Līdzīgi kā Fellīni filmās, arī viņa grāmatā ir daudz tēlainības, reāli fakti tajā savijas ar sapņiem un fantāziju.
Filma “Kabīrijas naktis” ar lielisko Nino Rotas mūziku un Džuljetu Mazīnu galvenajā lomā ir viens no Federiko Fellīni meistardarbiem, kura tapšanas stāstu ir ļoti interesanti uzzināt viņa paša sarakstītajā autobiogrāfijā. Tāpat kā atmiņas par citu, ne mazāk slavenu filmu aizkulisēm.
Fellīni grāmatā uzsvēris, ka viņam ļoti grūti atbildēt uz jautājumu, kā dzimst viņa filmu idejas. Dažkārt tās varot ierosināt kāda it kā pavisam nenozīmīga detaļa. Piemēram, atmiņas par kādu skatienu vai kāda melodija, kas uzpeld prātā un vajā vairākas dienas. Bet, piemēram, filma “Saldā dzīve” viņam pieteikusies kādā saulainā rītā, kad pa ielu gājusi sieviete modīgā kleitā, liekot izskatīties viņai ļoti dīvaini.
Fellīni grāmatā var arī uzzināt, kā aizritēja viņa bērnība Rimini pilsētā, kā viņš darbojās kā karikatūrists, žurnālists un scenārists Romā, kā notika liktenīgā tikšanās ar Robertu Rosellīni, kas bija izšķiroša, lai arī viņš kļūtu par kinorežisoru, kā arī, protams, kāda bija viņa sadarbība ar sievu, aktrisi Džuljetu Mazīnu.
Grāmata tomēr nav autobiogrāfija tradicionālajā nozīmē, Fellīni arī rakstot izpaudies līdzīgi, kā uzņemot filmas.
Tulkotāja Jana Bērziņa stāsta: “Tāds ļoti brīvi plūstošs teksts bez hronoloģijas, tikpat tēlains kā viņa filmas. Interesanti man šķita tas, ka Fellīni nekoncentrējas egoistiski uz sevi, bet viņam ir interesantāk paskatīties vairāk uz pasauli apkārt.
Pirmā nodaļa sākas slimnīcā. Fellīni ir pārstrādājies un nonācis slimnīcā diezgan smagā stāvoklī, bet viņš tā kā aiziet no tā sava stāvokļa un skatās, kas ir viņam apkārt: māsiņas, mūķenes, apmeklētāji pie citiem slimniekiem ar ziediem. Tā ir tāda brīnišķīga, sirreāla aina, ar ko sākas grāmata, un šķiet, ka viņam ir interesantāks tas, kas notiek ap viņu. Taču Fellīni pats ir teicis – pat ja es taisītu filmu par jūras mēles fileju, tā filma būtu par mani. Bet rakstītais savā ziņā to apgāž.”
Jana Bērziņa pazīstama kā tulkotāja no angļu valodas, bet Fellīni grāmata ir viņas pirmais mēģinājums tulkot no itāļu valodas, ko viņa jau ilgstoši apgūst pie pasniedzēja Džulio Lo Bello. Tieši viņš rosināja veikt šo tulkojumu, pats piekrītot būt par konsultantu.
Jana Bērziņa grāmatu tulkoja ciešā sadarbībā ar savu meitu Līvu Trekteri, kura studē Itālijā un tāpat kā Jana ir ļoti liela Itālijas kultūras mīļotāja.
Tulkošana gan izrādījās cietāks rieksts, nekā viņas sākumā domāja.
“Izlasot grāmatu, likās, vai cik viss plūstoši, skaisti aprakstīts. Bet, kad sākām tulkot, konstatētājām, ka ir ļoti daudz atsauču, cilvēku, vietu, notikumu, Itālijas vēstures un kultūras faktu. Daudz vārdu dialektā, Emīlijas-Romanjas dialektā, kas izplatīts Rimini reģionā, kur dzimis Fellīni. Tad iepīti vārdi, ko lietoja vecmāmiņa, kas dzīvo kaut kur tālāk kalnos. To mēs visu tad arī pie mūsu konsultanta Džulio noskaidrojām. Tika iesaistīti arī Līvas kursabiedri Itālijā, kuriem katru dienu tika uzdots pa kādam jautājumam, kā saprast šo vai to teikumu, un vai tā ir idioma, vai tā runā ikdienā. Interesanti, ka uz daļu jautājumu itāļi atbildēja, ka viņi nesaprot, kas tur ir teikts un domāts. Un ka diez vai tā vispār ir itāļu valoda,” atklāj Jana Bērziņa.
Līva Trektere šobrīd dzīvo Itālijas pilsētā Trento, viņa studē maģistrantūrā starptautiskās attiecības, pirms tam apguvusi filologa profesiju.
Viņa stāsta, ka darbs pie grāmatas bijusi ļoti interesanta pieredze, jo viens no galvenajiem mērķiem izvirzīts tulkojumā pēc iespējas vairāk saglabāt itālisko dzīves izjūtu un mentalitāti.
Pēc tulkošanas bijis ļoti interesanti vēlreiz noskatīties Fellīni filmas, jo, zinot to aizkulises, tās var ieraudzīt atkal it kā ar jaunām acīm. Līva Trektere stāsta: “Man pašai viena no mīļākajām Fellīni filmām ir “8 ½”, un grāmatā ir vesela nodaļa veltīta šīs filmas tapšanai: kā viņam radās iecere, kā viņš rakstīja scenāriju, kā viņš apspriedās ar producentu. Tieši šī pēdējā epizode man šķiet ļoti interesanta, jo, kad viņš izklāstīja savas idejas, producents teica, – nu šis taču ir pilnīgi traki, ko tu esi iecerējis taisīt. Bet beigās filma ir sanākusi brīnišķīga.
Man jau liekas, ka daļa no Fellīni filmu burvības ir tieši tā, ka tur viss ir traki, ka tur dažkārt ir tādas ļoti neparastas situācijas un tēlu izmantošana."
Grāmatas latviešu izdevumam priekšvārdu rakstījuši režisori Viesturs Kairišs un Ilona Brūvere. Kairiša redzējumā Fellīni spēja pārvērst nāvi priekā ar dīvainu un pārdabisku eleganci.
Ilona Brūvere savukārt uzsver, ka Fellīni saviem filmu varoņiem ļauj parādīties skatītāju priekšā varavīksnes krāšņumā, atklājot uz ekrāna spilgtu cilvēcisku vājību buķeti.
