Pa ceļam ar Klasiku

Tuvāk viens otram. Par izrādi "Vērpete" stāsta dejotāji Krišjānis Sants un Ēriks Eriksons

Pa ceļam ar Klasiku

Paziņoti LMB nominanti un mūža balvas ieguvēji!

Par to, kā iemācīties veltīt vairāk laika laikam. Saruna ar VFS producentu Uldi Cekuli

Superpozīcija un kino. «VFS Films» 25 gadu jubilejas saruna ar producentu Uldi Cekuli

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 4 mēnešiem.

"Cilvēks ir lielākā vērtība, nav svarīgi, kādās drēbēs vai kāds tu esi, bet tā viņa būtība. Ja tu to spēj parādīt kino valodā, tas jau ir tas filmas režisora, autora meistarstiķis," sarunā Latvijas Radio 3 "Klasika" teic producents, operators un studijas "VFS Films" vadītājs Uldis Cekulis. Kā no draugu kopas, kas taisa filmas "par putniem", tapusi studija, kas "kino pārgājienos" kopā ar jomas profesionāļiem iet arī pa spēlfilmu un animācijas takām?

Orests Silabriedis: Intervijā ar Kristīni Matīsu vietnē "Kino Raksti" lasīju, ka jūs paši esat vienā brīdī pārskaitījušies vai pārskatījušies savā gadu skaitā. Bet tā pirmā lielā, nozīmīgā 25 gadu jubileja tomēr ir sasniegta?

Uldis Cekulis: Varu teikt, pirmo mēs svinējām studijas viena gada jubileju, kas ļoti personiski man, daudzi atceras, es toreiz nodzinu ūsas, kas man bija visu padomju laiku, tāds padomju laika relikts. Bija noruna kaut kāda šai sakarā, vai mēs izdzīvosim, vai nē. Tad bija 10 gadu jubileja, protams, svinējām 18 gadus un 20. Svētki jāsvin. Tagad tikai kovida laikā bijām nedaudz atslābuši. Un mēs arī nesteidzamies – būtībā tā jubileja bija pagājušogad, bet mums logo ir gliemezis. Arī apsveikumus bieži vēlāk nosūtām. Svinēsim kaut kad pavasarī, riktīgi pie dabas.

Bet būs ar banketu, pikniku?

Galvenais, ko mēs nolēmām, esam tā jau darījuši, būs izbrauciens ar laivām un nakšņošana mežā, tad pievedīsim elektrību un skatīsimies bildes.

Tātad pavasarī vēl krāču laikā vai jau mierīgākā?

Domāju, ka maijā. Tad jau izziņosim, ja kāds gribēs pievienoties, varbūt būs kaut kāda publiskā daļa arī.

Atgriežoties pie sākuma, 1997.gads. Kāds bija iemesls šādas studijas izveidei?

Tas ir diezgan formāls datums, jo kā kolektīvs vai draugu kopa eksistējām iepriekš. Bija tāds "Vides video projekts", tā mums saucās draugu kopa. Es vēl toreiz strādāju Vides ministrijā pie sabiedriskajām attiecībām, mums bija raidījums par vidi, tas saucās "Vides vīzijas". Vieni no pirmajiem bija Andris Priedītis, Dainis Kļava, pat Ingus Baušķenieks bija mūsu komandā, katrs darīja savu lietu. Dainis režisēja, Andris filmēja, Ingus vairākiem projektiem rakstīja mūziku, Māris Maskalāns arī. Tā dabas līnija, protams, bija tā, ar ko mēs sākām, un 1997. gada decembrī mums atveda tehniku. Tas bija uzrakstīts Eiropas projekts, mēs dabūjām ministrijas ietvaros pirmo tehniku, ar ko varējām sākt strādāt. Tad mums likās, varbūt tas ir īstais brīdis, kad definēt savu dzimšanas dienu, tā tehnikas atvešanas diena būtība ir tā dzimšanas diena. Jo citādi, man liekas, radošiem projektiem grūti noteikt dzimšanas dienas.

Orests Silabriedis un Uldis Cekulis
Orests Silabriedis un Uldis Cekulis

Bet ja runā par tevi, tad saprotu, sākumā it kā gribēji kino, tad tomēr ieguvi pavisam citu specialitāti, pēc tam vienalga  ceļš aizveda atpakaļ.

Mana mamma saistīja radošās profesijas ar pilnīgu bohēmu. Es nāku no radošas ģimenes, viņa negribēja, ka es to turpinu šajās sliedēs. Izvēlējos fotofiziku, kas tomēr ir tuvu tam, man patika fotogrāfija, un amatierkino arī bija mana aizraušanās. Skolā mēs ar Andreju Ēķi pirmos 8 milimetru un pat 16 milimetru bojevikus žetonvakaram uzfilmējām.

Ir saglabājušies?

Jā, ir, ir. Ja tagad paskatās, ko mēs toreiz atļāvāmies pilsētvidē – ar koka automātiem iekāpt vilcienā, kas tagad viss ir jāsaskaņo, [bet toreiz] bez saskaņošanas, un cilvēki to ļoti normāli uztvēra. Tas arī raksturo to laiku, kad varēja tā džezot un izdarīties. Ja ar šodienas pieredzi laika mašīna mūs aizvestu tur, man liekas, mēs divu nedēļu laikā uztaisītu diezgan jaudīgu spēlfilmu.

Bet pagaidi, fotofizika, tas ir saistīts ar gaismu, gaismas pētīšanu?

Jā, gaisma, elektrohromie slāņi, tā bija mana specialitāte, pat sāku rakstīt disertāciju. Mana pirmā darba vieta ir cietvielu institūts. Prieks un gods, ka viņš eksistē, tā ir pasaules līmeņa iestāde, kur manas saknes sākās. Daudzi tur ir sākuši no zināmiem cilvēkiem. Fizika skaitās dabas zinātne, līdz ar to tā iedod pamatus, kā domāt, kā strādāt. Es arī visiem saku, tas, ka mani iemācīja domāt algoritmiski – ir "jā" vai "nē", tu vienmēr meklē tālāk ceļu, tu neapstājies. Tas palīdzēja.

Tagad lūdzu paskaidro  "jā" vai "nē"  tas nozīmē izšķiršanos, bet nevis galīgu izšķiršanos, bet ar ceļu, kas ir turpināms?

Tā ir tāda shēma, kā diagramma. Tev ir kaut kāds uzdevums, tad "jā" izpildās, "nē" neizpildās, bet tālāk tie vektori tāpat turpinās. Ja neizpildās, tu atkal meklē divus ceļus, ja izpildās, arī divus ceļus, kā to darīt labāk. Tiešām, tas man ir ļoti palīdzējis dažādās un ļoti daudzās situācijās.

Tātad jebkuram producentam derētu īsais kurss fizikā?

Jā, es varētu piekrist. Cietvielu fizikas institūtā bija labi, ka tur pirmajā stāvā bija darbnīcas. Ja augšā mēs strādājām ar galvām, tad darbnīcās mēs virpojām detaļas. Paši konstruējām ierīces eksperimentiem. Un tas man iemācīja strādāt ar rokām. Tāpēc arī esmu priecīgs, ka dažreiz varu filmēt. Man tas ir hobijs, un pat esmu filmējis divas Lailas Pakalniņas filmas kā operators. Bet nu pēdējā laikā, diemžēl, tas dators un klaviatūra...

Skatījos, ka tavā darbu sarakstā tas vienā brīdī apstājas.

Tieši tā. Bet es nopirku savu pirmo motorzāģi pagājušogad, un ceru atkal atjaunot.

Tiesa, filmu montāžai diez vai tas palīdzēs. (smejas)

Tieši montāžai, domāju, tas jau ir kā metafora, kaut ko sagriezt un kaut ko salikt kopā.

Vēlreiz, paldies Kristīnei Matīsai par izvērsto interviju. Vai vienā brīdī bija priekšstats par "Vides filmu studiju" kā par vietu, kur taisa [filmas] par dabu un zvēriņiem?

Jā, Orest, ļoti labs jautājums. Vispār jau pēdējos desmit gadus mēs cīnāmies pret šo juridisko nosaukumu, kas mums ir "Vides filmu studija", jo mēs saucamies "VFS Films".

Vajadzētu lietot šo īso…

Jā, "VFS". To mēs arī paši iekšēji lietojam. Mūsu vidē zinām, ko mēs darām, bet uz āru, ja nosauc "Vides filmu studija", tas izskatās vai nu pēc pionieru pulciņa, kas veido vides jomā kaut kādas lietiņas, vai arī, kā mēs paši sakām – tie jau taisa filmas un reklāmas par putniem. Mēs bijām pat kādu brīdi aizmirsuši dabas sastāvdaļu, bet tagad, kas labi, atgriežamies. Mums ir trīs projekti, kuros ir dabas vide un iemaņas to darīt, un tehnika, kas ir mūsu rīcībā, un galvenais jau cilvēki. Piemēram, Māris Maskalāns, Laila Pakalniņa, kuri tagad veido filmu par lidostu, bet no tā skatu punkta, kādu mēs viņu nekad neesam redzējuši, tas ir no to dzīvnieku puses, kas tur iemaldās vai ieklīst.

Bet atkāpjoties mazu soli atpakaļ, piemēram, "Upurga", tur taču arī no dabas nekur tālu nav…

"Upurga" ļoti palīdzēja. Uģis Olte sāka mūsu studijā ar raidījumu "Vides fakti" kā žurnālists. Man jau arī ar prieku jāatminas tie laiki, kad daudzko varēja darīt daudz brīvāk. Mūsu "Vides fakti" savulaik, tā jau arī bija tāda džezošana, jo tas skaitījās tāds vides un ekoloģijas raidījums, bet mēs tur likām iekšā dažādas citas jomas – mūzikas lietas, sportu, mākslas, skatījāmies uz dabu no dažādiem leņķiem. "Upurgā", man liekas, Uģis ļoti veiksmīgi iepin mitoloģiju un šo dabas vidi ar tām iemaņām, kā parādīt dabu, kas varbūt līdz šim nav šādi vērta vaļā. Mums arī paveicās ar tehnoloģijām. Filma ir nofilmēta ar fotoaparātu, tā ir Valda Celmiņa, var teikt, tāds meistarstiķis savienojumā ar tā laika iespējām, kad varēja filmēt to, ko pat brīžam ar aci neredzi. [..]

Kolēģis Toms Treibergs teica, ka "Upurgas" filmēšanas vietas jau pat dienā esot grūti caurejamas, kur nu vēl naktī, kad jūs arī esat filmējuši. Vispār tas esot baiss pasākums.

Pirmkārt, noliecu galvu visu kolēģu un to cilvēku priekšā, kas palīdzēja šo filmu veidot. Ar mums strādāja labākie jomas profesionāļi visnelabvēlīgākajos laika apstākļos, ne visiem bija tās piemērotākās drēbes. Tas ir novembris, nebija vēl uzsnidzis sniegs, līdz ar to nebija vēl slidens, bet varēja iegrimt. Tas varbūt drošāk, neviens kāju nesalauza slīdot, bet bija slapjas tās kājas un grima dubļos. Varbūt arī tas norūdīja, jo, paldies Dievam, neviens ar to kovidu nesaslima un arī bija tāds vienojošs gars.

Pārgājiens vispār pēc definīcijas ir lieta, kas savieno cilvēkus. Pārgājiens ir arī kā katalizators, kas parāda, kurš ir tavējais un kurš nav tavējais ceļa gājējs.

Pie "Upurgas" bija tie, ar kuriem mēs jau gadiem bijām kontaktā, var teikt, tā bija tāda profesionāla draugu kopa, tiešām neviens neatkrita, neviens. Un visi izgāja līdz galam, caur dubļiem un pelniem, un arī mīnus grādiem pēdējās filmēšanas reizēs.

Drusku nost no vektora. Vai tu pats arī esi tāds dabas rūdīts cilvēks, kurš jau no bērnības ir gājis pārgājienos?

Es esmu fizmats, kā jau minēju, fotofizika. Fizmati bija ļoti aktīvi. Mani norūdīja celtnieku vienības. Tur bija tāds mūsdienās ļoti būtisks rūdījums, kad tu celtnieku vienībā vari darīt visu, ko gribi, bet nākamajā rītā tev jābūt uz strīpas, jo tavi biedri tevi vērtēs. Tas arī norūdīja turēt alkoholu vai saņemties un nedzert, ja nākamajā dienā jābetonē visu dienu lielā karstumā. Un otra lieta, fizmati bija ļoti aktīvi ceļotāji. Es biju tūristu klubā, mēs braucām uz Kaukāzu, nēsājām paši teltis. Pat vienreiz ar slēpēm "Beskid" uzkāpām apmēram 2000 metru augstumā un sapratām, ka tur visapkārt tikai klintis, tad ir jānes tās slēpes nost un jāpaliek tādā starpnometnē, mums bija vēl krāsniņa līdzi... Tas viss ir izdzīvots. Vēl atceros, tā laika sajūta arī bija fantastiska. Nebija nekādi mobilie telefoni, bet mājās visi uztraucās, kā mums iet, un tad bija atsevišķie ciemati, kur tu ieej un vari nosūtīt telegrammu, kas divas dienas iet, diezgan ātri aiziet. Bet, ieejot ciemā, bija arī pārbaudījums, jo viesmīlīgie gruzīni tev to dzērienu piedāvā, bieži ziemā tur neviens neieklīst, un tad tas celtniekvienību rūdījums izturēt to dzērienu arī ļoti palīdzēja mums iet tālāk nākamajā dienā.

Atpakaļ pie "VFS Films". Izšķiršanās par spēlfilmu, tā atnāca pati no sevis?

Tā ir Uģa Oltes sen lolota ideja, būtībā tie bija pieci gadi, kad mēs šo projektu sublimējām sevī. Priekš studijas tas nav nekas jauns, jo Pētera Krilova filma par Gustavu Kluci "Nepareizais latvietis" bija pirmā mūsu filma, kurā bija spēlfilmas elementi, inscenējām tā laika ainas. Tur ir viena epizodīte, ko Pēteris bija atradis arhīvā, varbūt tas ir Gustavs Parīzes izstādē. Viņš vēl patina atpakaļ, mēs vēl tādu joku uztaisījām... Un daudzi skatītāji tikai tajā brīdī sapratuši, ka tas, ko viņi redzēja filmā, tā nav īstenība. Lai gan mums jau nebija budžets rekonstrukcijai kā spēles filmai, tur bija divi tēli. Miks Mitrēvics, man liekas, bija fantastisks kā jaunais mākslinieks, kurš mums iegāja filmā savā un Kluča tēlā, bet fonā brauc mašīnas "Volgas", tur ir pilsētvide, kas ir šodiena. Cilvēki to nepamanīja, tas, manuprāt, bija Andra Priedīša tiešām elegants darbs kā operatoram. Vēlak mums arī ir bijuši animāciju filmu elementi. Tā kā mums tas nebija liels brīnums, ka mēs tagad esam gan kā animācijas studija, gan arī spēlfilmas būs virziens.

Jautāšu, vai tev vispār mūsdienās ir svarīga žanru definēšana kino pasaulē? Piemēram, mūzikā arvien vairāk tās kastītes nojaucas un sajaucas viss kopā, un nav tik svarīgi nosaukt vārdā.

Man savulaik Laila Pakalniņa iemācīja par garumiem, visi jau sen domā tajos slotos – 90 minūtes vai 26, bet jāmontē ir tā, kā sanāk filma, un tad jau tā ir producenta darīšana.

Esmu daudz ko iemācījies, producents nedrīkst, manuprāt, nekādā veidā ierobežot autora vēlmi izpausties.

Tālāk jau mans uzdevums viņu aizsargāt un atrast, kā šo darbu nodot līdz gala rezultātam vai tam, ko esmu solījis tiem, kas dod naudu. Tā ir atsevišķa māksla, tas varbūt arī palīdzējis uztvert producēšanu kā radošu profesiju, nevis formālu. Es nekad neesmu juties kā direktors vai uzraugs, drīzāk tā ir tāda kombinatora māksla, bet pozitīvā nozīmē, neblefot. Tas gan ir ļoti svarīgi – neblefot.

Tu piesauci animāciju, te ir runa par Nilu Skapānu?

Jā, ar Nilu mēs strādājām kopā pie nopietnākas hibrīdfilmas, tā ir Pētera Krilova "Uz spēles Latvija". Manuprāt, tas ir brīnišķīgākais veids, kā rekonstruēt – animācijas tehnika, plastilīna tehnikā tieši, lietas, ko nevar nofilmēt. Čekas arhīvi bija kā scenārijs, un tā bija Pēterim ļoti, manuprāt, precīza un laba doma, ka mēs izmantojām nopratināšanas vai arhīvos atrastos dokumentus kā naratīvu, bet vizualizējām to mākslinieciskā veidā caur šīm plastilīna ainu rekonstrukcijām. Pie tam viņas ir melnbaltas, no baltā līdz pelēkam un melnam tonim. Nu, tas bija meistarstiķis!

Laiku savienošana ir viena būtiska līnija, ko vairākās filmās manīju. Te nāk prātā "Laika tilti" vai, piemēram, "Un džess", kur ir ārkārtīgi interesanti paskatīties – cilvēks tad, cilvēks šeit, cilvēks sapņo par kaut ko, ko viņš piedzīvos vai nē. Kādas tev pašam ir ar laiku attiecības?

Filmai, ko kopā veidojām Latvijas simtgadei ar Audri Stoni [Audrius Stonys] un Kristīni Briedi, par Baltijas poētiskā kino dižgariem, nebija nosaukuma. Nosaukums parādījās trīs mēnešus pirms pirmizrādes, kas ir ļoti netipiski. Runa ir tieši par šo nosaukumu "Laika tilti". Visu laiku bija "Baltijas jaunais vilnis" – tas vairāk skan kā avīzes nosaukums, nevis kā filmas nosaukums. Un iedomājies, tad arī plakāts tapa pašā pēdējā brīdī. Manuprāt, tas ir viens no neparastākajiem plakātiem, absolūti minimālistisks, bet tu apskaties uz viņu, un pat asara raujas ārā. Kopā ar šo nosaukumu. Ivars Seleckis filmā pasaka – toreiz bija vairāk laika. Un tā, man liekas, ir lielākā mācība, ka mēs šodien skrienam un skrienam, nauda, kredīti, vēl simts un viena lieta jāpaspēj, vai jāaizceļo kaut kur tālu, nekad nav laika. Man šī filma atgādina – nav problēmas kaut ko nepaspēt, labāk izdari kaut ko kārtīgi vai vienkārši apsēdies un padomā. Ne vienmēr tas sanāk.

Domāju, ka tā laika vērtība ir milzīga pašreiz un vēl lielāka vērtība ir to apzināties.

Tātad to var iestrādāt sevī, šo sajūtu? Attieksmi pret laiku grozīt, būt mazliet mierīgākam.

To vajag trenēt, to iestrādāt ir grūti… Es to trenēju, un šī filma, tās nosaukums ir kā tāda mantriņa, ko es šad tad uzskaitu, tad es atjēdzos un veltu laiku laikam.

Nezinu īsti, kādā kategorijā ielikt... Lailas Pakalniņas filma "Teodors" aizķēra. Tas ir vēl studijas sākuma laiks?

Tas ir sākums, 2004. vai 2003. gads, ja nemaldos. Tā ir filma, ko filmēju kā operators. [..] Tas bija ļoti interesants process un laiks. Mums arī toreiz bija vairāk laika. "Teodors" priekš manis, tā ir arī tāda kino skola, būtībā jau es neesmu mācījies nekādas kino lietas, man nav producenta izglītības, bet jebkurš darbs ar jebkuru režisoru, arī ar Lailu, tas man ir bijis kā tāda universitāte. Tas ir viens – apgūt aroda meistarstiķus, bet vairāk kā producentam, neuzskatu sevi par profesionālu kino operatoru, tas ir jāpiekopj regulāri, kā  pianistam jātrenējas. Man bija prieks un gods, ka Laila deva šo iespēju. Var būt tā izjūta, bet šodien ir jābūt tām tehniskajām iemaņām un jādzīvo laikam līdzi, tāpēc diemžēl es pēdējā laikā neesmu bijis spējīgs neko darīt. Esmu gan kā otrā kamera bijis, arī filmā "Es piedzimu Rosellīni" esmu piefilmējis kadrus. Bet "Teodors" bija vēl viena ļoti svarīga mācība man – novērtēt to, kas tev sākumā liekas nekas. Mēs filmējām Teodoru, viņš mīlēja sēdēt autobusa pieturā…

Pateiksim, ka ir runa par Ziemupi un vīru, kurš iet katru dienu cik tur tos kilometrus iedzert alu…

No savas mājas nāca uz ciemata veikaliņu, un pieturā viņš dzēra alu, tur satika cilvēkus, bet viņi sēdēja no viņa atstatus. Viņš bija viens pats vīrs un varbūt nedomāja tik daudz par sevi. Mums pienāca klāt kāds cilvēks un teica – rekur, mums ir kundze, kurai ir ļoti skaists dārzs, kāpēc jūs nefilmējat viņu? Kāpēc jūs to Teodoru, to dzērāju filmējat? Neatceros, ko Laila toreiz atbildēja, tam pat nav nozīmes, mēs, protams, turpinājām filmēt Teodoru. Un tad, kad filma bija pabeigta, nolēmām – filmu izrādīsim Ziemupē. Mēs visi viņu mīlējām. Teodors nomira, pirms filma bija pabeigta, vēl pēdējie kadri – sadegusī māja… Sapratām: nē, mums ir jātaisa pirmizrāde Ziemupē. Mums bija bažas, kā šo filmu uzņems, jo visiem taču Teodors bija kā dadzis acīs. Visi vietējā kultūras namā sanācām. Filma tiek rādīta, mēs visi drusku drebam, kā tad būs, bet cilvēki ir intereses pēc atnākuši, un bija aplausi. Mums pienāca klāt un teica, ka mēs atgriezām Teodoru Ziemupei. Jo ne jau visu mūžu viņš bija dzērājs, mēs viņu atgriezām kā cilvēku. Un varu teikt, tā man joprojām ir viena no spilgtākajām pirmizrādēm. Teodoru tādu arī atceras pēc šīs filmas.

Uldis Cekulis
Uldis Cekulis

Saki, vai kino tiešām spēcīgāk un labāk sanāk no Pilzenes alus dzērāja autobusa pieturā nekā no kundzītes, kurai ir brīnišķīgs dārzs, kura tev smaidot pasniegs biezpienmaizīti kameras priekšā?

Nu redzi, var jau arī pareizu tēmu ielikt nepareizā rāmī. Tad ir jādara otrādi. Mēs ielikām nepareizi domātu cilvēku ļoti sirsnīga rāmī. Mēs viņu izpētījām un parādījām kā cilvēku. Tas jau arī ir no šī "Laika tilta", no Baltijas poētiskā kino meistaru pieredzes un mantojuma, ka

cilvēks ir lielākā vērtība, nav svarīgi, kādās drēbēs vai kāds tu esi, bet tā viņa būtība. Ja tu to spēj parādīt kino valodā, tas jau ir tas filmas režisora, autora meistarstiķis.

Iedot to impulsu, ko tu zemapziņā uzbūvē, un varbūt tu redzi vienu, bet uzbūvē to, kas ir dziļumā. Tas no fizikas termina, starp citu, superpozīcija. To es bieži lietoju. Superpozīcija nozīmē savienot lietas, radot jaunu matēriju. Un tas, manuprāt, arī ir kino uzdevums, raisīt emociju.

Ļoti spēcīgas emocijas raisīja vēl divas filmas, kur "VFS Films" ir līdzproducents, respektīvi, tu esi līdzproducents. Vēlētos, lai mēs sarunas noslēgumā kaut vai īsi pieskartos filmai "Nemirstīgie" un "Ukraiņu šerifiem". Tā jau saka, ka cilvēks, mākslinieks, var sajust to, kas tuvojas, pirms tas ir noticis. Man liekas par šīm abām filmām, tas tieši ir šis gadījums.

"Ukraiņu šerifi" no producēšanas viedokļa ir arī diezgan neparasts projekts, jo viņā nav, var teikt, Latvijas naudas, bet mēs esam kā galvenais producents. Mani ar filmas režisoru Bondarčuku (Roman Bondarchuk – red.) iepazīstināja Ilona Bičevska, viņai bija filmas projekts "15 Young By Young", kur bija no visām bijušās Padomju Savienības republikām jaunie autori. Mums šī draudzība turpinās joprojām, un esmu pateicīgs Ilonai un Romāna ģimenei par šo draudzību. Viņš ir ļoti talantīgs režisors un arī operators. Šo filmu filmēja ciematā mazā, kurā viņiem ir vasarnīca ar sievu. Tas ir pašos Ukrainas dienvidos, kas pašlaik ir okupētā teritorija. Viņus arī zināja šie šerifi, kas ir labi, viņš viņiem netraucēja strādāt. Vienīgi atceros, Romānam bija grūti kaut ko nofilmēt, jo šerifi aizmirsa viņu pabrīdināt, ka viņi kaut kur brauc. Viņš sēdēja viņu birojā un tad lēkšoja pakaļ, bet, kad viņš bija ar viņiem, viņi viņu nepamanīja. To arī filmā var just, ka kamera būtībā sēž aizmugurējā sēdeklī vai iet ar šerifiem, un tur nemana operatora klātbūtni. Tie notikumi ir vienkārši neticami. Interesanti, šī filma tika būvēta kā komēdija, parādīt to absurdu. Tas bija laiks, kad Ukrainā uzticēties policijai vai milicijai ir neiespējami, tāpēc labāk nesaukt miliciju, bet risināt problēmas pašam.

Tāpēc ir divi kārtības sargi, kas uzrauga, kas notiek ciemā.

Jā, tā bija ciemata mēra ideja ieviest viņus. Kad filma bija gatava, mēs veselu mājaslapu izveidojām, un šī pieredze tika ņemta par pamatu daudzos citos ciematos, kā tikt galā ar korupciju. Ja galvaspilsētās sāka ar to cīnīties, tad ciematos tas bija vēl tajā pašā līmenī. Bija brīdis, kad šerifi braukāja un dalījās ar savu pieredzi. Filmēšana tika arī pārtraukta uz pusotru gadu, kad bija Maidana notikumi un Romānam bija jāfilmē Maidans. Tur bija arī traģiski notikumi, gāja bojā cilvēki, arī daži viņa draugi, un emocionāli viņš nevarēja turpināt "Šerifus". Un mēs redzam, tie, kas skatās filmu, filmas tonis mainās. Pašas beigas, varbūt viņas ir pārāk poētiskas, mēs tā spriežam. Ka tas Belačka, tēls, kas ir sargtonī, saka – nu kaut kas būs. Un varbūt vajadzēja rādīt, jo daudzi bija pamanījuši, ka nekas jau nav atrisināts un "kaut kas būs", un kaut kas arī notika. Šī filma ceļoja pasaulē, viņa parādīja to ukraiņu dvēseli, viņa parādīja no iekšas, ko neviens ziņu sižets nevar parādīt, un tieši tajā pārejas periodā, kas tur ir noticis.

Un otra filma "Nemirstīgie", kas ir pat neiedomājami skaists darbs kadra ziņā un ritma ziņā. Tajā ar vislielāko nevainību tiek rādīts, kā aug Kolas pussalā ziemeļos jaunāka un vēl jaunāka paaudze. Es pat nevaru saprast, vai tas ir vairāk skaisti, vai vairāk baisi, bet laikam arī tas, kas notiek Krievijā un izvirda tagad, 2022. gada sākumā, kaut kā arī tajā filmā likās ieprogrammēts.

Režisore Ksenija Ohapkina ir no Pēterburgas. Ksenija brauca un atklātā valodā teica: es taisu antropoloģisku pētījumu, un, ja noņem šīs mākslinieciskās kvalitātes, filma ir antropoloģisks vērojums par to, kas tur notiek. Kamera netiek slēpta, tur nav neviens kadrs ar slēpto kameru, kamera filmēja tur, kur viņa tika ielaista.

Kultūras namā deju mēģinājums meitenēm, puikām militārā apmācība, šaušana…

Un pilsētas vide. Tas viss ir ziemas laikā, kad pilsēta ir, var teikt, kā tāda noslēgta sala. Tas, domāju, palīdzēja iedot filmai to universālo raksturu, to var arī tulkot no viņu puses – nu, tādi mēs esam. Bet, es domāju, jebkuram gudrākam skatītajām un jebkuram, kurš zina, kas notiek pasaulē, tas ir pilnīgi cits mesidžs. Un tāpēc man arī liels prieks un cieņa Ksenijai, kura piekrita šo filmu izrādīt. Ksenija sniedz intervijas, un viņa arī atbild uz šiem jautājumiem, tas ir vienīgais veids, kā viņa var šobrīd stāstīt pasaulei, kas notiek no iekšas Krievijā, viņa nebūt nenorobežojās no šīs filmas. Man tas liekas ļoti cienījami, jo būt tur un cīnīties, tas ir ļoti nopietni.

Kas ir būtisks tev pašam, ko nepieminējām sarunā?

Būtiski man ir saglabāt to ģimenisko studijas sajūtu, lai ir turpinātāji šai lietai. 25 ir arī tāds punkts, kurā ir jānāk jaunajiem līderiem, jaunajiem vadītājiem, tam ir jāturpinās. Domāju, tas, kas pietrūkst šai sarunā – mums bija jābūt visiem, jo es tagad runāju studijas autoru vārdā. Tie darbi, tās filmas, tas ir šo režisoru un komandas darbs. Mūs nedrīkst izcelt nevienu atsevišķi, filmas sakarā vienmēr ir jāizceļ režisors. Bet studija kopumā, var teikt, ir kā melleņu raža, mellenes ir pietiekami lielas, un viņas arī ārzemēs var aizsūtīt, viņas tur nogaršo kāds. Stāstu ir daudz. Katrai filmai ir savs apakšstāsts. "Upurgai" arī. Varu pateikt mazu spoilerīti, mēs uztaisījām seriālu, 12 sērijas "Kā tapa "Upurga"", tas ir Daiņa Kļavas un Gustava Terzena sirds darbs. Viņi filmēja, kas notiek, un tas izvērtās 12 sērijās, kur var drusku redzēt, kā notiek aizkulises mūsu darbam, un kur ir arī "Vides filmu studijas" saknes, tur var redzēt, kur tās kājas aug, un lai tik aug garākas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti