Plastmasas cena. Žurnālistes pārdomas par «Riga IFF» filmu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā 24. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace” būs skatāma režisores Lailas Pakalniņas filma “Karote” (“Spoon”). Pārdomās par filmu dalās žurnāliste Aleksandra Fahretdinova.

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ("Riga IFF"), kas norisinās no 17. līdz 27. oktobrim, šogad vienpadsmit dienās tiek izrādītas 148 filmas. 11 tematiskajās programmās un konkursu skatēs laikmetīgais kino satiekas ar klasiku, ievērojamu režisoru filmas skatāmas līdzās drosmīgām debijas filmām.

Labs kino dod iespēju sarunāties par šodienas cilvēkam būtiskām, sociāli un politiski nozīmīgām tēmām. Tāpēc "Riga IFF" sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai izcili mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.

Par astoņām "Riga IFF" filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.

Man patīk plastmasa! Viegla, ērta, miljoniem dažādu formu un pielietojumu. Jo vairāk cenšos samazināt to savā ikdienā, jo vairāk novērtēju šī izgudrojuma ģenialitāti. Taču plastmasa ir ne tikai izgudrojums, tas ir arī ražojums. Tieši ražošanas ciklam pievēršas Lailas Pakalniņas dokumentālā melnbaltā filma bez dialogiem “Karote”.

Laila Pakalniņa rāda vienreiz lietojamās plastmasas karotes klātesamības greznību mūsdienu pasaulē. Filma neuzspiež viedokli vai pareizo un sociāli vēlamo nostāju, bet vienlaikus tā nav arī neitrāla. Tā drīzāk rada masīvu iespaidu.

Gluži kā filmā attēlotie kravas vilcieni lēnām un ļoti pārliecinoši kustas uz priekšu, arī kadri viens aiz otra liek apjaust plastmasas ražošanas industrijas vērienīgumu.

Doma, kas neatstāj, – ja ražošanas process ir tik masīvs un sarežģīts, resursu un cilvēku darba ietilpīgs, kā ir iespējams, ka galaprodukta – karotes – cena ir tik zema? Uz kā rēķina tas darbojas? Kurš maksā patieso cenu? Un kāda tā īsti ir?

Filma arī rosina domāt par atkarību no plastmasas. Ne tik daudz gan par atkarību lietot plastmasu, kā drīzāk sabiedrības atkarību no industrijas – ražot, pārvadāt, pārdot, pelnīt. Pakalniņas darbs ļāva atskārst, cik gan plastmasas ražošana mums ir svarīga kā ekonomisks process. Tā pamanījusies caurvīt visu mūsu ikdienu, bet mēs to gandrīz neesam pamanījuši?

Tepat Latvijā, ejot garām kravas vilciena vagonam ar naftu, droši vien es nedomāju, ka tas ir tas jogurta plastmasas trauciņš manā somā. Lai gan, godīgi sakot, diez vai manā somā varētu būt jogurta trauciņš – man negaršo jogurts un vēl jo mazāk to gribētu pirkt plastmasā. Pat daļēja atteikšanās no vienreizlietojamiem traukiem prasa ne mazumu piepūles un plānošanas.

Laikam lieki būtu vaicāt, kāpēc plastmasas “barotā” industrija necenšas aktīvi pielāgoties jaunajām “zero waste” vēsmām.

Vienreiz lietojamā plastmasas piederuma globālais fenomens aizvedis režisori uz filmēšanas vietām Latvijā, Lietuvā, Norvēģijā, Azerbaidžānā, Ķīnā un Honkongā. Katra kadra filmēšanas vieta netiek atsevišķi pieteikta, un to var saprast - vai brīžiem tikai nojaust - pēc uzrakstiem dažādās valodās un cilvēku izskata atšķirībām, retāk pēc sadzirdētās runas. Lai gan filmas plūdums nav straujš, brīžiem ainu virknējums ierauj virpulī, un vien kadra izskaņā pagūstu apjaust, ka esmu jau citā pasaules malā.

Spilgta šķita aina ar stirniņām šosejas malā: vienā kadrā brauc fūre, kas, iespējams, ir saistīta ar industriju, bet nākamajā kadrā mežmalā pie pašas šosejas ganās stirnas. Tās ir iemācījušās sadzīvot ar šoseju, kas kļuvusi par viņu ikdienas daļu. Varbūt arī mēs esam iemācījušies sadzīvot ar industrijas tūlītējām blaknēm?

Ainas savirknētas tā, ka ik pa brīdim esi jau nākamajā kadrā, bet vēl domā par iepriekšējo un tā uzņemšanas vietu.

Tas ir pārsteiguma brīdis – cik gan ļoti šīs dažādās pasaules vietas ir līdzīgas. Rūpnīca, iekārtas, vārti, maisi, formās ģērbti strādnieki.

Filma ir melnbalta. Operators Gints Bērziņš uzsver, ka tāda tā bija iecerēta jau sākotnēji, jo tās centrā ir melnā nafta un baltā plastmasa. Tomēr filmai daudz krāsu piedod mūzika, brīžiem radot satraukumu un spriedzi. Filmā nav uz skatītāju vērstu dialogu – arī tos vietām aizstāj mūzika.

Pati režisore saka, ka šis darbs nav tik lielā mērā par karotēm, kā par to, kas viņas izpratnē ir īsts kino. Sākotnēji nepamet zināma trauksme, ka kino valodas skopās zināšanas pamatīgi sarežģī skatīšanos un neļauj to saprast. Īpaši tāpēc, ka biju gatavojusies uzmanīgi tvert vēstījumu. Taču jēgpilns šis process kļuva, ļaujoties filmas plūdumam un kadru radītajam kontrastam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti