Festivālu atklās kinokoncerts, kurā skanēs kinoteātra “Palladium” bijušā orķestra vadītāja Leibovica rakstītā filmas oriģinālmūzika, 20. gadsimta pirmās puses kormūzika, mūsdienu Latvijas komponistu radīti skaņdarbi un jaunā komponista Alekseja Peguševa speciāli šim uzvedumam radītās miniatūras Latvijas Radio kora un komponista un kontrabasista Kristapa Pētersona izpildījumā. "Sitam pa augstiem plauktiem," pauž festivāla kuratore Laima Graždanoviča.
Rīgas Starptautiskais Īsfilmu festivāls 2ANNAS šogad norisināsies no 26. novembra līdz 2. decembrim, un par godu visu trīs Baltijas valstu simtgadei 2ANNAS fokusējas uz pilsoņu tēmu, pievēršoties tautu tradīcijām un nacionālisma atdzimšanai pasaulē, kā arī aplūkojot pilsonības un nacionālos jautājumus ar viegli ironisku skatu.
Pilsoņi – dažādi, filmu klāsts – milzumliels
Festivāla kuratore Laima Graždanoviča atzīmē – šī gan nav pirmā reize, kad "Lāčplēša" mūzika tiek atskaņota, bet pirmā reize, kad tas notiek Rīgā. "Pati filma savulaik tika veidota kā veltījums Latvijas valsts desmitgadei. Šogad, kad svinam mūsu valsts simtgadi, tas ir īpaši interesanti. Filma vēlējās veidot nācijas un tautas apziņu, toskait pilsonisko.
Arī mēs festivālā mēģinām apskatīt pilsoņu tēmu no dažādiem skatpunktiem – arī no tā, ka reizēm aizmirstam, cik ļoti dažādus sabiedrības slāņus pārstāv pilsoņi.
Festivālā Ir dažādas fokusa programmas, kas aizskar gan revolūcijas idejas, gan tradīcijas: šajā gadījumā apskatām, kā dažādas tautu tradīcijas izdzīvojušas līdz mūsdienām, un kā tieši un vai vispār valsts un pilsoniskās idejas palīdz vai tieši otrādi – traucē formēt tautu tradīcijas.”
Kopumā festivālā varēsim noskatīties vairāk nekā 150 īsfilmu.
"Filmu klāsts ir mežonīgi liels šādam festivālam!" teic Graždanoviča.
Filma "Lāčplēsis" tiks izrādīta "Splendid Palace", taču pārsvarā filmas tiks demonstrētas Kaņepes Kultūras centrā un kinoteātrī "K. Suns”.
Vaicāta, kālab muzikālajam pavadījumam izvēlēts tieši Kristapa Pētersona opuss, Laima Graždanoviča uzsver: "Bija zināms, ka ir jau noticis viņa darba atskaņojums pirms tam.
Tas likās tik atbilstoši, ka Latvijas Radio koris ar savu slavu iet pa priekšu mums visiem… Vēl labāku variantu nevarējām iedomāties, kaut no mūsu puses, iespējams, tas nozīmē "sist pa augstajiem plauktiem".
Bet tas pilnīgi noteikti ir tā vērts."
"Lāčplēsī" pat armija un kara tehnika
Aleksandra Rusteiķa filma bija iecerēta kā veltījums Latvijas neatkarības desmitgadei 1928. gadā. "Lāčplēša" vērienīgo filmēšanu finansēja gan Aizsargu organizācija, gan Kara ministrija.
Filmas masu skatos ar 500 statistiem bija iesaistītas arī armijas daļas un kara tehnika.
Tomēr filmas pirmizrāde notika jau vēlāk, 1930. gada 3. martā, un to apmeklēja Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals, Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, ministru prezidents Hugo Celmiņš, iekšlietu ministrs Eduards Laimiņš, pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis un citas prominentas personas, kamēr pie kinoteātra skatītāju pūļi, netikuši pie biļetēm, jau gaidīja filmas nākamos seansus.
Filmas darbība risinās paralēli gan mītiskajā pasaulē, kur darbojas Lāčplēsis, Laimdota un Melnais bruņinieks, gan 1905. gada revolūcijas, Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu laikā, uz kuru fona risinās Jāņa un Mirdzas mīlas stāsts.
Latvijas kultūras kanona mājaslapā filmas aprakstā minēts, ka kino zinātnieks Juris Civjans filmā saskata ietekmi no Vācijas 1920. gadu ekspresionisma filmām, un šeit, visticamāk, īpaši jāizceļ Frica Langa 1924. gada filma “Nībelungi. Zigfrīds”, kur redzamais gaišmatis Zigfrīds noteikti iedvesmojis filmas “Lāčplēsis” galvenā varoņa, ko atveidoja Voldemārs Dimze, tēlu.
Galvenajā sieviešu lomā – teātra un kino dīva Lilita Bērziņa. Ironiski, ka viena no viņas slavenākajām kino lomām ir tālu no dīvas tēla – tā ir Saknīšu Mirta jeb Mirttante Jāņa Streiča 1981. gada filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.
Skandāls presē
Ne visas "Lāčplēša" izrādīšanas reizes tika uzņemtas ar atsaucību. 1990. gada izdevumā "Latvijas kino 1920.–1940. Iepazīšanās” iekļauts arī raksts no 1930. gada žurnāla "Filma un Skatuve" ar dramatisku nosaukumu "Skandāls ar "Lāčplēsi" Tallinā".
"Pateicoties filmu izīrēšanas kantora k/s “Nordost Film” pūlēm, Latvijas filma “Lāčplēsis” vairākās kaimiņvalstīs demonstrēta ar lieliem panākumiem. Pagājušajā nedēļā “Lāčplēsi” sāka demonstrēt arī Tallinas labākais kinematogrāfs “Rekord”, kura īpašnieks Parikass filmas reklāmā ieguldījis ap 100 000 kronu. Viss teātris bijis grandiozi iluminēts un atstājis neizdzēšamu iespaidu. Premjērā piedalījies diplomātiskais korpuss, valdības pārstāvji un citas augstas personas. “Lāčplēsis” neapšaubāmi būtu guvis lielus panākumus, ja tikai vien viņa inscenētāji būtu apsvēruši sava darba sekas. Igauņi, noskatoties "Lāčplēsi", atraduši tik nepiedodamu vēstures viltošanu un jutušies dziļi apvainoti, ka latvieši aizmirsuši savas brāļu tautas – igauņu palīdzību brīvības cīņās.
Lieta nonākusi tik tālu, ka gaidāmās Latvijas–Igaunijas tuvināšanās vietā iznācis nepatīkams starpgadījums.
Latvijas–Igaunijas tuvināšanās biedrība atteikusies izsūtīt goda kartes "Lāčplēša" izrādei, un ģenerālis Peders aizliedzis Igaunijas kareivjiem apmeklēt filmas izrādes. Pateicoties šādam naidīgam noskaņojumam, minētais kino "Lāčplēsi" otrā dienā bijis spiests noņemt no ekrāna, dodot ar to mūsu filmai sāpīgu triecienu.
Pie notikuma, kā aizrādīts, vainojami vienīgi filmas inscenētāji, kas ar vēsturiskās sejas atveidu “Lāčplēsī” rīkojušies nepiedodami. Tā lai ir mācība turpmākā darbā!"
Piemērs, kā jārunā par vēsturi
Vairāk par Aleksandra Rusteiķa filmu stāsta viena no izdevuma autorēm, kino zinātniece Inga Pērkone: "Filma sākotnēji bija iecerēta kā dokumentālā filma par godu valsts desmitgadei, taču iecere izauga arvien lielāka – bija skaidrs, ka ne finansiāli, ne organizatoriski to vairs nevarēs iekļaut sākotnēji iecerētajā laikā. Kamēr viss bija padarīts, arī divi gadi bija pagājuši.”
Kā īsti filmu uztvēra sabiedrība Latvijā? "Spriežot pēc recenzijām vai aprakstiem presē, tā tika uzlūkota kā prestiža, vēsturiska filma, kas parāda Latvijas vēsturi. No igauņiem gan bija pārmetumi, ka viņu loma Latvijas neatkarības izcīnīšanā nav pietiekami parādīta. Filmas veidotāji iekļāvuši plašu vēsturisku materiālu, turklāt svarīgām vēsturiskām personībām centušies īpaši piemeklēt maksimāli vizuālus līdziniekus pēc tipāžu principa, piestrādājot pie vēsturisku notikumu rekonstrukcijas.
Kā apliecinājums tam ir tendence, kas spilgti vērojama jaunāko laiku filmās, tostarp simtgades filmās, kas filmu "Lāčplēsis” izmanto, stāstot par valsts tapšanu. Kadri tikai netiek atšifrēti.
Bet tas ir jauns fenomens, kas šobrīd novērojams, un tas apstiprina "Lāčplēša" nozīmi.”
Visbeidzot, vai "Lāčplēsis" uzlūkojams kā tam laikam laikmetīga filma? Inga Pērkone atbild diezgan noraidoši: "Patriotiskās filmas arī citās zemēs parasti neizmanto kādu modernu izteikšanās veidolu, tās arī nav ļoti straujas.
Vēsturiska tēma uzliek zināmu svinīgumu, un tas vērojams arī "Lāčplēsī". Tāpēc nevaram teikt, ka filmā izmantoti sava laika modernie izteiksmes līdzekļi.
Filma drīzāk ir priekšstats, kā jārunā par vēsturi – izvērsti, ar cieņu, pamatīgi un uzsvērti.”
