LTV filmas

LTV dokumentāla filma. «Covid-19 pozitīvs»

LTV filmas

Vienkārši elpot. Atveseļojušies no COVID 19. LTV dokumentāla filma

Purva bridējs - Uldis Pūcītis. LTV dokumentāla filma

Dzīvo ātri, mirsti jauns. Purva bridējs – Uldis Pūcītis

Kaislīgs, nevaldāms, harismātisks un aizrautīgs. Leģendārais aktieris Uldis Pūcītis ir kā komēta latviešu kino un teātra pasaulē, kas tā arī nekad nav izdzisusi. Tā ir aizlidojusi izplatījumā, kura plašajā tumsā mirdz Marčello Mastrojāni, Džeimsa Dīna, Žerāra Filipa spožās zvaigznes.

2000. gada 14. decembrī Uldis Pūcītis devās mūžībā. Divdesmit gadus vēlāk Latvijas Televīzijā, atceroties aktieri caur laikabiedru, tuvinieku un cienītāju stāstiem, uzņemta dokumentāla filma “Purva bridējs – Uldis Pūcītis”.

Filma tapusi, sadarbojoties režisoram Guntim Lēmanim un kultūras žurnālistei, scenārija autorei Ilzei Strengai, kurai savas atmiņas un vērojumus uzticējuši skolasbiedri no aktiera dzimtās Rankas, studiju biedri, kā arī režisori Rolands Kalniņš, Alvis Hermanis, Juris Rijnieks, operators Miks Zvirbulis, aktrises Ausma Kantāne, Olga Dreģe, Lidija Pupure, Tatjana Dzjuba, Līga Liepiņa, aktieri  Gundars Āboliņš, Juris Lisners, kino kritiķe Dita Rietuma, teātra kritiķe Edīte Tīšheizere, kā arī režisora Pētera Pētersona meita Karina Pētersone, aktrises Dinas Kuples meita Arta Tone, mākslas zinātniece Ingrīda Burāne un daudzi citi. Visus šos cilvēkus, mentāli vai fiziski, vieno tieši Uldis Pūcītis. Daudziem – vienkārši Pulis.

Ausma Kantāne jauniņo aktieri iepazina studiju laikos, kad uzturējās vienās kopmīnēs. Abu starpā 1960. gados uzplaiksnīja pirmās simpātijas, kas, var nojaust, pāraugušas ilgākā, platoniskā draudzībā. Savu pirmo pieredzi kino atceras Olga Dreģe, kura atveidoja temperamentīgo krodzinieci nu jau par klasiku dēvētajā Leonīda Leimaņa mākslas filmā “Purva bridējs”. Gundars Āboliņš stāsta, kā bērnībā tēlojis Edgaru, ar “smagu roku” rāpdamies uz gultas tā, kā “Purva bridēja” varonis, kurš pēdējiem spēkiem uzrāvis sevi no kraujas, kurā, pārgalvīgi jādams, kritis. Savukārt aktrises Dinas Kuples meita Arta Tone, līdzīgi kā daudzi, viņu vērtē kā spožu šīs lomas izpildītāju. Tikmēr Alvis Hermanis novērtē Pūcīša “sieviešu magnēta” potenciālu, pamatoti viņu salīdzinātu ar sava laika siržu lauzējiem Marčello Mastrojāni un Žerāru Filipu. Nenoliedzami, viņi ir sieviešu pielūgti un apbrīnoti, arī Pūcītis savu pievilcību lietpratīgi izmantojis, kaut, iespējams, visu mūžu jutis mazvērtības kompleksus sava kalsnā un garā auguma dēļ.

Uldis Pūcītis

Aktieris rakstīja arī dienasgrāmatu, jau no 11 gadu vecuma fiksējot savas pārdomas, dusmas un analītiskus vērojumus par sevi, pasauli, teātri. Par visu, kas “jānoraksta” nost no sevis. Šīs dienasgrāmatas pēc vairāk nekā 10 gadu darba apkopoja un izdeva žurnāliste Māra Vilde. Arī filmā tiek izmantoti spilgtākie citāti no Pūcīša dienasgrāmatas, tos apvienojot ar hrestomātiskām ainām no mākslas filmām ar Pūcīša dalību “Purva bridējs”, “Četri balti krekli”, “Meldru mežs” un daudzām citām. Kā atklāj filmas scenāriste Ilze Strenga, ir saglabājies maz radošā materiāla ar Pūcīša dalību, kaut arī vairākas teātra izrādes ir kļuvušas par 1970. gadu spilgtākajiem notikumiem Latvijas teātrī. Līdzīgi ir ar aktiera intervijām. Filmā varam vērot vien atsevišķus kadrus no 1994. gada televīzijas ieraksta ar aktiera dalību, kā arī fragmentus no Anša Epnera 1984. gadā radītā televīzijas iestudējuma “Ibsena motīvs”. Tā būtībā ir jaudīga Henrika Ibsena lugas “Pērs Gints” koncentrācija ar Uldi Pūcīti galvenajā lomā.

Aktieris visu mūžu vēlējies spēlēt Pēru Gintu un pie lomas tika tikai pēc 40 gadu vecuma.

Uldis Pūcītis

Kad 1966. gadā uz Padomju Savienības kinoekrāniem nonāca mākslas filma “Purva bridējs”, to noskatījās vairāk kā 27 miljoni skatītāju. Pūcītim Edgara loma nodrošināja popularitāti, iedzīvinot Blaumaņa daiļradi vēl nebijušā vizuālā formātā. Filma izpelnījās slavinošu kritiku un tika pelta sava skandalozā rakstura dēļ. Olga Dreģe atzīst, ka iekļaut gultas ainu ar Edgaru un Vijas Artmanes atveidoto Kristīni ir bijis drosmīgs režisora solis, atbilstoši konkrētajam laikmetam to varēja interpretēt kā piedauzīgu gājienu.

''Šī filma ir kanonizējusi Ulda Pūcīša tēlu latviešu kino vēsturē. Tā ir enerģija, kaislīgums, fiziskums, nobružāta vīrišķība, emocionalitāte, arī rafinēts seksapīls”.

Vairāki filmai uzrunātie laikabiedri ir atzinuši, ka Pūcītis ir spilgtākais Edgara lomas atveidotājs latviešu kino un teātrī. Šajā tēlā savijas aktiera paša nolemtība alkohola atkarības klātbūtnē, kas rada postošas sekas Pūcīša turpmākajā dzīvē, nespējot sadzīvot ar realitāti, teātra ieviestajām kārtībām un valdošo laikmetu. ''Viņš bija viens no talantīgākajiem aktieriem, kādu nav daudz. Un viņi visi kaut kā sadeg”, saka Gundars Āboliņš. Teju nojaušams traģiskums un duelis pašam ar savu ''vētru” ir iemūžināts “Purva bridēja” melnbaltajā suģestijā tā, ka no ekrāna nav iespējams novērsties. Var piekrist Alvim Hermanim, kurš filmā iezīmē Pūcīti kā “krutu kino aktieri”. Pūcīša Edgaram piemīt tas, ko viegli var uztvert ārpus laika un telpas. Viņš, sevišķi šajā lomā, tikai ar ķermeņa valodu ir pateicis to, ko gribas noklusēt, aizmirst, no kā ir kauns.

Uldis Pūcītis

Sava romantika attiecībās starp mākslinieku un alkoholu, šķiet, ir bijusi klātesoša visos laikos. Augstais lidojums, ko sniedz reibums, daudziem jo daudziem – neatkarīgi no laikmeta – ir kalpojis par glābiņu no piezemētas īstenības. Tomēr lielāko smagumu iznes pats reibuma savažotais, riskējot kļūt par apbružātu dzīves pabērnu sabiedrībā, kas gaida pielāgošanos, gludumu un ērtību.

Uldis Pūcītis nebija ērts nevienam, vismazāk pats sev, un nevēlējās pielāgoties.

Par to liecina arī filmas dalībnieku piesardzīgie izteikumi. Piemēram, režisora Armanda Zvirbuļa pieredze ar Pūcīti pie televīzijas darba “Izpostītā ligzda” 1998. gadā, kurā viņš, būdams savas karjeras sākumā, “pioniera dabā” centās saglābt tad jau režisora Pūcīša ugunīgos konfliktus un bezierunu diskusijas. Grūti esot bijis visiem, izņemot filmēšanā iesaistītos bērnus, kuru vidū bija arī Pūcīša mazdēls, pasaulē slavenais tenisists Ernests Gulbis.

1967. gads Latvijas kino atnāca ar Rolanda Kalniņa “Četriem baltiem krekliem”, mākslas filmu, kas vadošās cenzūras ietekmē tika aizliegta, to ļāva demonstrēt tikai 1980. gadu beigās. Šim darbam dokumentālajā filmā atvēlēta būtiska vieta. Pūcīša atveidotais Cēzars – brīvdomātājs, kurš raksta mūziku un kuram, atbilstoši laikmetam, liedz iespēju runāt brīvi. Kopā ar viņu filmējas jaunā aktrise Līga Liepiņa, bet kultūras darbinieci – dziesmas tekstu cenzētāju Anitu Sondori atveido Dina Kuple. Aktrise, kuru Pūcītis ļoti cienījis un kura, iespējams, bijusi aktiera mūza visa mūža garumā. Dinai Kuplei piemita klusināts šarms, kas saistījis arī Pūcīti, un, šķiet, gan Anitu un Cēzaru, gan aktierus īstajā dzīvē ir saistījusi draudzība, kuru valodā runā tikai viņi.

Uldis Pūcītis

Filma ir jauneklīgs vēstījums par hipijiem, brīvību un bohēmas vieglumu, ar jau leģendāro Imanta Kalniņa mūziku. Tāpat kā Ulda Pūcīša aktiera devums, “Četri balti krekli” ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Kino kritiķe Dita Rietuma to iezīmē kā vienu no visu laiku labākajām latviešu kinofilmām, atzīmējot, ka “Rolands Kalniņš piedāvāja modernisma valodu, tādu, kādu to izmantoja arī Eiropā, vispirms jau Francijā”. 2018. gadā filma piedzīvoja pasaules pirmizrādi Kannu kinofestivālā, uz kuru devās šobrīd jau 98 gadus vecais režisors Rolands Kalniņš un operators Miks Zvirbulis, kā arī grupa “Carnival Youth”. Un kurš gan labāk Kannās spētu nospēlēt Imanta Kalniņa dauzonīgo dziesmu par sirdsapziņu un baltiem krekliem kā mūsu laika ''mileniāļi”?

Iespējams, tieši filmā ietvertais naivais ideālisms un dumpīgums ir dažas vērtības, kas šo darbu padara tik uztveramu pat pēc 50 gadiem.

"Mēs neko tādu nebijām gaidījuši, “Četri balti krekli” mūs absolūti pārsteidza – gan ar savu kinovalodu, it īpaši izsmalcināto, eleganto operatora darbu, gan arī ar savu sociālkritisko spēku," pēc Kannu pirmizrādes vēstīja festivāla programmas “Kannu klasika” veidotājs Žeralds Duhaso.

Līdzās darbam kino Pūcītis ir aktīvi strādājis arī teātrī, atveidojot lomas Liepājas, Dailes un Jaunatnes teātros. Pūcīša sadarbība ar ekscentrisko režisoru Pēteri Pētersonu aktierim atnesa lomu 1973. gada Vladimira Majakovska iestudējumā “Mistērija par Cilvēku”, kas iezīmē jaunas formas meklējumus latviešu teātrī, bet 1979. gads pienāca ar ilgi gaidīto “Pēru Gintu”, režisoram Ādolfam Šapiro Jaunatnes teātrī iestudējot lugu, kuras kopējais garums sasniedza piecas stundas. Tas kļuva par tam laikam neierastu teātra notikumu, kura unikalitāti atzīmējusi arī teātra kritiķe Silvija Radzobe, izrādei “uzdodot jautājumu par to, kādēļ talantīgi, skaisti un fiziski veseli cilvēki nodzīvo savu mūžu bez jēgas. Kādēļ viņi savas dzīves laikā neatrod neko, kur ielikt spēkus, un kādēļ visa dzīve aiziet pa tukšo.” Savukārt scenogrāfs Ilmārs Blumbergs izrādei veltīja milzīgu darbu, veidojot skatuvi kā slīpu plakni, kas 30 kārtās noklāta ar paša mākslinieka ar roku apgleznotiem audekliem. Edvarda Grīga romantiskā mūzika tika nomainīta pret igauņu avangardista Olafa Ehalas teju nemuzikālo, trokšņaino “skaņu celiņu”. Izrādes arhīvā nav saglabājušās, tomēr dokumentālajā filmā varam vērot unikālas izrāžu fotogrāfijas un kaut mazliet nojaust šo darbu satura un formas vērienu.

Uldis Pūcītis

Ir patiesi žēl, ka mums, šodienas skatītājiem, nav iespējas ieraudzīt Pūcīša, iespējams, gaidītāko skatuves uznācienu, viņa domas un dvēseles lolojumu, kas pēc ilgiem gadiem kļuva īsts, redzams, taustāms. Tā vai citādi, Pūcīša gadiem ilgusī apsēstība ar Pēru Gintu, saskaņā ar viņa dienasgrāmatu, ir aizvedusi viņu turp, kurā aktieris, visdrīzāk, juties visdabiskāk. Tā maņas urdošā telpa, kurā sniegties pēc ideāliem un kurā apcerēt visu to rūgtumu, plosīšanos, vilšanos un iespēju pārdzimt par ko labāku. Ja vien tiktu dotas vēl desmit dzīves. Taču Pūcītim tāda bija tikai viena, kas mūža nogalē laika līnijās skaudri sakrita ar 90. gadiem un “jaunu” Latviju.

Varbūt Alvim Hermanim bija taisnība, filmas intervijā sakot, ka Pūcītim nevienā teātrī nebūtu labi, tik ļoti viņš mīlēja savu neatkarību.

Bet varbūt tā tieši bija aktiera apzināta vēlme, mūžīgi iet pret straumi un vīrišķīgi pieņemt pašradītā haosa sekas.

Daudziem jaunās paaudzes cilvēkiem Pūcītis ir palicis atmiņā kā tas jocīgais onkulis, kurš Āgenskalnā bija spiests tirgot bulciņas, lai nopelnītu iztiku. Savulaik laikabiedri, aktieri tirgū satiekot, esot jutušies neērti, it kā viņa talanta spožums būtu izkūpējis gaisā un iztirgots santīmos. Šī ir otra lieta, kā man ir žēl bez neredzētām izrādēm. Es biju pārāk jauna, lai satiktu Pūcīti Āgenskalna tirgū. Ja varētu, es pie viņa nopirktu magoņmaizīti. Tā būtu garšīgākā bulciņa, kādu esmu jebkad ēdusi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt