Izbēgt no realitātes. Intervija ar topošo kinorežisori Rūtu Znotiņu

Topošā režisore Rūta Znotiņa atzīst, ka kino viņai ir iespēja izbēgt no ikdienas. Skolas laikā pabijusi gadu apmaiņas programmā ASV, Rūta Znotiņa tomēr nolēma, ka studēt kino vajag tepat Latvijā, jo mājīgāk. Nu LTV ēterā ar skatītāju satiekas jaunās režisores dokumentālā īsfilma "Jurģis", bet paralēli top bakalaura darbs Latvijas Kultūras akadēmijā.

Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem. 

Filmas "Jurģis" galvenajam varonim, deviņus gadus vecajam Jurģim ir autiskā spektra traucējumi. Jurģis ir neparedzams zēns. Viņš pārsvarā ir ļoti mīlīgs, zinātkārs un draudzīgs, bet var kļūt arī nekontrolējams brīžos, kad dzīve nerit pēc viņa noteikumiem. Filma ataino Jurģa ikdienas gaitas gan skolā, gan mājās, vērojot, kā zēns sadzīvo ar pasauli un kā pasaule sadzīvo ar viņu. 

Antra Feldmane: Kā nokļuvi akadēmijā?

Rūta Znotiņa: Esmu uzaugusi teātra vidē. Ar kultūras pasauli esmu iepazīstināta jau kopš agra vecuma, kaut kā tas viss noticis, iespējams, zemapziņā.

Tāpat man vienmēr ir paticis kino, īpaši skolas laikā, jo ir bijusi vilkme izbēgt no realitātes. Filmas man bija tāda izbēgšana no ikdienas.

11. klasē es braucu apmaiņas gadā uz ASV. Tur man arī notika iekšējais apvērsums. Esot ASV, es sapratu, ka kino vēlos studēt tieši Latvijā. Uzreiz pēc vidusskolas iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Filmu skolā.

Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa vienā no intervijām minēja, ka aktiermeistarību studēt būtu vēlams tajā valstī, kurā plāno arī strādāt. Kā bija tev? Motivācija studēt kino Latvijā tev radās, jo plānoji darboties šeit, šajā kino industrijas vidē?

Vēl pirms apmaiņas gada bija doma studēt kino un to darīt ārzemēs. Tad es pabiju Amerikā, un tās ārzemes laikam man nedaudz apnika. Man likās, ka būtu forši ielikt savas saknītes Latvijā, iegūt jaunus kontaktus tepat, tā man likās tāda mājīgāka izvēle. Saprast pašmāju kino, to, kas ir aktuāls šeit.

Pastāsti, lūdzu, par savām teātra "saknēm".

Mans tēvs, aktieris Kaspars Znotiņš, strādā Jaunajā Rīgas teātrī. Es jau no agra vecuma tiku vesta uz izrādēm – gan bērnu, gan pieaugušo. Es braucu viņam līdzi arī komandējumos – ar "Klusuma skaņām", "Garo dzīvi". Protams, šīs izrādes skatījos ar pilnīgi citu "aci". Viens no iemesliem, kādēļ par savas īsfilmas galveno varoni izvēlējos bērnu – lai atklātu šo bērna skata punktu uz visu pasauli. Man šķiet, tā ir ļoti interesanta tēma – kā tev, piemēram, lietas, kas tagad šķiet pilnīgi nenopietnas, savulaik šķitušas svarīgas.

Vai tu sarunājies ar savu ģimeni par kādām savām radošajām idejām, teātri, kino?

Man šķiet, ka mēs [ar manu tēvu] ejam diezgan atsevišķus ceļus. Man stājoties LKA, tēvs speciāli negribēja iesaistīties. Nevis tādēļ, ka viņš negribētu mani atbalstīt. Viņš vienkārši vēlējās turēties pa gabalu no visa, ko daru. Arī tagad – pirmajā otrajā kursā – tā baigi mēs nerunājam par manām lietām. Es daudz diskutēju ar mammu. Ar Kasparu... Ne tik bieži, vienīgi tagad, kad viņš manā diplomdarbā atveido manas filmas galveno varoni Raimondu. Man liekas, es vēl nekad neesmu tik daudz laika pavadījusi [filmējot] kopā ar viņu. Vispār jau es vecākiem, iegrimstot savās lietās, aizmirstu parādīt savus darbus. Arī "Jurģi" viņi nemaz nav redzējuši.

Filma "Jurģis"

Tev tagad jāpastāsta vairāk par savu topošo diplomdarbu!

Tā būs filma par rokenrola entuziastu pusmūžā vārdā Raimonds. Viņš dzīvo viens savā dzīvoklī ar kaķi Briedi un vēlas uztaisīt grupai "Līvi" videoklipu. Tas, viņaprāt, varētu rezultēties grupas tādā kā revolūcijā un atjaunot tās popularitāti. Par viņu dokumentālo filmu mēģina uztaisīt kino studente Rūta, kuru atveidoju es pati. Filma būs veidota mokumentālā (mockumentary) kino žanrā. Tāpat kā es mēģinu izklausīties tik gudri, cik vien iespējams, jo zinu, ka šī ir publiska intervija, arī Raimonds kameras priekšā cenšas būt veiksmīgākais un krutākais čalis, kāds vien var būt. Problēmas rodas tad, kad viņam fiziski ir jārealizē šī klipa uzņemšana, jo viņš ir vairāk runātājs nekā darītājs. Mana lomas atveide kopā ar Kasparu Znotiņu radās netīšām, bet viss noveda līdz šai izvēlei dabīgā veidā. Interesanti, ka no atsevišķām radošajām dzīvēm esam nonākuši pie kopīga projekta.

Kā ir – strādāt kopā ar tēvu, kurš ir ne vien tavs radinieks, bet arī pieredzējis aktieris?

Tā ir privilēģija strādāt pie lomas kopā ar aktieri teju pusgadu pirms filmēšanas. Mēs par filmu varam runāt jebkurā brīdī, kad satiekamies mājās. Uz filmēšanas laukuma mēs strīdamies un komunicējam biežāk. Noteikti tas ir citādāk nekā tad, ja es strādātu ar Vili Daudziņu, piemēram.

Tā, no vienas puses, ir iespēja uztrenēt režisora autoritātes "muskuļus". Tev kā režisoram pieder gala vērtējums, un te pretī ir aktieris, kurš teātra un kino pasaulē ir redzējis daudz vairāk.

Ir interesanti arī tādēļ, ka es pati atveidoju lomu. Kad viņš spēlē, es viņu režisēju. Kad man jāspēlē, tas man ir visgrūtāk. Es kaut kā biju iedomājusies – ja jau Vudijs Alens tā dara, kādēļ lai es nevarētu to mēģināt. Šis projekts man iemācīja novērtēt aktiera darbu, jo tas ir ļoti sarežģīti. Es arī pati rakstīju scenāriju, pati režisēju un tajā laikā vairs nevaru domāt par aktiera darbību. Kaspars bieži vien režisē mani, jo viņš redz un saprot, kad es runāju samāksloti, kad – brīvāk. Starp mums ir simbioze.

Filma "Jurģis"

Pastāsti par savu īsfilmu "Jurģis".

Pirmajā kursā bija nepieciešams veidot dokumentālo filmu ar brīvi izvēlētu tematu. Es vēlējos veidot filmu ar galveno varoni – bērnu, apvienojot to ar kādu tematu, par ko sabiedrībā tik daudz nerunā.

Dokumentālais žanrs ļauj ieskatīties kādā tēmā, arī emocionāli, par kuru mēs, iespējams, neesam dzirdējuši.

Producentei bija kontakti ar Cēsu 2. pamatskolu, kurā mācās arī bērni ar ļoti smagiem smadzeņu traucējumiem. Tur bija arī brīnišķīgs skolotājs, kurš mūs ar šiem bērniem iepazīstināja. Kad es ieraudzīju Jurģi, es uzreiz viņā nedaudz iemīlējos. Viņš ir kluss, mazs, skaists zēns, kurš tev raugās tieši acīs, un ir sajūta, ka viņš ieskatās tev tieši dvēselē. Jurģim ir autiskā spektra traucējumi. Tas ir tā, ka viņa galvā ir tāda kā puzlīte. Viņš ir pieradis, ka viss iet pēc plāna, tā, kā ar viņu ir sarunāts. Ja kāds no gabaliņiem neies kopā, viņam viss galvā sabrūk un viņš var asi reaģēt. Jurģis ir arī mazrunīgs – viņš komunicē tikai ar dažiem vārdiem, piemēram, mēdz atkārtot to, ko tu viņam saki, daudz murmina pie sevis. Brīdī, kad man par to stāstīja, es nedaudz sabijos. Ja mēs kā filmēšanas komanda ienāksim viņa pasaulē, vai tas nesatricinās viņa pasauli. Taču Jurģa mamma bija ļoti atvērta mums un par šo iespēju bija ļoti priecīga.

Filma "Jurģis"

Kādas bija tavas attiecības ar Jurģi?

Kā iebrišana pasaulē, kuru es līdz tam nebiju pazinusi. Arī esot skolā ar citiem bērniem, kuriem ir smadzeņu traucējumi, un viņu vecākiem, esot līdzās Jurģim priecīgos un sirdi plosošos momentos, es izgāju cauri tik daudzām un dažādām emocijām. Tā bija acis paveroša pieredze. Es ceru, ka ar šo filmu es varēšu palīdzēt skatītājam just to, ko izjutu es, esot ar Jurģi.

Ar kādām grūtībām saskāries filmēšanas laikā?

Bija viena situācija. Ziemassvētku pasākums skolā, kurā bija daudz cilvēku, notika priekšnesumi. Jurģim vienā mirklī tajā burzmā uznāca dusmu lēkme. Tajā brīdī bija ļoti sarežģīti būt atsvešinātai no tās situācijas. Man gribējās raudāt, bija emocionāli grūti, zinot to, ka mēs vēl arī filmējam. Es nezināju, kā tam tikt pāri, jo šī pieredze bija pirmo reizi. Šo bērnu vecāki pie tā ir pieraduši, viņi prot pielāgoties, zina, ko darīt šādos mirkļos.

Filma "Jurģis"

Vai arī nākotnē tu redzi sevi darbojamies dokumentālā kino žanrā?

Es īstenībā arī Jurģa filmu vēlētos attīstīt. Man ir plāns viņu, iespējams, filmēt vēlākos posmos, sekojot līdzi tam, kā viņš aug. Par to es filmēšanas laikā daudz domāju – kā būs vēlāk, kad viņš jau būs sasniedzis pubertātes vecumu, kā būs tad, kad viņš pabeigs skolu. Tagad Jurģis vēl ir mazs, mīlīgs puisītis, bet – kā būs tad, kad lietas mainīsies? Arī bakalaura darbam sākotnēji biju domājusi izvēlēties dokumentālo žanru, kurā es jūtos kaut cik ērti. Taču tad es sapratu, ka varētu veidot filmu, kurā varu izvēlēties iestudēt jebko, kas tajā notiek – tā nokļuvu līdz mokumentālajam žanram.

Kas tevi ir aizrāvis no pēdējā laikā redzētā kino un kā tas ir ietekmējis to, kā raugies pati uz saviem radošajiem darbiem?

Ir tāda filma "Kapernauma", kas man ļoti sasaucās ar "Jurģi". Tā ir par mazu zēnu, kurš dzīvo kara apstākļos Kapernaumas pilsētā, nabadzīgā ģimenē, un iesūdz savus vecākus tiesā par to, ka viņi viņu ir laiduši pasaulē. Visa šī filma seko viņa skata punktam. Vēl ir dokumentālā filma "Mulenbēkas dievi", kas vēsta par diviem zēniem, kuri arī dzīvo kara apstākļos, un arī šī filma ir uzņemta no zēnu skata punkta. Filmas galvenais varonis mēģina saprast, kas ir Dievs, iemiesojoties dažādos varoņos arī pats, mēģinot saprast to, kā strādā dzīve.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt