No 25. novembra skatītājiem iespēja iepazīties ar aktiera dzīvi un radošo darbu dokumentālajā filmā "Caur objektīva aci. Gunārs Cilinskis", ko veidojusi pieredzējusī LTV žurnāliste Ilze Strenga un režisors Guntis Lēmanis. Filmā iekļauti foto, audio un video materiāli no LTV arhīviem, Latvijas Radio fonogrammas, preses materiāli un bagātīgs klāsts ar kinofilmu kadriem, kurās Cilinskis filmējies pats un kurās bijis šo filmu režisors.
Strengas un Lēmaņa duetā iepriekš tapis atmiņu stāsts arī par aktieri Uldi Pūcīti un tautas mīlēto Atmodas laika simbolu, dziesminieku Eduardu Rozenštrauhu. Arī šoreiz filmas veidotāji ieguldījuši milzīgu darbu arhīva materiālu apkopošanā, papildinot tos ar paša varoņa "balsi" – vienu no retajām Cilinska sniegtajām radio intervijām par godu viņa 60 gadu jubilejai, kuras audio vijas cauri filmai.
Ar personiskām un neierasti atklātām atziņām un sajūtām filmā dalījušies latviešu aktieri, teātra zinātnieki, režisori, kultūras darbinieki. Viņu vidū – Varis Brasla, Jānis Streičs, Olga Dreģe, Mudīte Šneidere, Lia Guļevska, Baiba Indriksone, Rita Melnace, Edmunds Freibergs, Zane Jančevska, Gundars Āboliņš, Katrīne Pasternaka, Ingrīda Burāne, Juta Brauna, Kristaps Skulte, Ilze Pukinska, Margareta Cilinska, Dita Rietuma, Ināra Slucka, Miks Zvirbulis, Valdis Eglītis. Tie ir cilvēki, kuri ir strādājuši kopā Gunāru Cilinski, bijuši viņa draugi un laikabiedri. Aktieri nereti dēvē par melodrāmas žanra meistaru. Viņa režisētajās filmās netrūkst spilgu, saasinātu emociju, sava vieta ir patosam un drāmai. Tādēļ arī laika biedru sacītais raksturo Cilinski kā siržu lauzēju, kurš paticis ļoti daudzām kolēģēm un skatītājām. Arī Cilinskis pats izmantojis izdevības un, par spīti precēta cilvēka statusam, ir ļāvis vaļu kaislībām.
Olga Dreģe atzīst, ka aktieris viņai pievērsis īpašu uzmanību, dāvinājis viņas mīļos ceriņus, piedāvājis izbraukt ar laivu, vairāki aktiera studiju biedri uzsver, ka Cilinska īstā un lielā mīlestība bijusi aktrise Dina Kuple. Viņi jau bija norunājuši kāzas, taču visu izšķīra tas, ka tolaik jau populārā Velta Līne bija gaidībās ar Cilinska bērnu.
Tā radās "zvaigžņu pāris" dzīvē, kuru laulība aprāvās līdz ar Cilinska traģisko nāvi, ar ūdensslēpēm traucoties pa Baltezeru karstā 1992. gada jūlija dienā. Mani personīgi visvairāk uzrunāja Jutas Braunas delikātais mīlasstāsts, kas lika padomāt par to, cik tad patiesībā laimīgs aktieris bija savā privātajā dzīvē visa spožā mūža garumā.
Vērtīgi ir teātra zinātnieces Ritas Melnaces vērojumi par Cilinska darbību teātrī, īpaši uzsverot romantiskā ideālista Pelegrīna lomu režisora Mihaila Kublinska izrādē "Santakrusa" 1971. gadā, kurā aktieris spēlējis kopā ar savu sievu Veltu Līni.
Savukārt Varis Brasla, kurš kopā ar Cilinski strādājis pie "Ezera sonātes" režijas, atklāj tālaika kino veidošanas aizkulises. Piemēram, 1966. gada kara drāma "Noktirne" Cilinskim partnerībā ar poļu aktrisi Polu Raksu daudziem tālaika kino profesionāļiem nozīmēja nebijušu vietu eksperimentiem ar operatora darbu, aktiermeistarību, rekvizītu pielietojumu. Tas bija laiks, kad Padomju Latvijas kino industrijā savu balsi un stilu meklējuši daudzi jaunie talanti, savukārt Cilinskim šis bija organisks tilts ceļā uz visas Padomju Savienības mīlestību. Kā var noprast, Cilinskis lomā bijis krietni sasaistīts, uz ko norāda Brasla, pieminot to, ka aktiera nespēja emocionāli saslēgties ar savām ekrāna partnerēm viņam bijusi raksturīga bieži un daudz. "Visu ko var izdarīt, bet līdz galam pavērt savu intīmo dzīvi – nē," atklāj Brasla.
Kino kritiķe Dita Rietuma raksturo Cilinski kā megazvaigzni, kurš atbilda tālaika laikmeta garam, iemiesojot pievilcīgā, drošsirdīgā "alfa tēviņa" tēlu teju katrā kino lomā. "Viņš atbilda sešdesmito gadu Eiropas un Holivudas kino stereotipiem – skaists, spēcīgs, vīrišķīgs tēls. Vairākās filmās – pusmūža kungs, tērpts elegantā uzvalkā ar nelielu pašironijas izjūtu," filmā stāsta Dita Rietuma.
1967. gadā Cilinskis atveidoja izlūku Nikolaju Kuzņecovu spiegu drāmā "Garā stiprie", kas faktiski "gāza krēslus" visā Padomju Savienībā un pavēra durvis gan labklājībai, kas tolaik nebija mazsvarīgi, gan neskaitāmām iespējām tapt sadzirdētam un ieraudzītam. Ir žēl, ka šobrīd šo "kases grāvēju" nav iespējams nekur noskatīties, toties portālā filmas.lv ir pieejams salīdzinoši plašs klāsts ar Cilinska filmām, kurās viņš ir vai nu atveidojis lomu, vai bijis tās režisors – "Kapteinis Nulle" (1964), jau minētā "Noktirne" (1966), "Kapteiņa Enriko pulkstenis" (1967), "Nāves ēnā" (1971), "Ceplis" (1972). Tāpat pieejamas 1990. gadu filmas ar aktiera dalību – pēdējā no tām ir "Vilkaču mantiniece" (1990). Arī no deviņām filmām, kurās Cilinskis strādājis jau kā režisors, ir pieejams diezgan bagātīgs piedāvājums – protams, "Ezera sonāte" (1976), aktiera debija režijā, "Nakts bez putniem" (1979), "Dīvainā mēnessgaisma" (1987), "Agrā rūsa" (1979), arī "Indrāni" (1991).
No aktiera un laikabiedru sacītā var noprast, ka Cilinskis vienmēr ir vēlējies nonākt režisora krēslā, un pēc milzīgajiem aktiera panākumiem viņam šāda iespēja bija. "Šādām izcilām personībām, kas guvušas prēmijas un balvas, atzinību Padomju Savienībā, ceļš uz režiju bija vienkāršāks vai vismaz iespējams," stāsta Dita Rietuma. Mūsdienās aktieri, kuri dodas otrā "ierakumu" pusē, šķiet kaut kas pašsaprotams, jo iegūtā pieredze ļauj realizēt personīgi izraudzītus stāstus, scenārijus, idejas, taču Padomju Savienībā to pa īstam īstenoja vien Cilinskis un aktrise Dzidra Ritenberga.
TV ekrānos un nu arī straumēšanas vietnēs noskatīties "Ezera sonāti" var kaut simtiem reižu. Šī filma, šķiet, ir tikpat populāra kā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" un "Mans draugs – nenopietns cilvēks". Kamēr šīs divas ir izcili asprātīgas sadzīviskas komēdijas, "Ezera sonāte" man personīgi vienmēr saistīsies ar Rūdolfa un Lauras nenotikušo mīlestību, par kuru katru reizi gribas teikt – Laura, saņemies taču un paņem savu laimi, kamēr tā ir! Var vienīgi minēt, kādēļ Cilinskis tik ļoti vēlējās Rūdolfa lomu spēlēt pats. Tāpat mēs nekad neuzzināsim, vai un cik lielā mērā filma ir Cilinska biogrāfijas atspulgs – jau zināmais mīlasstāsts ar Dinu Kupli, kas palika gaišā jaunības piemiņā, vai tomēr bija vēl citas liktenīgās sievietes, par kurām aktieris smalkjūtīgi klusējis.
Kuples meita Arta Tone intervijā "Santai" gan atklājusi, ka mamma par zaudēto iespēju nav sērojusi ilgi un bijusi gana pragmatiska apsvērumos par aktieri kā piemērotu vīra kandidātu. "...man nekad nav bijusi sajūta, ka mamma cieta vai ilgojās pēc Gunāra. Viņa nekavējās jaunības atmiņās, nemeklēja vecu mīlu. Nejutu Dinā nekādu viļņošanos, arī no kursabiedru salidojumiem pārbraucot." Šajā mistērijām un noslēpumiem savītajā "kā būtu – ja būtu" biogrāfijā, šķiet, slēpjas viss skaistums un Cilinska personības magnētisms. Beigu beigās pats aktieris savā radio intervijā atzina, ka savas dziļākās jūtas un pārdzīvojumus neizrāda pat tuvākajiem draugiem, un varbūt nekas no apkārtējo spriedumiem un sajūtām neatbilstu patiesībai. Taču jebkuram, kurš aktieri tomēr ir pazinis, ir tiesības vismaz uz savu personisko pieredzi un patiesībām, un tādēļ viņu balsīm arī šajā dokumentālajā stāstā ir autonoma vērtība.
Mūsdienu "dzeltenajā laikmetā" šķiet gandrīz obligāti uzzināt slavenu aktieru "gultas prieku" detaļas un šķiršanās savērpienus, tādēļ Cilinskim, visdrīzāk, šis laiks nešķistu necik simpātisks. Kino nozares profesionāļi "Ezera sonāti" gan vērtē kā vietām vecišķu melodrāmu, taču filmas poētiskais vēriens, aizklātie dialogi un fiziski izjūtams jutekliskums trāpa tieši sirdī. Vēl jau paliek lieganā dabas un cilvēka mijiedarbība komplektā ar romantiski vizošajiem ezera ūdeņiem. Žēl, ka Cilinskis mums, pārējiem, neatvēlēja tik gaidīto "happy end". Taču aktieris ir bijis vēlīgs pats sava Rūdolfa izpausmēs.
Arī es Cilinski pirmo reizi ieraudzīju tieši "Ezera sonātē", ģērbušos savā slavenajā rupji adītajā zvejnieka-vikinga džemperī, līdz ar to man Cilinskis nav ne Kuzņecovs, ne Pelegrīns, bet apcerīgais un rezignētais Rūdolfs, kurš airējas pāri ezeram pie Lauras.
Interesanti, ka Latvijas Radio žurnāliste Lia Guļevska filmā šo džemperi tālredzīgi nosaukusi par bruņām, un varbūt tā ir. Tāpat man ne sevišķi tuvas ir teorijas par Cilinski kā neatvairāmu mīlētāju, kura dēļ jukt prātā un nelūgtai kāpt aktiera automašīnā pēc izrādes. Taču katram laikmetam ir vajadzīgi savi elki – ideālie vīrieši, par kuriem klusībā, neatbildētas mīlestības nostalģijā sapņot vaļējām acīm un kuriem sūtīt vēstules. Starp citu, būtu interesanti uzzināt, vai aktieri nebiedēja sievietes, kuras savā fantāziju lidojumā balansēja uz saprāta robežas un bija gatavas viņu nakts melnumā izsekot. Tomēr, kā filmā norāda interviju varoņi – aktierim ir jābūt pielūgtam, un Gunārs Cilinskis nepārprotami tāds bija.
