Sadaļas Sadaļas

Diena sākusies

Inta Balode: Ja laikmetīgajā dejā konkurence ir gana liela, tad baletā nav nemaz

Diena sākusies

Komponiste un pianistei Elgai Igenbergai - 100

Anita Uzulniece: Ceru, ka kino kā māksla atkal kļūs par mūsu garīgās dzīves satura daļu

Par kino garīgajām dimensijām. Saruna ar kinozinātnieci Anitu Uzulnieci

Man gribas cerēt, ka kino kā māksla atkal kļūst par būtisku sastāvdaļu mūsu tautas garīgās dzīves saturā – atzina kinozinātniece Anita Uzulniece LR3 raidījumā "Diena sākusies". Apgādā “Laika grāmata” iznākusi Uzulnieces grāmata “Mans kino (un) laiks”. Šajā rakstu un recenziju krājumā apkopotas periodikā publicētas recenzijas par Latvijas un ārvalstu filmām kopš 20. gadsimta 70. gadu vidus, plašāki pētījumi, intervijas un citi materiāli.

Sandra Ņedzvecka: Grāmatā tu raksti par laiku, “kad neviens Latvijas iedzīvotājs nepalaida garām jaunu latviešu filmu” un “kad katrai filmai sekoja recenzija un kad notika komunikācija ar skatītāju”. Tas laiks esot pagājis – kāpēc tā ir?

Anita Uzulniece: Ja jauna latviešu filma iznāca uz ekrāniem, visi aizgāja to skatīties un pārsprieda pie katras tikšanās. Bet pārejas laiks, deviņdesmitie gadi, jaunās tūkstošgades sākums tiešām bija grūts laiks, jo, pirmkārt, mainījās režīms, filmu finansēšana, filmu uzņemšanas iespējas un līdz ar to filmu bija mazāk, mazāk cilvēku skatījās. Nebija tā, ka katrai filmai sekoja kāda reakcija un cilvēki lasīja kritikas.

Man liekas, ka bija tādi laiki, kad, ja tu draugu lokā satikies un parunājies, bet nebiji to filmu redzējis un nevarēji piedalīties, tevis gandrīz vai nebija.

Tik aktīvi vairs nav, bet tad, kad simtgades programmas ietvaros atkal uzņēma daudzas filmas, tie labie laiki nedaudz sāka atgriezties.

Šajā grāmatā ir gan tavas atmiņas, gan savulaik rakstītas recenzijas. Vai ir filmas, par kurām gribas šodien teikt kaut ko citu, varbūt pavisam citādi paskatīties uz kādu no tām?

Gribējās apkopot to, kas daudzos gados ir rakstīts. Tikai īsu brīdi esmu strādājusi kādas redakcijā štatā, vienmēr esmu bijusi cilvēks no malas, kuru uzaicina par kaut ko izteikties. Ja būtu tādi gabali, par kuriem es šodien kaunētos, tad nebūtu tos likusi. Ir tādi, par kuriem savā pašreizējā dzīves stadijā izteiktos savādāk, bet ir tādi, par kuriem esmu priecīga. Esmu priecīga, ka savā laikā izcīnīju, kur bija atšķirīgi viedokļi, pat par salīdzinoši jaunāku laiku filmām, piemēram, Kairiša filmu pēc Ingas Ābeles romāna motīviem – tajā redakcijā, kurā mans raksts publicēts, domas atšķīrās. Arī, piemēram, par Herca Franka filmu “Augstākā tiesa”, ko es rakstīju “Avotā” – man likās, ka varēju kaut ko ļoti, ļoti būtisku pateikt un paust.

Ne no viena sava gabala neatsakos un nekaunos. Sāpīgs punkts ir filma “Ezera sonāte”, ko tagad, kad Astrīda Kairiša aizgāja mūžībā, rādīja vēlreiz viņas piemiņai. Savā vecumā un ar savu dzīves pieredzi es darītu pilnīgi savādāk, ko es arī ļoti dziļi pārdzīvoju. Toreiz viņiem abiem – gan Braslam, gan Cilinskim – tā bija debija. Tagad nekad vairs tā nedarītu. Tur es salīdzinu filmu ar romānu, kas man liekas diezgan muļķīgi – priekš kam tas vajadzīgs? Katrā ziņā tagad es rakstītu jūsmīgāk par “Ezera sonāti”.

No šīs grāmatas varam uzzināt, ka no tevis ir bijis atkarīgs ne vien rakstītais, bet arī filmas. Ar aizrautību lasīju par to, ka esi no Maskavas bundžās filmas transportējusi uz Rīgu – tajos laikos, kad katra filma bija liela vērtība.

Tas jau attiecas uz Valentīnas Freimanes kinolektoriju. Mums tās filmas deva no “gika” (Viskrievijas Valsts kinematogrāfijas institūts – red.), Kinematogrāfijas institūta, filmotēkas. Tad, kad biju aspirantūrā, mans oficiālais disertācijas vadītājs bija Ždans, toreizējais rektors. Mums bija iesniegums, ka lūdzam piešķirt “gika” filmotēkas filmas, lai izglītotu mūsu aktierus un režisorus. Tajā brīdī, kad viņš man parakstīja disertācijas plānu, viņš kopā ar to parakstīja arī šo. Galvenais, ka tur bija tiešām rakstīts “besplatno” (bezmaksas – red.), ka nevajadzēja maksāt. Mums bija Teātra darbinieku savienības komandējums, cik tur biļete uz Maskavu ar vilcienu maksāja, toreiz lēti, un tad mēs braucām pēc tām filmām. Aktieri, režisori, visi brauca, jo viena filmas daļa – desmit minūtes – vienā bundžā, un tās saliktas lielās dzelzs kastēs. Tā mēs arī tās filmas vedām, tas bija kolosāli! Parādīja un tad atkal veda atpakaļ.

Kā kino izglītības posms kinolektoriji bija ļoti, ļoti svarīgi, daudzi tos atceras līdz šai baltai dienai.

Interesanti tavā grāmatā uzzināt, ka par tādu filmu kā Dzefirelli “Romeo un Džuljeta”, Abuladzes “Grēku nožēlošana” vai “Leģenda par Narajamu” nonākšanu uz ekrāna ir jāsaka paldies tev.

Tā ir iznācis, jo mums bija tā repertuāra plānošana. Pēc Zinātņu akadēmijas es biju Kinofikācijas pārvaldes Metodiskā kabineta vadītāja, un pārvaldes priekšnieks bija “pa partijas līniju” tur ielikts, un viņam par kino, protams, bija ļoti maz saprašanas, bija kaut kāda ideoloģiska piesardzība vai kas. Atceros, kā mēs “Leģendu par Narajamu” pirmoreiz paši redzējām festivālā Maskavā. Maskavā bija tāds tirdzniecības centrs, kurā ārkārtīgi smalki viss iekārtots, lifti, koki un strūklakas, un mēs tajā Maskavas festivāla laikā tikām tur iekšā. Kā šodien atceros – Māris Gailis un Viesturs Alksnītis pelēkos uzvalkos, šlipsēm šausmīgi karstā dienā... Mēs tikām iekšā un “Leģendu par Narajamu” redzējām, tā kā es zināju, par ko es cīnos. Filmas toreiz iepirka visai Savienībai no agrākiem laikiem, bet bija arī piedāvājums, ko tad var pie mums rādīt. Protams, no tā diezgan baidījās, bet kaut kā varēja pierunāt.

Bet tev būs arī otra grāmata.

Patiesībā ir jau gandrīz viss gatavs, vienkārši tas apjoms arvien pieaug. Otrā man ir varbūt pat vēl dārgāka un tuvāka – manas kino mīlestības. Par tiem režisoriem, kas man kaut ko īpašu nozīmē, par kinoforumu “Un Vārds tapa filma” un par kino garīgām dimensijām vispār, par kurām esmu kaut kādus lielākus rakstus rakstījusi un arī uzstājusies konferencēs.
Pagājušajā gadā vajadzēja būt 22. kinoforumam, parasti ir nedēļu pēc Lieldienām, bet tad jau bija pirmais Covid vilnis, pārcēla, atkal pārcēla. Cerams, ka varbūt šogad varēs. Arī pasaulē ir, piemēram, Hamburgā tāds festivāls – tas nav pilnīgi mūsu izgudrojums. Mēs rādām filmas, kurām ir kāds svarīgs vēstījums, kuras ir apbalvotas starptautiskos kinofestivālos. Ir ekumēniskā žūrija, kur man arī ir tas gods piedalīties. Un rādām arī klasiku, Bresonu, Pazolīni, Tarkovski, Dreijeri. Atgādināt cilvēkiem, ka caur kino... Ļoti daudz varētu citēt gan slavenus teologus, gan filozofus, gan režisorus, kas teikuši, ka

arī balts ekrāns var sevī saglabāt nospiedumu, ko cilvēce savā laikā atstājusi. Filma var uzrunāt vairāk nekā tikai kāds Bībeles citāts.

Viena no filmām, kuras radīšanā tu pati esi piedalījusies, ir Ligitas Vidulejas filma “Disko ēna”. Vai to var kaut kur pilnībā redzēt?

Kad Ligitai bija jubileja, kopā ar viņas meitu Annu Viduleju mēs izdevām DVD – visas viņas filmas, kur viņa ir kā scenāriste. Muzikālās filmas – tur ir Plakidis un Marģeris Zariņš, “Māsa Kerija”, arī “Disko ēna”. Man vairs neviens nav palicis, bet tiesības šai filmai ir neskaidras līdz šim brīdim. Toreiz kaut kā visi sastrīdējās un aizliedza, lai gan tie argumenti... Tas bija 1980. gadā, Pētera baznīcu remontēja, bija rekonstrukcija, viss tikai stalažas. Tagad internetā klejo Strengas “Moriartija lāsts”. Ligita vienmēr bijusi muzikoloģe, scenāriste muzikālām filmām, viņai gribējās vienreiz arī pašai. Mēs pieaicinājām abas Heinrihsones, bija viņas dēls Dags Vidulejs, Anniņa vēl toreiz bija maziņa, es tos aktierus organizēju, Janīna Pankrate horeogrāfe. Tur tiešām pašaizliedzīgi visi – no rītiem viņiem mēģinājums, vakarā izrāde, pēc izrādes pa naktīm mēs filmējām. Sākām biržā, birža nodega, tad mēs pārcēlāmies uz Pētera baznīcu.
Es domāju: labākie Paula gabali no “Šerloka Holmsa”... tie Petera teksti ir tik zīmīgi, tik asi, arī tagad skatoties: “Fiksi, fiksi, filca kurpēs”... Mēs jau arī samaksājām. Tie cilvēki, kas bija pieņēmēji, laikam iedomājās, ka kaut kādu rēviju dabūs, mūs inkriminēja: nepieņemama estētika, buržuāziska estētika. Kaut kā jocīgi – Ligitai tā kā bija dotas tiesības pašai kaut ko darīt, bet toreiz, es nezinu... Kaut kur viņai tās bundžas zem gultas stāvēja, bet viņa nekad līdz galam nav to izcīnījusi.
Jā, tāds mistisks liktenis. Un Ligita tik principiāls cilvēks, ka viņa vienkārši aizcirta durvis un teica, ka viņa vairs nekad. Šausmīgi žēl, man viņai vēl vairāki piedāvājumi bija, man likās, ka ļoti laba filma būtu “Kaupēn, mans mīļais”, kaut gan viņš ir slepkava, un arī neviens jau neslavina to Kaupēnu. Man liekas, ka Māra Zālīte kaut kur ļoti labi to teica – parādīt to, kā mēs izturamies pret šādiem cilvēkiem. Es arī redzēju izrādi, kad liepājnieki viesojās Rīgā, kad nevis Stonins, bet Freimanis dziedāja. Domāju – tur bija tāds lādiņš iekšā, bet Ligita nekad vairs filmas netaisīšot, un arī viņai bija kaut kas pret to slepkavu.

Man liekas, ka vienalga vislabākais mūzikls līdz šim brīdim ir Imanta Kalniņa “Ei, jūs tur!”, ja mēs par šo tēmu sākām runāt.

Man liekas, ka ļoti lielai cilvēku kopai Latvijā toreiz visa tā emocionālā un arī zināšanu bagāža bija arī kino veidota – līdzās dzejai, daudz kam citam, tostarp teātrim. Vai šodien kaut kas tāds ir iespējams, ka kino palīdz veidot mūsu prātu, emocijas, kopību, skatu uz dzīvi?

Man gribētos cerēt, ka pamazām tas it kā atgriežas vai uz to pusi tiek iets. Tās diskusijas, kas ir, teiksim, par filmām “Pilsēta pie upes” vai “Dvēseļu putenis”. Man gribas cerēt, ka cilvēki pamazām iesaistās vairāk, ka kino kā māksla atkal kļūst par būtisku sastāvdaļu mūsu tautas garīgās dzīves saturā. Bet šis laiks ir liels pārbaudījums, visi tagad kaut ko skatās tikai kompjūterā. Bet es ceru, ka tad, kad mēs uzveiksim vai kaut kā mazināsim šo slimību un varēsim atkal kaut kur iet un kaut ko kopā darīt un skatīties, tas nervs, tā vēlme nav pazudusi. Man šausmīgi žēl, ka pašlaik ir ļoti naidīgs laiks.

Droši vien, ka Covid kaut kā to saasina, bet visas strāvas un diskusijas notiek šausmīgi – tie vieni pret tiem otriem, tik naidīgi un pazemot gatavi. Nemāku pateikt, vai tas ir gaisā vai slimībā.

Es domāju, ka tajā ziņā māksla, sevišķi mūzika, spētu kaut kā iedvest mīlestību, pazemību, kaut kādu žēlsirdību katra cilvēka dvēselē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt