Miegs kā pašizpausme. Intervija ar mākslinieci Viku Ekstu

Galerijā “Alma” 26. aprīlī Rīgas Fotogrāfijas biennāles – ''Next 2019'' ietvaros tiks atklāta latviešu mākslinieces Vikas Ekstas fotogrāfiju izstāde “P”. Izstāde ir vizuāls vēstījums par miegu kā savdabīgu pastarpinājumu mākslinieka attiecībām ar modeli un nakts maiņas darba ietekmi uz cilvēka ikdienas dzīves ritmu.

Gan šāds darba grafiks, gan pats fotografēšanas process ilga vienu gadu. Komunikācija starp mākslinieci un modeli norisinājusies, abiem atrodoties atšķirīgos apziņas stāvokļos. Izstādē redzamās fotogrāfijas papildina arī Ekstas dienasgrāmatas ieraksti. Tajos reģistrēts P. ikdienas režīms — darba grafiks, miegā pavadītais laiks un pašas autores pārdomas par notiekošo.

Ne tikai šajā izstādē, bet arī citos darbos portrets ir jūsu māksliniecisko izteiksmi raksturojošs elements. Ko jums nozīmē fotografēt cilvēkus?

Mani interesē pētīt attiecības starp cilvēkiem un to, kā es ar kādu cilvēku spēju komunicēt un kādu saikni spēju izveidot. Portretu fotogrāfija nav tikai par cilvēku, kas tajā attēlots. Tā ir arī saikne starp fotogrāfu un personu. Ir bijuši gadījumi, kad jāuzņem portreti, par kuriem maksā naudu, bet es nejūtu saistību ar konkrēto cilvēku. Tad man arī tas nesanāk. Bet dažkārt saikne var izveidoties ar pilnīgi nejaušu vai nepazīstamu cilvēku.

Jūs daudz strādājat arī ar pašportretiem. Cik lielā mērā šis P. portrets ir uzskatāms arī par jūsu pašas portretu?

Ļoti lielā mērā. Tas ir stāsts ir ne tikai par viņu, bet par mums abiem, mūsu attiecībām un to, kā konkrētā dzīves posmā mēs skatījāmies viens uz otru – šajā gadījumā es uz viņu. Es nevarētu šādu darbu uztaisīt par jebkuru cilvēku. Man vispār šķiet, ka interesantas lietas un tēmas nav tālu jāmeklē. 

Jo tuvāks un mazāk pamanāms kaut kas ir, jo beigās arvien interesantāks tas kļūst.

Vai nav tā, ka šīs fotogrāfijas, kuras jūs uzņemat, galu galā rezultējas kā neizbēgama interese tieši savā personībā?

Kaut kādā ziņā jā. Es laikam daudz par sevi interesējos, jo nodarbojos ar pašportretu. Taču šis projekts varētu būt solis tālāk. Es nesen vadīju pašportretu darbnīcu un rādīju tur dažus pašportretus, kur biju redzama ar savu bijušo draugu, un man jautāja, kā es jūtos par to, ka iekļauju savu draugu šajās fotogrāfijās. Taču es caur šiem attēliem stāstu par konkrētu dzīves periodu, kurā viņš ir bijusi svarīga daļa. 

Esmu domājusi par to, ka, ja es parādu tikai un vienīgi sevi izolētu, es patiesībā pārāk daudz noklusēju, jo es kā cilvēks šajā pasaulē nedzīvoju izolēti. Protams, ir brīži, kad esmu viena. Bet kas tad mani veido? Mani lielā mērā veido cilvēki, kas atrodas tuvumā un, parādot sevi kopā ar viņiem, atklāju kaut ko vairāk no sevis pašas.

Brīdī, kad modelis apzinās, ka tiek fotografēts, vai ierauga kameru, viņš tomēr izmainās, taču jūsu gadījumā modelis ir aizmidzis. Vai šī neapzināšanās kā pietuvināšanās maksimālai dokumentalitātei šajā gadījumā jums bija svarīga?

Tas noteikti nebija tas, ko meklēju. Mans mērķis bija izpētīt konkrētu situāciju un spēt to pieņemt. Šis process man palīdzēja samierināties ar faktu, ka dzīvoju ar cilvēku, kuru es pārsvarā satieku ne pārāk bieži un visbiežāk viņš ir aizmidzis. Naktīs pārsvarā biju viena, jo viņš strādāja. 

Tas man palīdzēja ar to tikt galā un vienlaikus radīja personisku interesi šajā situācijā. Par maksimālu dokumentalitāti es īpaši nedomāju. Bet man šķita interesanti tas, kā miegā uzvedas ķermenis. Man patika pētīt tā plastiku un pozas, kad to nekontrolē apziņa. Tā ir pavisam cita ķermeņa valoda.

Jūs šo situāciju padarījāt sev interesantu. Vai tas jums lika justies arī pārākai, atrodoties šādā vuārista pozīcijā?

Kamēr es fotografēju, es neko tādu nejutu, lai gan kopumā tā bija neveikla situācija. Ir istaba, ir gulta un ir cilvēks, kurš visu laiku ir izslēdzies. Un tad ir kaut kāda meitene, kas staigā apkārt ar kameru un mēģina saprast, kurā brīdī kā krīt gaisma un kādu interesantu pozu pēkšņi varētu ieraudzīt. 

Un, kamēr es tuvojos vai attālinājos, viss varēja pilnībā mainīties. Jo aizmigušam cilvēkam taču nevari pateikt paturēt kādu konkrētu pozu. Esmu arī rāpusies uz skapja, lai bildētu. Taču es nejutos dominējoša, es vienkārši jutos ieinteresēta.

Lai arī jums bija šķietama kontrole pār situāciju, tā tomēr ne vienmēr bija kontrolējama…

Es nezināju, kas notiks ar gaismu, kā viņš ietīsies segās. Es nevarēju nedz paredzēt, nedz kontrolēt. Es vienkārši gaidīju izdevīgākus apstākļus, kas var mainīties sekundes laikā un mēģināju tos noķert. It kā situācija bija nemainīga un konstanta, bet to tomēr ietekmēja daudzi svarīgi sīkumi.

Cik daudz laika pavadījāt, viņu fotografējot?

Kā kuru dienu. Dažreiz man bija savas darīšanas, bet dažreiz, kad biju mājās, tad kaut ko darīju, piemēram, virtuvē un ik pa laikam aizgāju uz istabu paskatīties, kas tur notiek. Var šķist, ka lietas, kas saistītas ar tavu ikdienu, ir vieglāk menedžēt, taču patiesībā tas ir daudz grūtāk, jo tieši ikdienā tu tiem sīkumiem nepievērs uzmanību, jo esi apaudzis ar visādām domām.

Vai jūs bieži atrodat māksliniecisku potenciālu savā ikdienā vai apstākļos, kas ir jums apkārt un netālu?

Ik pa laikam.

Šajās fotogrāfijās ir acīm redzama līdzība ar baroka glezniecību. Kā jūs nonācāt līdz šādam formālam paņēmienam?

Sākumā mēģināju bildēt digitāli, bildēju arī ar telefonu.  Pamēģināju daudz ko, līdz sapratu, ka mani tas ne līdz galam apmierina, un sapratu, ka varētu bildēt ar man ļoti mīļo vidējā formāta kameru, izmantojot tikai vienu objektīvu, kas ir cilvēka skatiena leņķa platumā. Bet, runājot par apgaismojumu, man bieži patīk maz izgaismotas fotogrāfijas, kur toņu ir maz un tie ir tumši. 

Arī gaisma dzīvoklī pārsvarā bija diezgan skopa, un man tas patika. Es izbaudīju šos gaismas apstākļus. Tas bija līdzīgi kā ziemā, kad gaismas gandrīz nav.

Es veidoju atlasi pēc noskaņas, kurā jaušamas baroka notis un saistība ar miegu un bezapziņu. Man šķita, ka šāds paņēmiens ir interesantāks par vienkāršu dokumentāciju.

Vai jums arī citu mākslinieku darbos ir svarīgi saskatīt nostrādāto stilistiku vai konkrētu estētisko veidolu?

Jā. Tas var būt arī pilnīgs lo-fi*, bet, ja viss ir labi nostrādāts, tad var just, ka cilvēks tajā ir ieguldījies. Bet, runājot par konceptuālo mākslu, ja, apskatot darbu, lai to obligāti saprastu, ir jālasa koncepts, tad es negribētu, lai tā tas ir manā gadījumā. Jo, godīgi sakot, es tās lapas parasti nelasu. 

Protams, mēdz būt ļoti gudri un inteliģenti apraksti, taču es vienmēr sākumā apskatu pašu darbu un mēģinu saprast, vai tas, ko es redzu un saskatu, ir mani ieinteresējis. Ja tā nav, tad es to lapu nemaz nelasu.

Tātad jums ir svarīgi, lai darbs būtu uztverams arī bez tekstuāliem paskaidrojumiem?

Jā. Protams, ideālā gadījumā mākslas darbs ir uztverams vairākos līmeņos. Arī tad, ja tu to saproti, arī neesot dziļi intelektuāls. Lai cilvēks ierauga, apstājas un arī kaut ko izjūt ārpus papildu zināšanām. Vismaz tas ir veids, kā es gribu strādāt. Man patīk, ja darbs, ko es redzu, mani uzrunā pats par sevi.

Arī šis darbs liek aizdomāties dažādos līmeņos par, piemēram, dažādām komunikācijas formām. Par fotogrāfiju kā komunikāciju, par šo procesu kā komunikāciju un par miegu kā komunikācijas formu.

Miegs kā pašizpausme.

Kā šie dažādie apziņas stāvokļi ietekmēja jūsu spējas šim cilvēkam pietuvoties?

Tas bija vienlaikus pietuvošanās un distancēšanās process. Tie bija neatdalāmi. Es mēģināju ar savu kameru un vērojumu pietuvoties cilvēkam, kura man ļoti pietrūka. Man gribējās šo komunikāciju, bet sapratne, ka tas nav iespējams, radīja lielu distanci. Aizmigušam cilvēkam līdz galam pietuvoties nemaz nav iespējams. Pat ja tu viņu apskauj, viņš tāpat ir atslēdzies. Gribas, bet nesanāk.

Kā darbu radīšanas procesā jūsu produktivitāti ietekmē psiholoģiskais stāvoklis, kurā pati atrodaties?

Mani tas ietekmē dažādi. Vienmēr, kad cilvēks pieskaras kam ekstrēmam sevī, viņā aktivizējas bezapziņas procesi un kaut kas sāk nākt ārā. Bet, tas, vai tu ļausi tam iznāk un kādā formā, tas jau ir atkarīgs no citiem procesiem. Man ir svarīgi rast mieru un koncentrēties, lai kaut ko varētu izdarīt, jo radošs darbs to pieprasa. Daudz laika paiet, strādājot pie datora – skatoties fotogrāfijas, apstrādājot detaļas, skenējot. Tas prasa daudz precīza darba ar sajūtām. Ir vajadzīga stabilitāte, jo visādas ekstrēmas lietas jau tāpat regulāri notiek.

Vai strādājot pie šī projekta, domājāt arī par sievietes un vīrieša atšķirīgo skatījumu fotogrāfijā?

Vienā brīdī es par to sāku domāt, taču tas nebija iemels, kāpēc es sāku fotografēt. Pētīju un meklēju autorus, kas tam ir pievērsušies, un sapratu, ka pēdējā desmitgadē šis “female gaze” jeb sievišķais skatiens ir ļoti aktuāla tēma. Jo fotogrāfijas vēsturē tomēr dominējošais vienmēr ir bijis vīrieša skatiens jeb “male gaze”. Un tas tā ir bijis ne tikai fotogrāfijā, bet jebkura veida mākslā, ko esmu skatījusies un uztvērusi. Tas uz mani ir atstājis vizuālus iespaidus. 

Tas nozīmē, ka tas vīrieša skatījums ir neapzināti formējis gan manu, gan lielāko daļu citu sieviešu skatījumu.

Es to izlaižu caur sevi un nosaucu par sievietes skatījumu, bet patiesībā tajā ir daudz vīrišķa, jo mani tomēr lielā mērā ir veidojusi maskulīnā kultūra. Tāpēc es uzskatu, ka šis sievišķais skatījums ir nosacīts.

Tad jau sanāk, ka mākslas vēstures kontekstā jebkurš sievišķais skatiens joprojām ir nosacīts.

Man šķiet, ka, ja šie procesi virzīsies tā, kā tie virzās tagad, tad laika gaitā tas mainīsies. Tas, ka sievietes arvien vairāk parādās mākslā, ir acīm redzams fakts. Un šobrīd par sievieti būt ir arī izdevīgi, jo ir daudz grantu un programmu, kas domātas tieši sievietēm fotogrāfēm, sievietēm māksliniecēm zem 35 un tematiski tā tālāk.

Jā. Dzimumu tēmas šobrīd ir aktualitāte.

Tā ir. Bet šajā gadījumā es negribu to izcelt vai kačāt feminismu. Man bija svarīgas manas attiecības un tas, kā es jūtos šādā situācijā. Viena no lietām, ko es sapratu – ir daudz cilvēku, kas strādā naktīs bāros, kuriem ir draudzenes, kas dzīvo tāpat. Es šādā stāvoklī neesmu bijusi vienīgā.

* Ar lo-fi apzīmē estētiku, kas ir tehniski zemas kvalitātes. Piemēram, lo-fi mūzikas ieraksti. 

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti