Piejūras klimats

Cilvēks ir cilvēks, un cūka ir cūka: Aika Karapetjana filmas “Sema ceļojumi” pirmizrāde

Piejūras klimats

Izaicinājumi kā mākslinieciskais rāmis: Elzas Gaujas spēlfilma “Mamma vēl smaida”

Staņislavs Tokalovs: Ierosmi filmai "Mīlulis" smēlos savā dzīves stāstā

Kā būt atklātam ar skatītāju? Saruna ar režisoru Staņislavu Tokalovu

Režisors Staņislavs Tokalovs skatītājiem piedāvā savu otro pilnmetrāžas spēlfilmu "Mīlulis". Tas ir autora personisks, savā pieredzē balstīts stāsts, kurā viņš pēta cilvēku savstarpējās attiecības un to, kas tad īsti ir mīlestība. Filmas centrā ir Matīss – jauns karjerists, kuram pēkšņi jāuzņemas tēva loma. Šoreiz darbs ir īpašs ar to, ka aiz operatora kameras atradās pieredzējušais un ietekmīgais rumāņu jaunā viļņa operators Oļegs Mutu.

Sonora Broka: Stass, gan tavā filmā "Tas, ko viņi neredz", gan filmā "Mīlulis" nozīmīgu lomu spēlē ēkas, arhitektūra, un šķiet, ka videi, kurā atrodas varoņi, tu piešķir būtisku nozīmi. Cik noteicoša tev ir filmēšanas lokāciju estētika, vēsture un kā tu tās izvēlies?

Staņislavs Tokalovs: Pirmkārt, es nekad nedomāju par lokācijām kā par vietām, kurās mēs filmējam. Tās arī ir filmas varoņi, un kaut kā ir sanācis, ka visās, pat īsmetrāžas filmās, vieta paliek par varoni. Tas var būt īpašums, lieta, kas tev var būt, vai tev tās nav, paliek par svarīgu naratīva sastāvdaļu, par ko cilvēki cīnās un caur to parāda, ko viņi tieši grib un kur viņi virzās, gan arī to, kādā veidā varoņi mijiedarbojas savā starpā. Tad es izvēlos atbildēt uz savu jautājumu. Ir divas pamatlietas: lokācijas nav vietas, kurās jānofilmē kaut ko, ko esi izdomājis. Tās ir nenormāls spēks.

To es arī saku lokāciju menedžeriem – jums nav jāsameklē vietas, jums ir jāsameklē varoņus kā kastinga direktoram un tas ir nenormāli svarīgi.

Tā ir viena lieta. Viņam jāpalīdz naratīvam paskaidrot, par ko runājam filmā. Otra lieta – lokācija noteiks, kā varoņi mijiedarbojas, tas noteiks, kādā veidā filmā varēs notikt mizanscēna. Un, tā kā es uzskatu, ka režisora darbs pamatā ir ar aktieriem, viņu mijiedarbību un mizanscēnām, tā ir viena no svarīgākajām lietām. Mēs runājam par stilu, kurā varoņi staigā, nav montāžas. Tu nevari nokļūt divistabu dzīvoklī Purvciemā, kur katra istaba ir izolēta, un īstenot to mizanscēnu, ko esi izdomājis. Mizanscēna ir mans darbs, tādēļ tās lokācijas paliek par kaut ko citu.

Pastāsti, kas ir "Mīlulis". Tas ir tavs komentārs par sabiedrību, tā ir tēma, kas tevi saistīja kā materiāls potenciālai filmai, vai tas ir personisks stāsts?

Es neuzskatu, ka vispār var uztaisīt filmu nebalstoties uz savu pieredzi, kaut ko, ko tu esi pats nodzīvojis. Es nevaru trīsdesmit piecu gadu vecumā uztaisīt filmu par sešdesmitpiecgadīgu cilvēku, jo es neesmu nodzīvojis, es neesmu tur nokļuvis, tas būtu pavirši. Bet es varu taisīt filmas par pieredzi, kas man jau ir bijusi, un to, kas notiek tagad, kas ir daudz sarežģītāk, jo es nevaru uz to paskatīties no distances. Un, protams, "mīlulis" ir kaut kas, ko es atradu sevī, ne tikai sevī, bet arī cilvēkos sev apkārt. Kā arhetipiska kvalitāte, ko mēs dažreiz izmantojam mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Es, īpaši jaunākos gados, izmantoju savu izskatu, iespēju runāt, manipulēt kādu cilvēku, kas priekš manis ir mīlulis. Man bija iespējams vispār par tādu filmu iedomāties un pamēģināt mazliet dziļāk paskatīties uz to, kas tas mīlulis ir un kas aiz tā paslēpts.

Filmas laikā mēs lasām – vai būt mīlulim nozīmē būt mīlētam. Vai tas ir jautājums, kuru tu izvirzīji kā centrālo, strādājot pie filmas? Es lasīju, ka tev šis ir stāsts par konkrētu paaudzi.

Jā! Tas viss skan ļoti labi, un mārketings brīnišķīgi izdomāja visādas lietas – vai būt mīlulim ir būt mīlētam? Un tur ir daļa patiesības. Protams, tas nebija tas, ar ko es sāku.

Es sāku ar domu – kas notiks tad, ja mana draudzene aizies bojā un es palikšu ar viņas bērnu, ar kuru man nav nekādas bioloģiskas saistības?

Vai es viņu adoptēšu, vai es palikšu ar viņu, ja neviens cits nepaņems [bērnu], ko es darīšu tādā situācija? Tā bija tā pirmā doma, no kuras viss sākās. Tad tā pārvērtās par naratīvu un filmu. Mīlestības jautājums, kā mēs varam saprast no cilvēka psihes, ir viens no mūsu pamatjautājumiem, un skaidrs, ka cilvēkam, kurš mēģina dažādos veidos izmantot savu vidi kaut kādu mērķu sasniegšanai, ir ļoti neskaidra situācija, kas tā mīlestība ir, ko tā nozīmē, kādā veidā to dot un saņemt. Tajā nozīmē, protams, tas paliek par vienu no galvenajiem jautājumiem filmā, jo skaidrs, ka mīlulis kaut kādā veidā nav mīlēts un pats arī nemāk mīlēt, aizejot tālāk pat nevaram saprast, kas ir just. Bet tik konkrēta un precīza jautājuma, pirms sākās mārketinga kampaņa, nebija. Otrs izteikums par veselu paaudzi – vesela paaudze paliek pati par sevi, jo es esmu kādas paaudzes pārstāvis, es esmu mileniālis, kurš ir izgājis jaunības posmu un pāriet pieaugušā dzīve un var jau atskatīties, kas varbūt viņa paaudzei ir sanācis un sanāk joprojām, un kas nav sanācis, kas bija nepareizs. Kā interneta parādība mūsu dzīves laikā ir to ietekmējusi, kā mēs mijiedarbojamies un kur mēs tagad atrodamies. Tādā ziņā jā. Bet, protams, es ne par kādu paaudzi nedomāju, es domāju par sevi un par cilvēkiem, kuriem bija drosme man atklāties. Tas ir tas pamats, ko es izmantoju.

Filmas galvenajam varonim Matīsam filmā ir vairākas mīlas līnijas. Viena no viņa dzīves sievietēm – turīga, izsmalcināta, sabiedrības lauvene, kuru atveido Kristīne Krūze. Otru – kaislīgu un bohēmisku – Madara Keidža. Kā tu pats sev formulēji, vai viņš ir patiess kādā no šīm attiecībām? Kas viņam ir spēle, kas viņam ir dzīves nepieciešamība?

Atbildot uz šo jautājumu godīgi, man būs jātaisa "spoileris", bet man liekas, ka tādā Eiropas filmas kontekstā tie "spoileri" nebojā filmas skatīšanos. Man liekas, ka sākumposmā viņam nav iespējams pieslēgties nekādām attiecībām. Ne vienām, ne otrām. Mēs scenārijā rakstījām arī trešās un ceturtās attiecības, bet, lai sakoncentrētos uz viņu, tam nepietika vietas galēja filmas montāžā. Bet tas ir cilvēks, uz kuru skatoties, ir skaidrs, ka var būt trešās un ceturtās attiecības, tādēļ ka tajā brīdī, kad tu noslāpē jūtas, tu esi pietiekami jauns, lai tās pilnībā ignorētu, tev pietiek spēka, lai neiekristu kaut kādā depresijā un pārdomās par to, kas notiek, tev var būt jebkurš daudzums attiecību. Protams, sākumposmā nē, un priekš manis dvēseliski visa filma ir kā saredzēt kaut ko vairāk, nekā tikai to veidu, kā nokļūt kaut kur vai dabūt kaut ko, ko tu gribi, saredzēt, ka ir kaut kas vēl. Varbūt tas tomēr nav viss.

Žigolo, Alfonss ir ļoti pateicīgi tēli, jo viņi saistās ar baudu, ar intrigām. Vai tu pētīji šo personāžu atveidojumus kino, piemēram, Pola Šreidera "Amerikāņu žigolo" ar fantastisko Ričardu Gīru galvenajā lomā?

Tās filmas esmu redzējis iepriekš, bet mana izpēte, protams, vairāk saistījās ar visām filmām, kurās mēs varam redzēt attiecības starp diviem svešiem cilvēkiem, no kuriem viens ir pieaudzis un otrs ir bērns, piemēram, Bogdanoviča "Paper Man", [Vima] Vendersa "Alice in the Cities", kura man liekas brīnišķīgs piemērs. Mēs varam runāt par žigolo un to veidiem, bet tieši tās attiecības, gan katalizatori, kas ierosina to filmu, lai tā kaut kur "ietu" un dotu iespēju tam varonim nokļūt kaut kur citur nekā viņš ir pašā sākumā – tas man aizņēma visvairāk izpētes laika.

Bērni un dzīvnieki klasificējas kā sarežģītākie izaicinājumi režisoram, bet, līdztekus tam, ka vienā no galvenajām lomā ir desmitgadīgā Paula Labāne, tev bija vēl viens izaicinājums – galveno varoni Matīsu atveido Kārlis Arnolds Avots, kuram šī bija debija spēlfilmā. Kāds bija tavs darbs ar aktieriem? Vai tie bija Amerikāņu kalniņi, jeb tomēr rāmāks process?

Nu, varu pateikt tā – ar Kārli mēs mēģinājām divus gadus un, kad es taisīšu nākamo filmu (es jau izdomāju, ka es taisīšu, neviens to nezina, bet, jādomā labas domas, lai lietas notiktu) domāju, ka es mēģināšu vēl ilgāk. Viens no iemesliem, kāpēc Oļegs Mutu, kurš ir mūsu operators, piekrita, šo filmu taisīt, ir ka mēs pirmajā sarunā sapratām, ka mums ir līdzīga saprašana par to, ko dara operators, ko dara režisors. Viņš saprata, ka mēs varam strādāt kopā, ka uzskatu, ka režisora darbs ir pirmajā vietā. Ja tā lieta nesanāk, viss pārējais sabruks un pārējam nav nekādas jēgas. Ar Kārli mēs strādājam divus gadus, pusotru no tiem viņš nezināja, ka viņam būs šī loma, kas, protams, bija ļoti sarežģīts periods. Bija vietas, kuras mums sanāca un vietas kur likās – priekš kam vispār to darīt? Viņam ir arī cita dzīve un iespējas kaut kur nokļūt. Man liekas, ka mēs no tā kastinga spērām uz priekšu diezgan lielu soli līdz tai vietai, kad sākām filmēt. Kā mēs zinām, Kārlim diezgan labi iet, viņam ir galvenā loma "Janvārī" (Viestura Kairiša filma – red.), vienkārši neticami. Kārlis ir liels malacis. Un Dailes teātrī viņam ir galvenās lomas.

Runājot par meiteni, es neuzskatu, ka bērns var kaut ko spēlēt un ka tu nevari pieprasīt no viņa tās pašas lietas, kuras tu pieprasi no profesionāla aktiera, bet ja tu atrodi bērnu, kuram kaut kādu iemeslu dēļ nav "bloka" uz kameru, un viņš var godīgi dzīvoties piedāvātajos apstākļos, uz ekrāna, nav svarīgi, cik talantīgs aktieris, to bērnu neapspēlēs. Un Paulai ir brīži, kad [viņa] neredz ne kameru, nedomā, vienkārši dara. Aktieris tomēr iet tādā domāšanas procesā un tad mēģina atbrīvoties no tā tieši kadrā, to bērnu ir ļoti grūti apspēlēt, tā tomēr ir kaut kāda cīņa. Tu klausies otru cilvēku, bet mēs visi uz ekrāna redzam, kuram sanāca labāk, tas ir neizbēgami. Tāda ziņā bērni un dzīvnieki kopā, viņi nemelo, viņi vienkārši ir tādi, kādi viņi ir. Un cilvēkam, kurš caur domāšanas procesu mēģina nokļūt tajā vietā, protams, ir ļoti sarežģīti – sacensties ar kaut ko tik godīgu.

Tu strādāji ar rumāņu operatoru Oļegu Mutu, kurš ir uzņēmis leģendāro rumāņu jaunā viļņa filmu Kristiana Mundžiu "4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas", vairākas Sergeja Lozņicas filmas kā arī Aleksandra Mindadzes fantastisko "Mans labais Hanss". Kādi ir tavi iespaidi par šo sadarbību, kā jūs abi attīstīstījāt ideju, kā filmēt "Mīluli"?

Es gribu tev iebilst. Man liekas, ka leģendāra filma no rumāņu jaunā viļņa ir "Death of Mr. Lazarescu" [Lazaresku kunga nāve], tādēļ ka tā ir pirmā filma, kas iesāk šo vilni. Un Mundžiu kopā ar Oļegu principā paņēma tās filmas operatoru [Andreju Buticu] un noskatīja tās stilu. Tā kā "Mr. Lazarescu" bija kaut kas tik svaigs, tajā gadā tā uzvarēja tikai "Un Certain Regard Award" (Kannu filmu festivāla balva jauniem, novatoriskiem darbiem – red.). Un otra filma, kuru visi jau gaidīja, ieguva "Zelta palmas zaru" Kannu filmu festivālā. Tur ir vēsturiska netaisnība, kuru es, protams, uzzināju no Oļega, kad sākām par to runāt.

Es esmu ļoti daudz iemācījies, mēs atrodamies ļoti dažādos posmos mūsu kino karjerās. Es taisu savu otro spēlfilmu, un Oļegs filmē ar visiem, kuru filmas mēs gaidām no Eiropas. Mēs ļoti ātri vienojāmies par lietām, kas mūs abus saista, kādēļ viņš vispār piekrita to darīt. Priekš manis jaunais rumāņu vilnis joprojām ir tas Eiropas kino notikums, kurā mēs visi dzīvojam, kaut kāda veidā mēģinām to interpretēt un uztaisīt. Nekas jauns kopš tā laika nav parādījies. Diemžēl tādēļ, ka es "4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas" redzēju pirmo, pirms jebkuras [Kristi] Puiu filmas, tā bija filma, kas mani pagrieza uz pilnīgi citu pusi. Tas bija neticams notikums. Es domāju, ka lielākais notikums manā skatīšanās karjerā, kad es ilgu laiku skatījos vismaz vienu filmu dienā no sešpadsmit, septiņpadsmit gadu vecuma līdz pat divdesmitdeviņiem gadiem. Nu, vismaz vienu, tāds bija noteikums. Tu vienkārši atnāc mājās, ieslēdz filmu un noskaties to. Un tā lēnā pāreja no "Betmena" un visa imdb.com top 250 uz "4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas" mani pilnībā pārsteidz: "Ah, var arī tā, kā tā var?!?" Tā pilnīgi pagrieza mani uz citu pusi. 

Un, atgriežoties pie jautājuma, mēs vienojāmies par to, ka mēs jūtam, ka iekšainas montāža īsti neko nedod un ir manipulatīva tāpat kā rumāņu jaunajā vilnī. Mēs vienojāmies par to, ka "pārbliezt" filmu ar mūziku arī ir ļoti manipulatīvs veids, kā darboties ar skatītājiem. Vienojāmies arī, ka mums jāstrādā pie režisora scenārija ar to, kur mēs nevis sākam, bet skatāmies. Es no tās pieredzes, piemēram, iešu daudz tālāk savos nākamajos darbos, tādēļ, ka tas palika ar mani visvairāk – skatīties, nevis teikt vai risināt, vērot arī spēlfilmas ne tikai dokumentālo kino. Kā es strādāju ar aktieriem un arī pirms tam darīju – mēs ļoti spēcīgi gatavojāmies arī pirms filmas es visu savu spēku atdevu mizanscēnas veidošanai un aktieru mijiedarbībai, un viņš visu savu spēku veltīja tam, kā to nofilmēt. Oļegs pirms tam nekad netaisīs nekādas shēmas vai zīmējumus. Kad ir ļoti sarežģītas ainas, es dažreiz uzzīmēju, Oļegs nekad to nedara un es viņam piekrītu, tādēļ, ka es nekad netaisu "story board", tādēļ, ka tad tu skaties uz lapu nevis uz to, kas notiek tev apkārt filmēšanas dienas mazajā laikā, kas tev ir dots. Un viņš iet vēl tālāk, viņš ļoti labi saprot visu, ko mēs stāstām, bet kamēr nenotiek tā mizanscēna – es vienmēr braucu stundu agrāk ar aktieriem, veidojot tās mizanscēnas, lai tad, kad visi ir klāt, lai darbotos ar visu komandu, ir kaut kas, ko tu vari redzēt un just, un tajā brīdī tu pa īstam saproti, kā to var nofilmēt. Tas nāk tikai ar pieredzi un pārliecību par to, ko tu dari no viņa puses. Nepieredzējis operators vienkārši sajuktu prātā.

Latvijas filmu rudens maratons

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti