Kultūras rondo

"Dizaina pastaiga" šogad veltīta dizaina un vēstures attiecībām

Kultūras rondo

Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš intelektuāli duelējas izrādē "Žižeks un Pītersons"

Rīgas Starptautiskā kino festivāla Nacionālās īsfilmu konkursa skates filmas

Pasaules fragmenti. Pieci kino darbi Riga IFF Nacionālajā īsfilmu skatē

Gan kinoteātrī "Splendid Palace", gan arī tiešsaistē 19. oktobra vakarā pulksten 19.00 gaidāma Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) Nacionālā īsfilmu konkursa skate.

Nacionālajā īsfilmu skatē šogad iekļautas un nacionālo pirmizrādi piedzīvos piecas filmas.

Kannu kinofestivāla īsfilmu industrijas forumā "The Short Film Corner" izrādītajā Annas Ansones filmā ar Elīnu Vasku galvenajā lomā "Can’t Help Myself" ("Nevaru sev palīdzēt") saldējuma pārdevējas acīm tiek novērtēta pludmales atpūtnieku un ikdienišķu nejaušību hronika.

Filma "Nevaru sev palīdzēt"

Henrijs Laķis piedāvās dadaistisku, spāņu autora Luija Bunjuela stilam piederīgu kinoeseju "Laika cilpas", kas uzņemta analogā formātā.

Filma "Laika cilpas"

Variācija par cilvēka apziņas Dantes elles lokiem, kuros visas atslēgtas ir nederīgas – režisores Indras Sproģes animācijas darbā "Kur manas atslēgas?".

Filma "Kur manas atslēgas?"

Valērijs Oļehno, kurš kinematogrāfā ienācis no dejas pasaules, galvenā varoņa meklējumus risinās celulozes fabrikas cehā – tas viņa filmā "Papīra galva".

Filma "Papīra galva"

Un, visbeidzot, Jāņa Ābeles dokumentāla eseja par Latvijas kinoteātriem "81 metrs", kas veidota Covid-19 pandēmijas laikā – radošā komanda apmeklēja Latvijas reģionu un galvaspilsētas tukšās kinozāles, paverot priekškaru uz atsevišķu kinoteātru vēsturi un cilvēkiem, kuri tajos strādājuši vairākas desmitgades.

Filma "81 metrs"

Iesniegtās filmas vērtēja žūrija: "Filmfest Dresden" speciāliste Anne Gašica, Zagrebas kinofestivāla pārstāve Inja Korāča un igauņu animācijas režisors Sanders Jons.

Nacionālā īsfilmu konkursa atlases komisiju šogad vadīja un filmu programmu kūrēja Leo Soesanto – filmu programmu kurators un žurnālists no Parīzes. Viņš publicējies žurnālos "Libération", "Les Inrockuptibles", "Vogue Paris", "Premiere" un "Grazia", strādājis Kannu kinofestivāla Kritiķu nedēļas spēlfilmu blakuskonkursa atlases komitejā no 2009. līdz 2015. gadam. Līdz pagājušajam gadam vadījis arī festivāla īsfilmu atlases komisiju un līdzīgus pienākumus veicis arī Roterdamas filmu festivālā.

Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" par savu līdzšinējo pieredzi Leo Soesanto stāstīja: "Pati svarīgākā lieta ir tā, ka es neesmu šajā uzdevumā viens pats. Man ļoti nepatīk izrādīties pareizam vai arī secināt, ka mans viedoklis vienīgais ir bijis pareizais. Man svarīgi ir sajust izaicinājumu, saklausīt ieteikumus, idejas un padomus no kolēģiem. Tāpēc es allaž uzstāju uz sapulču sesiju formātu. Kad strādāju festivāla žūrijā pagājušajā gadā, šim nolūkam pieaicināju klāt vēl trīs franču kolēģus, ar kuriem jau biju pazīstams iepriekš, un, protams, es uzstāju arī uz kāda Latvijas speciālista dalību šajā grupā. Jo veidot nacionāla konkursa atlasi valstī, kurai tu pats neesi piederīgs, ir visai grūts un arīdzan delikāts uzdevums. Papildus, šogad ir pirmā reize, kad es pats fiziski esmu Rīgā, jo pirms tam mana sadarbība ar Rīgas Starptautisko kino festivālu man notika tikai "Zoom" platformā. Darbs atlases komisijā man bija ļoti saistošs, jo savā līdzšinējā pieredzē citos festivālos esmu redzējis diezgan daudz filmu no Lietuvas un Igaunijas, bet salīdzinoši daudz mazāk no Latvijas.

Vienmēr esmu centies pievērst uzmanību jaunpienācējiem kinofestivālu jomā, cenšos ar viņiem iepazīties arī personīgi, ja ir tāda iespēja.

Jo tas nozīmē arī saprast konkrētās valsts kultūras ainu kopumā."

Leo Soesanto

Īsfilma ir interesants kino metrāžas formāts, jo, to veidojot, režisoram kopā ar scenāristu un producentu ir jāstrādā ne tikai ar ierobežotāku finansējumu, salīdzinot ar pilnmetrāžu, bet arī jāprāto par citādāku dramaturģijas struktūru. Leo Soesanto, raksturojot īsfilmu žanru, teic: "Vienmēr, kad es ierodos kādā kino pasākumā un man ir kādas sarunas vai intervijas, es uzsveru to, ka pabeigts kino darbs ir un paliek kino, neatkarīgi no tā, vai tās būtu piecas minūtes, pusotra stunda, četras stundas vai pat desmit dienas. Neatkarīgi no garuma, es allaž konkrētajā darbā meklēju to, vai tajā ir ieraugāma filma, vai nav. Tā, piemēram, šīgada festivāla nacionālajā īsfilmu konkursā mums ir animācija, mums ir dokumentāls darbs un trīs aktierkino piemēri. Tas, ko mēs redzam šajās īsfilmās, saskan ar jūsu jautājumu, jo katrs no autoriem ir mēģinājis atrast ceļu, kā izvairīties no klasiskās trīs cēlienu dramaturģijas formas.

Īsfilma ir ļoti pateicīgs veids, kurā eksperimentēt un izmēģināt pieejas, kuras tu kā režisors neatļautos mēģināt, filmējot pilnmetrāžu.

Piemēram, veidot kādu neierastāku montāžas ritmu, izmantot animāciju, jo animācijas sniegtās iespējas arīdzan ir plašākas, salīdzinot vari atļauties daudz ko vairāk nekā lielbudžeta projektos. Šī konkursa darbi savstarpēji ir ļoti atšķirīgi, un ceru, ka tos būs interesanti vērot ne tikai man, bet arī skatītājiem – jo katrs no tiem parāda kaut kādu noteiktu fiksāžu, varbūt pat stopkadru, kurā jūsu valsts pieredze ir uzskatāma arīdzan ļoti atšķirīgā laika posmā. Sākot no vienas paaudzes redzējuma, turpinot ar vienas dienas vai pat viena mirkļa apjomu."

Vai ir kādas īpašas iezīmes, kuras raksturo Baltijā tapušo kino? Leo Soesanto spriež: "Pēdējo gadu laikā, strādājot dažādos festivālos, esmu guvis kaut kādu priekšstatu par to, kas raksturo Austrumeiropā tapušo kino – sevišķi īsfilmu kontekstā. Tas ir visai krēslains, pelēcīgs, vietumis depresīvs. Taču tai pat laikā tehniskā ziņā šī reģiona filmas ir izveidotas ļoti augstā līmenī, un autori bieži vien mēdz eksperimentēt. Bet galvenā loma šajā stāstā tomēr ir un paliek publikai.

Esmu dzirdējis novērojumus, ka pēdējo gadu laikā Latvijas kinoskatītāji ir kļuvuši arvien uzņēmīgāki pret dažāda veida kino, viņiem patīk pieredzēt ko jaunu.

Es kā filmu programmas kurators uz to gan nedrīkstu īpaši paļauties, neskatoties uz to, ka ir patīkami citiem cilvēkiem likt justies labi. Tā kā man pašam allaž ir bijis svarīgi pārkāpt kaut kādām robežām, arī domājot par skatītājiem, es viņus vēlos kādā epizodē šokēt, pagrūst viņus uz kādu negaidītu pagriezienu, likt viņiem iekliegties vai pat mest ar kaut ko pa ekrānu. Redzēsim, kas notiks šoreiz."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti