Piejūras klimats

No Dzēšgumijgalvas līdz laika ziņām: kulta režisoram Deividam Linčam – 75

Piejūras klimats

Dāvja Sīmaņa filmas “Gads pirms kara” starptautiskā pirmizrāde

Federiko Fellīni 101. jubileja un grāmata "Veidot filmu"

Transformēt atmiņu. Skats uz Federiko Fellīni daiļradi 101. jubilejas noskaņās

Pagājušais 2020. gads bija ievērojams ne tikai ar vispasaules pandēmiju, bet arī ar plašo itāļu kino dižgara Federiko Fellīni simtgades notikumu programmu. Nupat kinorežisora 101. jubilejas noskaņās šīs programmas atskaņas nokļuvušas arī līdz mums – latviešu valodā tulkoto kino izdevumu klāstam piepulcējies arī “Veidot filmu”, kas ir apjomīgs Fellīni rakstu, autobiogrāfisku sacerējumu, interviju un scenāriju piezīmju apkopojums.

Lai gūtu plašāku ieskatu grāmatā, Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Piejūras klimats” Sonora Broka sarunājās ar tās tulkotāju Janu Bērziņu un kino zinātnieku Viktoru Freibergu.

Sonora Broka: Lai gan jubilejas gada vērienīgās ieceres pieklusa pandēmijas dēļ, Fellīni filmas, tai skaitā “Saldā dzīve” piedzīvoja restaurācijas procesu. Vairums restaurēto versiju pirmizrādes droši vien piedzīvoja mazajos ekrānos, un Fellīni vairākkārt savos tekstos uzsver un analizē lielā ekrāna pārākumu pār televīzijas jeb mazo ekrānu. Kāda bija jūsu pirmā saskare ar Fellīni filmām, vai tas bija kinoteātrī?

Viktors Freibergs: Es atceros, ka tas bija kinoteātrī, bija tāda programma Maskavas kino festivāla ietvaros, ko vadāja apkārt pa tā saucamo perifēriju, mēs jau toreiz bijām perifērija pēc Maskavas uzskatiem. Tad rādīja filmu “Orķestra mēģinājums”, tā bija tāda ļoti sirreāli absurda filma, pēc tam bija “Un kuģis peld”, un uz lielā ekrāna tajos senajos, drūmajos laikos es redzēju arī filmu “Amarkords”, kuru esmu pēc tam vēlreiz skatījies gan vairs ne uz lielā ekrāna, bet no diska, jo tās iespējas skatīties Fellīni jebkurā brīdī, kad sagribi, mums šobrīd nav.

Jana Bērziņa: Mana pirmā Fellīni filma arī ir “Orķestra mēģinājums”, tikai tagad īsti neatceros, vai šo filmu redzēju es vai mani vecāki. Man drīzāk liekas, ka vecāki, bet viņi tik spilgti stāstīja, par ko ir šī filma, ka es ilgus gadus pēc tam jutos kā redzējusi. Nākamā filma, ko es patiešām redzēju, bija “Kazanova”, kas bija slavenajā 90. gadu sākuma video salonu ērā: kaut kādā pagraba būcenī ļaužu grupiņa skatījās nelegālu videokaseti.

Sonora Broka: Jana, kā tu nonāci pie idejas par šīs grāmatas “Veidot filmu” tulkošanu?

Jana Bērziņa: Bija projekts Fellīni simtgadē pārtulkot kādu no viņa darbiem. Tad es lasīju un skatīju cauri vairākas grāmatas, es pat neatceros – angļu un itāļu valodā, arī krievu valodā izdotās. Un kopā ar izdevniecību “Aminori” un mūsu konsultantu Džulio Lo Bello mēs meklējām, kas varētu būt interesantākā grāmata Latvijai, un nonācām pie šīs.

Kāds izvērtās pats tulkošanas process, kādi bija lielākie izaicinājumi? Vai tā bija valoda, vai tas bija faktoloģiskais materiāls?

Jana Bērziņa: Abi divi. Kaut gan sākumā likās, ka tulkot būs viegli, jo grāmata ir ļoti skaisti, viegli uzrakstīta, plūstošs teksts, lasot šķiet brīnišķīgi. Kad sāc tulkot, tad jā – tad ir visas atsauces, vēstures, kultūras fakti, filozofi, vēl pa vidu – Fellīni sapņi...

Nodaļā par filmu “8½” režisors savam producentam raksta: “Tas ir viena cilvēka portrets dažādās dimensijās.” Līdzīgi ir ar šo izdevumu, kas apkopo dažādos laikos rakstītus tekstus, arī valoda tajos ir atšķirīga – dažviet aprauti teikumi, lēkājoša doma, citviet teksts ir plūstošāks. Ko tas nozīmē tev tulkojot, vai tu centies saglabāt šo izteiksmes stilu?

Jana Bērziņa: Jā, man jāteic, ka otra tulkotāja Līva ļoti pieskatīja, lai mēs darām tā, kā ir rakstījis Fellīni.

Ja viņam ir liekvārdība, kaut kas, ko mēs varbūt gribētu tulkojumā nogludināt – nē, tā nedrīkst. Ja viņš ir atkārtojis šo vārdu trīs reizes pēc kārtas, mēs arī tā darīsim.

Te bija skaidrs, ka teksts tiešām ir tik dažāds, ka būtu korekti sekot tam, kā Fellīni ir vēlējies to redzēt.

Par Ostiju Fellīni saka: “Tā ir scenogrāfiska pilsētas rekonstrukcija no manām atmiņām, kurā var ieiet kā tūrists, neiesaistoties.” Kā jums šķiet, atskatoties gan uz Fellīni filmām, gan tekstiem – vai tajos var iet, neiesaistoties?

Viktors Freibergs: Es domāju, ka noteikti jā. Negribētu iedomāties situāciju, ka, pirms skatos filmu, es mēģinu tur sameklēt visas iespējamās atsauces, mēģināt noskaidrot visus vēsturiskos notikumus, uz kuru fona vai kuru kontekstā kaut kas notiek. Viņa filmās jau ir šausmīgi spēcīga atmosfēra, arī grāmata, cik esmu paspējis ieskatīties, man liekas, ir ļoti vizuāla. Filmu “Saldā dzīve” (“La Dolce Vita”) var skatīties absolūti vienkārši, skatoties – nu, tā ir bauda. Nu, labi, es varu nezināt, ka tas ir Adriāno Čelentāno, es varu nezināt, ka tur parādās Niko, pēc tam es to noskaidroju, un tas dabiski uzreiz ir savādāk.

Vai “Veidot filmu” ļauj ielūkoties dziļāk Fellīni filmu pasaulē, vai tas vairāk ir stāsts par viņu pašu, laikmeta liecības, atstājot filmas kā vienu no teksta slāņiem?

Jana Bērziņa: Tas noteikti vairāk ir stāsts par viņa filmām, jo Fellīni apzināti cenšas aizbēgt no sevis jau no pašas pirmās epizodes, kur viņš ir slimnīcā. Viņš koncentrējas nevis uz savu stāvokli, bet uz visu to karnevālu, kas ir apkārt, un to absurdo situāciju.

Mēs lasām viņa frāzi: “Jāatzīst, ka jau kādu laiku es veidoju filmas tādā pašā garā kā cits izvāc dzīvokli: izsolot mēbeles, pārbīdot priekšmetus vai pienākumus nost no ceļa.” Vai tāpat varētu būt rakstītas šīs piezīmes – ar vēlmi atbrīvot vietu prātā, atmiņās?

Jana Bērziņa: Jā, tā varētu būt, un

arī šī grāmata ir rakstīta un likta kopā ļoti līdzīgā stilā kā filmas: ir tādi paši tēli, notikumi savijās un nav hronoloģijas, Fellīni tur ir licis kopā visu, kas viņam tajā brīdī acīmredzot licies interesanti.

Ir iekļauti pat scenārija fragmenti, kaut kādas pārdomas par filozofiju, misticismu. Jā, kaut kādā mērā varbūt personīga psihoterapija.

No kreisās: Sonora Broka, Jana Bērziņa

Viktor, nesen iznāca jūsu grāmata “Kinomāna slimības vēsture”. Vai tās tapšanu arī varēja pielīdzināt šādam dzīvokļa izvākšanas procesam jeb vietas atbrīvošanai prātā?

Viktors Freibergs: Principā jā. Es nekādā veidā nepretendēju uz Fellīni statusu, tik traki ar mani vēl nav. Atklāti sakot, mani ļoti fascinē tas rakstīšanas veids (un es te nedomāju par savu grāmatu, kas vispār ir tāda maza piezīmju grāmatiņa), ko piekopj arī citi rakstnieki. Piemēram, Džoisa stāstu krājums “Dublinieši” ir rakstīts tā, it kā mēs tos stāstus drīzāk redzam, nekā uztveram. Tā vizualitāte man ļoti patīk, un patīk arī tas, ka nav hronoloģiski. Es nekad neatceros datumus un kaut kādus gadus, un

atmiņa jau ir priekš tam, lai viņu par kaut ko transformētu, lai to, kas mums ir noticis, pārvērstu tādās nelielās filmās, nelielās kinematogrāfiskās etīdēs.

Jebkurā gadījumā man liekas, ka tas vizuālais elements un tā norakstīšana no sevis nost – tas ir kaut kā intuitīvi, es jau nerakstīju to grāmatu publicēšanai. Ja es to būtu darījis, tā būtu šausmīgi garlaicīga. Ir milzīga atšķirība, kāds ir iemesls... Bet vispār tas ir ļoti dziedējošs process.

Kuru no Fellīni filmām jūs redzat kā ilgmūžīgāko, kā pārlaicīgāko, ko cilvēki vēlēsies skatīties vēl un vēl arī nākamajās paaudzēs?

Viktors Freibergs: Man jau nu liekas, ka tomēr “Saldā dzīve” tāpēc, ka tā ir filma – nedrīkstētu tā darīt, bet – tā ir filma, kurai var, teiksim, noskatīties vienu daļu un pēc tam noskatīties atkal kaut kādu citu fragmentu. Es negribu teikt, ka tā ir obligāti viņa labākā filma, bet tā ir tik ļoti jutekliska un tik ārkārtīgi ievelkoša tajā atmosfērā. Tās ir prognozes, es jau nezinu, ko tie cilvēki skatīsies, vai viņi vispār skatīsies.

Jana Bērziņa: Mana izvēle ir “Amarkords” (man pašai tā ir vissvarīgākā Fellīni filma, ko es laiku pa laikam paskatos tāpat vien) ar savu eleganci, to itālisko, arī tādu nenoteiktību, kur līdz galam viss nav pateikts un tad tu tikai mini – kas tad īsti tur bija un kāpēc pēkšņi tā epizode tiek pārtraukta. Un šodien īpaši tāpēc, ka šodien snieg tikpat skaisti kā manā mīļākajā “Amarkorda” epizodē – tikai pāva nav.

Viktors Freibergs: Es tieši gribēju teikt – žēl, ka pāva nav. Pāvs ir neaizmirstams, to pāvu es atceros kā tādu brīnumu. Es domāju: kaut nu es kaut ko tādu spētu izdomāt, bet es jau nevaru izdomāt, nevaru aizstāt ar kaut kādu tur cielaviņu.

Jana Bērziņa: Kaut arī ir pilnīgi racionāls izskaidrojums, kāpēc viņš tur ir: tas ir kaut kāds nabaga putns, grāfa pāvs, nobijies no sniega, kas tajā reģionā nav nekas parasts, bet filmā, protams, viņš parādās kā tāds brīnums.

Viktors Freibergs: Es tikai nesaprotu, kā viņi piedabūja to pāvu to asti atvērt! Tā taču parasti pāvi uz pasūtījumu nedara.

Jana Bērziņa: Tie vēl bija tie laiki, kad kino drīkstēja ar dzīvniekiem izturēties tā, kā šajos laikos vairs nedrīkst.

Viktors Freibergs: Nu, šajos laikos būtu digitāls pāvs – viss būtu kārtībā.

Jana Bērziņa: Un digitāls sniegs.

Viktors Freibergs: Tieši tā. Un tas vairs nebūtu nekāds sniegs.

 

Pilnu sarunu klausieties raidījumā “Piejūras klimats”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt