Piejūras klimats

Filmizrāde, kurā satiekas “Mērnieku laiki”, “Ezera sonāte” un “Dubultslazds”

Piejūras klimats

Ik nedēļu 20 minūtes par kino

Režisors Ivo Briedis un "Homo Sovieticus" pēdas Maskavā, Berlīnē un dzimtas vēsturē

Homo sovieticus – vai padomju domāšana ir uz mūžu? Saruna ar režisoru Ivo Briedi

Homo sovieticus ir domāšanas fenomens, kurš spēj nemanāmi līdzāspastāvēt mūsu ikdienā vēl šodien. Šo mūsu reģionā izplatīto domāšanas matricu studijas “Mistrus Media” dokumentālajā filmā "Homo Sovieticus" pēta Rita Ruduša un Ivo Briedis, kurš homo sovieticus pēdas dzinis Maskavā, Berlīnē un savas dzimtas vēsturē. Tas ir vērojums, kā gandrīz 30 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma totalitārisma laikmeta simboli un “stingrās rokas” politika atkal atgriežas.

Latvijas, Lietuvas un Čehijas kopražojuma filmas pirmizrāde, kas bija plānota 13. novembrī kinoteātrī “Splendid Palace”, valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ gan pagaidām ir atcelta.

Homo sovieticus savulaik padziļināti pētījis krievu rakstnieks un sociologs Aleksandrs Zinovjevs, kurš 1981. gadā Minhenē sava jaunākā izdevuma priekšvārdā raksta: “Šī grāmata ir par padomju cilvēkiem kā jauna tipa cilvēku jeb homo sovieticus. Manas attiecības ar šo radību ir duālas: mīlu un tajā pašā laikā ienīstu, vienlaikus cienu un nicinu, apbrīnoju un šausminos. Es pats esmu homo sovieticus, tādēļ biju īpaši cietsirdīgs un nežēlīgs, to aprakstot.”

Sonora Broka: Tavā filmā vairākkārt tiek minēta Aleksandra Zinovjeva grāmataHomo sovieticus”. Šis izdevums ir bijusi ierosme filmas iecerei?

Ivo Briedis: Par ierosmi to nevarētu saukt, bet par vienu no instrumentiem, kā šo tēmu risināt vai pētīt, jā. Pati ideja parakties šajā tēmā – padomju mantojums cilvēku psiholoģijā – noveda līdz tam. Domāju, viņš nav vienīgais, kurš par to domājis. Šī grāmata ir viena no tādām labām krātuvēm, kā par to runāt un kā pret to attiekties.

Zinovjevs šo grāmatu rakstīja, jau vairs nebūdams Padomju Savienībā.

Jā, tas ir interesantākais. Mēs arī vairs neatrodamies Padomju Savienībā, un viņš to rakstīja, atrodoties, manuprāt, Vācijā. Tā ir parodija par to, kā padomju cilvēki uzvedas un ko viņi dara ar tiem, kas nav padomju cilvēki, kas notiek ar citiem. Savā naivitātē viņi daudz ko pieļauj, un padomju cilvēks to visu izmanto.

Mēs to zinām, ka padomju cilvēks ir savtīga radība.

Kādā veidā viņi lēnā garā pakļauj visu pārējo.

tu pats raksturotu, kas ir homo sovieticus?

Varbūt arī filmā jau pāris vietās izskanēja frāze, ka tas ir politiski infantils un visai savtīgs radījums. Apzināti infantils – politika mani neinteresē, bet manas savtīgās intereses ir galvenais. Cilvēks ir visai egoistisks, viltīgs vergs, varētu teikt tā.

Savulaik guļamrajonu daudzdzīvokļu māju mazās virtuvītes esot veidotas tik mazas, lai padomju cilvēks tur tikai paēstu brokastis un tad dotos uz darbu rūpnīcā. Tur viņš ēd pusdienas ēdnīcā ar visiem kopā. Ja svin svētkus mājās, tad svin ar visiem kopā dzīvojamā istabā pie lielā galda. Tas ir tikai viens piemērs no tā, cik rūpīgi tika konstruēts tas, ko arī viens no jūsu filmas varoņiem salīdzina ar biomasu. Tātad paklausīgs, pareizi domājošs sociums ar unificētiem paradumiem. Kādi mehānismi vēl kalpoja šim mērķim?

Bez šaubām, homo sovieticus ir mākslīgi radīts, tas ir sociālās tehnoloģijas produkts. Bet ir arī atšķirības. Trocka laikā cilvēka moto bija upurēties sabiedrības un lielās idejas labā, kas pēc tam evolucionēja par kaut ko pilnīgi citu, piemēram, Brežņeva laikā. To mēs labāk pazīstam. Es personīgi uzaugu tieši Brežņeva laikā. Pēc tam jau ir postsovjets, kurš ir citādāks. Ja mēs runājam par padomju cilvēku vēlīnajā padomju laikā, tad tas ir visai nezinošs cilvēks. Nezināšana – spēks, kā mēs zinām no Orvela. Bet tur jau ir cilvēks, kas tomēr daudz ko zina, bet apzināti izvēlas neko nezināt, izlikties, ka neko nezina. Un tas varbūt ir vēl ļaunāk. Par to filmai būtu jāveido kāda cita sērija, jo šoreiz tik tālu neaizejam. Bet tas ir tāds konstrukts, ko savām ideoloģiskajām vajadzībām var izmantot totalitārās varas.

No vienas puses, ļoti paklausīgs, bet blakne ir šis savtīgums, un tur nevar paredzēt, kas beigu beigās var sanākt.

Totalitārā vara ne vienmēr var visu izskaitļot.

Filma "Homo Sovieticus"

Viedokļus par homo sovieticus filmā izsaka ļoti interesanti cilvēki, piemēram, Ļevs Gudkovs un Anne Aplbauma. Vai tici viņas teiktajam, ka tikai 30% no sabiedrības ir tie, kas ilgojas pēc šādas kārtības un stingras rokas. Tie varētu būt šie potenciālie homo sovieticus jebkurā valstī?

Ticu. Viņa nav vienīgā, kas šo skaitli min, arī tas pats Gudkovs. Reizēm pat šķiet, ka varētu būt vairāk šo cilvēku, kas sliecas uz totalitāru varu, totalitāru domāšanu, bet varbūt arī nav vairāk. Man liekas, pietiekami daudz ir to svārstīgo cilvēku, kas vienkārši nespēj sevi kategorizēt. Arī mūsu sabiedrībā ir pietiekami daudz cilvēku, kas ilgojas pēc stingras rokas un saimnieka. Vai nu tie ir Ulmaņlaiku slavētāji vai tie, kas saredz Putinā vai Lukašenko kaut kādu alternatīvu utt.

Ļevs Gudkovs saka, ka viņa paaudzei nav izredžu nebūt vairs homo sovieticus, bet filmā dzirdami arī pretēji viedokļi, ka tas tiek salīdzināts ar alkoholismu. Tobrīd, kad to apzinies, mazliet sāc atbrīvoties no tā. tev šķiet, vai šī domāšana ir uz mūžu?

Domāju, ka tā ir uz mūžu. Bet jautājums, vai tu ar to kaut kādā mērā mēģini tikt galā un pārveidot sevi vai ne, vai tu padodies. Arī pats Gudkovs teica, ka tā varbūt nav tik daudz individuāla spēja vai uzdevums ar to tikt galā, jo, iespējams, tas nav izdarāms, bet tas ir institūciju uzdevums, mūsu kopīgs uzdevums, kā mainīt likumus, kā izmantot valsts instrumentus, lai mēs sākam domāt citādi. Lai nebūtu tā verdziskā sabiedrība.

Kāds no filmas varoņiem saka, ka demokrātiskai sabiedrībai nav imunitātes pret šo ideoloģiju. Kā mēs varam veidot imunitāti pret šiem pagātnes rēgiem domāšanā?

Kā kurai demokrātiskai sabiedrībai. Dažām tomēr ir šī biogrāfija, kas kaut kādā mērā liek atminēties, ko tas nozīmē vismaz mūsu paaudzei. Es domāju, ka mūsu bērni kaut ko nojauš, kaut arī paši nav pieredzējuši.

Vēsturnieku, mākslinieku un žurnālistu uzdevums ir atgādināt, nevajag aizmirst tādas lietas.

Un ko vispār nozīmē totalitāra vara? Lai arī sākumā tas var šķist diezgan simpātiski, mēs tikai visu sakārtosim utt., bet vēsture rāda, ka tas parasti noved līdz visai traģiskām beigām.

Filma "Homo Sovieticus"

Mani pārsteidz labvēlīgā attieksme no jūsu uzrunāto cilvēku puses. Piemēram, ģimene, kuras dārzā jūs piedalījāties Uzvaras dienas pusdienās. jums izdevās panākt tādu attieksmi, jo it viņiem arī ir skaidrs, ka pārstāvat cita veida domāšanu?

Jā, tas varbūt pat ir interesantākais. Šķiet, ka vēlēšanās aprunāties ir no visām pusēm. Varbūt dialogu ir par maz. Cilvēki tomēr grib izteikties, grib pastāstīt par savu pozīciju, lai arī jāteic, ka tas dialogs ir ļoti nosacīts, jo runātāji paliek stingri savās pozīcijās un nepārklājas domas, nevar izsist no dogmām tajā ģimenē. Tas ir ļoti, ļoti dziļi un nekad arī nemainīsies. Padomju Savienība bija paradīze zemes virsū, varbūt tikai ar dažiem traipiņiem, bet principā tā ir labākā, ko varēja vēlēties.

Tā viņi arī domās, un tā arī viņu bērni domās, un man ir bail, ka arī viņu mazbērni.

Tā bija viena no tēmām, kāpēc tas viss pārdzimst, kāpēc šī domāšana nebeidzas līdz ar kaut kādu paaudzi, bet tas viss deģenerējās.

Esi stāstījis par paaudzes transformāciju arī caur vairākiem jauniešiem, kas agrāk piedalījās Vladimira Poznera šovā – tas ir Ingus no Latvijas, Bahrams no Azerbaidžānas, Tigrans no Armēnijas un Anna no Krievijas. Kādēļ izvēlējāties tieši viņus?

Mazliet jāatklāj filmas izveides vēsture, jo es nebiju no sākuma šajā projektā. Mani uzrunāja jau tad, kad bija notikusi tikšanās ar šova dalībniekiem, un Ingus bija viens no viņiem, kurš ar šo ideju bija atnācis uz studiju. Un ko darīt ar šo materiālu? Piezvanīja man, varbūt gribētu pieslēgties, un es arī pieslēdzos, un tad mēs domājam tālāk. Viņi īstenībā ir izejmateriāls, no kā dzima viss pārējais. Kaut kādā brīdī vienīgi tas šķita drusciņ par šauru. Tas, protams, ir interesanti tieši Donbasa un Krimas ēnā, ko cilvēki jūt, no kā baidās, ko domā. Bet tad šo problēmu, kāpēc tas padomju cilvēks nav nomiris, bet atgriežas, gribējās pacelt plašākā līmenī, un tad, kā tas atspoguļojas mūsu dzīvē, mūsu autoru dzīvē. Pieminētie cilvēki bija tas šaurais loks, ar ko Ingus turpina joprojām uzturēt kontaktus, tad mēs arī viņus apmeklējām.

Filma ir veidota kā tavs un Ritas Rudušas dialogs par šo īpašo cilvēku tipu. Kā jūs nonācāt pie šī modeļa?

Vēlējāmies padarīt šo filmu par stāstu ne tikai par šiem šova dalībniekiem, bet pacelt homo sovieticus tēmu augstākā līmenī un parādīt, kā tas uz mums atspoguļojas. Protams, mēs esam tieši tā pati paaudze, pat var būt drusciņ vecāki, kuri pusi mūža nodzīvojuši padomju sistēmā, otru pusi šajā, un vai tad mūsos ir vēl dzīvs šis homo sovieticus? Mēs abi secinājām, kaut kādā mērā ir. Ko tad ar to iesākt, vai ir vispār iespējams sagaidīt to dienu, kad tā ietekmi nejutīšu nemaz? Varbūt vispār nevajag tādu dienu gaidīt? Tad tas izvērtās arī par individuālu ceļojumu, sevis izpēti. Beigu beigās mēs nonācām līdz savām ģimenēm un līdz tam, kas ir mūsu tuvinieku biogrāfijās.

Domājām, no kurienes tāda vēlme vai dziņa cilvēkos, un cik lielā mērā mēs paši varam būt līdzatbildīgi par šādām izmaiņām, par totalitāro domāšanu.

Rita Ruduša un Ivo Briedis filmā "Homo Sovieticus"

Jā, gan jūs ar Ritu šajā filmā, gan arī Ilze Burkovska-Jakobsena savā filmā “Mans mīļākais karš” esat šķetinājuši savas paaudzes domāšanu, atskatoties uz saviem vecākiem un vecvecākiem. Vai, filmu veidojot, atklāji kādu jaunu slāni ģimenes vēsturē, kas tev palīdzēja vairāk saprast viņu pozīciju un viņu motivāciju kaut kādām rīcībām?

Laikam jā. Es, protams, zināju kaut kādus faktus no ģimenes vēstures, bet, jāatzīst, sākumā nebija domas vispār stāstīt par priekštečiem. Tad vienu brīdi šķita, ka vajag vēl personiskāk stāstīt, lai tas būtu ne tikai piedzīvojums skatītājiem, bet arī piedzīvojums autoriem. Un tad, šķetinot mazliet vairāk, protams, to vēsturi paši priekš sevis atklājām.

Apceļojāt dažādas valstis, dažādas pilsētas gan Uzvaras dienas svinībās, gan arī citos pulcēšanās brīžos, bet īpaši ekstravaganta bija baikeru tikšanās. Vai kļuva skaidrs, ko šie cilvēki svin?

Jā, tā ir baikeru grupa “Naktsvilki”, Putina draugu biedrība. Viņu skatījumā, vismaz tā mums šķita, ka tā būtībā ir neonacistu apvienība. Neonacisti, kas sevi uzdod arī par tādiem kā sociālistiem. Nacionālsociālisti ar sociālistiem ir gandrīz no vienas ģimenes, uzdodas par draugiem visiem, bet propagandē karu, lai arī runā, ka propagandē mieru. Visi tērpjas paramilitārās formās, ar Donbasa karogiem brauc pa visu Eiropu un musina tautu. Bet jāteic, ka lielas atsaucības nav. Cilvēki nemaz neinteresējas par viņiem, jo ir citas problēmas, taču kustība pastāv. Viņi visi ir tādi frīki. Jāsaka, ne visai interesantas personas.

Tagad, pēc filmas veidošanas, kā skaties uz homo sovieticus izredzēm? Vai tavs skatījums ir pesimistiskāks, nekā bija, sākot strādāt pie filmas? Vai tomēr šķiet, ka nav tik slikti?

Abējādi. Man šķiet, ka, lai arī varbūt mēs to nesauksim par sovieticus domāšanu, bet tā totalitārā domāšana man liekas neiznīdējama. Tie paši 30% droši vien joprojām būs, jo paliks uzvedība, vien mainīsies izpausmes veids, varoņi mainīsies, kam viņi seko. No otras puses kaut kādas kaitinošās rakstura īpašības, kas bija cilvēkiem no padomju laikiem, tās tomēr izzūd. Varbūt homo sovieticus evolucionē par kaut ko mazliet citu. Kā jau teicu, tāds viltīgs radījums – lai vilks paēdis un avs dzīva. Devīze varētu būt “izliekas par varai paklausīgu, bet īstenībā visus krāpj un māna”. Tas, domāju, arī paliks, varbūt izskatīsies kaut kā savādāk. Katrā ziņā kaut kāds status quo ir, jā, un tas droši vien paliks, formas mainīsies, diemžēl. Homo sovieticus mēs vairs nelietosim, bet totalitārā domāšana pastāv.

Filma "Homo Sovieticus"

Filmā arī izskanēja doma par to, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma nevis Rietumu domāšana pārņēma šo sabrukušo savienību, bet otrādi – padomju domāšana izplatījās tālāk uz Eiropu. Kā tas ir šobrīd?

Tas ir tieši saistīts ar to, ka saucamajiem Rietumu cilvēkiem nav šādas imunitātes, viņi nesaprot šādu domāšanas veidu.

Viņi domā, ka tā ir tāda ideālistiska, pat skaista domāšana, jo neredz, kas tur apakšā un daudz ko pieņem no šādas sovjetiskas domāšanas, pat institūtos iestrādā šādus tādus likumus. Man liekas, arī kreisais radikālisms ir sekas šim, jo tas nav ne ar ko simpātiskāks kā labējais radikālisms, tieši tādas pašas galējības.

Bet tad sanāk, ka jūsu paaudze, jūsu bērni it kā vēl saglabā šīs zināšanas par šīs domāšanas divējādo dabu. Paaudzes, kas nāk pēc tam, varētu būt arī diezgan uzņēmīgas.

Varētu būt, jā. Domāju, ka neizbēgami vēstures šūpulis mūs kaut kādā brīdī atkal aiznesīs totalitārisma, autoritārisma paveidā, un tad pēc kādām dekādēm nāks atpakaļ. Tas, man liekas, ir neizbēgami. 

Tad šī ir tāda pravietiska filma.

Es ceru. (smejas)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt