Kara filmas latviešu kino veidotājiem pavisam noteikti sirdij stāv vistuvāk, un to pašu var teikt arī par auditoriju – ne velti Dzintara Dreiberga režisētais “Dvēseļu putenis” ir skatītākā filma atjaunotās Latvijas vēsturē.
Traģikomēdija “Pilsēta pie upes” veidota pēc latviešu trimdas autora Gunara Janovska tāda paša nosaukuma romāna motīviem un atspoguļo sarežģītos un politisko varu maiņu mutulī ierautos 30. - 40. gadus, protams, arī Otro pasaules karu, caur kādas Latgales pilsētiņas, kas atrodas pie upes, iedzīvotāju acīm.
Latgaliešu piedzīvotais uz vienu no traģiskākajām Latvijas vēstures lappusēm pagājušajā gadsimtā liek paraudzīties gluži citādi, nekā ierasts – milzīgu artavu tajā sniedz gan latgaliešu valoda, gan kultūra kopumā.
Jāmin, ka īpaša nozīme filmas noskaņas radīšanā ir arī tajā izmantotajai mūzikai, kas pavisam noteikti ir viens no galvenajiem aspektiem filmas žanra pamatotībai – traģikomēdijai. Protams, dažās ainās nav iespējams iztikt bez sēras izstarojošas mūzikas, taču daudz vairāk tiek izcelta jautrību un pozitīvismu izstarojošā mūzika, kura tiek izmantota savdabīgā veidā, traģiskumam piešķirot humora dzirksti. Lai arī cik nedrošs spēles gājiens tas varētu šķist, filmas režisoram to ir izdevies realizēt.
Filmas galvenā sižetiskā līnija ir trīs cilvēku un trīs politisko varu mijiedarbība. Savdabīgu mīlas trijstūri veido latgalietis Ansis (Dāvis Suharevskis), ebrejiete Zisele (Brigita Cmuntova) un latviete Naiga (Agnese Cīrule) – to neizbēgami diktē gan patosa pilnie ulmaņlaiki, gan sirdi plosošais nacistu un komunistu režīms. Tieši tēliem ir ļoti nozīmīga loma šajā stāstā, jo caur pāris personību atklāšanu tiek izstāstīts ne tikai tas, ko ir nācies pieredzēt mazai pilsētai, bet pat visai Latvijai un Baltijai kopumā.
Ansis pēc profesijas ir daiļkrāsotājs – tā ir šķietami nevainīga profesija, kas ļauj izdzīvot daudzās politiskās varas maiņas. Caur Anša acīm un krāsas otu iespējams piedzīvot, kā pāris gadu laikā zaļo krāsu nomaina sarkanā, zilā un atkal sarkanā, ielu nosaukumiem vairs nav vērtības, jo tie tiek mainīti ātrāk, nekā būtu iespējams aprast ar konkrēto nosaukumu.
Savukārt politisko varu vadoņu statujām ir izteikti spilgta nozīme – tās viena pēc otras tiek noraktas zemē, Staļinam un Hitleram tiekot guldītiem blakus Ulmanim.
Nedzīvos akmens vaibstus zem zemes sarkastiski spēj vienot Ulmaņa bēdīgi slavenais aicinājums “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās”. Arī krāsai šajā stāstā ir vitāli svarīgi nozīme, un tā ir gluži kā simbols – Ziseles tēvs Bernšteins vēlas Ansim iemainīt mīlestību pret krāsas bundžu, Naigas un Anša stāsta sākumu ievada krāsas otas uzkrišana uz viņas svārkiem, un pienāk brīdis, kad Ansim nākas krāsot ne tikai uzrakstus, bet arī zārku. Arī daiļkrāsotāja kāpnes noder ne tikai pienākuma veikšanā – Ansim kāpjot pie meitenes.
Kā viens no spilgtākajiem stāsta aspektiem jāmin viņa sarežģītās personības dualitātes stūrakmeņi. Nav iespējams pilnībā atšķetināt, vai Anša naivums un noslēpumainība ir tas, kas viņu gremdē vai glābj, un to noteikti neatvieglo galvenās lomas atveidotāja Dāvja Suharevska izcilās spējas izraisīt apjukumu skatītājā jau ar savu acu skatienu vien.
Suharevska ekrāna partneru Cīrules un Cmuntovas attēloto varoņu dzīves izvēles un domu gājiens kara apstākļos ir vēl viens no filmas galvenajiem stūrakmeņiem. Ebrejiete Zisele un latviete Naiga sākotnēji var šķist gluži kā stingri pretstati, taču abas Anša sirds plosītājas atšķirīgos apstākļos vieno daudz kas un neviena no abām sievietēm nav šķīsta un nevainīga. Stāstam vijoties, gan Zisele, gan Naiga par savu galveno mērķi uzskata izdzīvošanu jebkādiem iespējamajiem līdzekļiem – ebrejietei tā ir piesliešanās komunistiem un pēcāka slēpšanās no nacistiem, Naigai – izteiktas patikas izrādīšana nacistiem, tomēr daiļkrāsotājs Ansis ir tieši tas, kura neitralitātes dēļ trijotnei izdodas soli pa solim iet cauri kara laikam.
Rodas gan jautājums – vai Anša bieži vien neitrālā nostāja ir vainojama traģiskajā stāsta noslēgumā, kādam atrodoties zem zemes, kādam bēgļu gaitās, mīlestībai izplēnot?
Tautas ieraušana nežēlīgajā kara mašīnā ir tā, kas vienlaikus vieno un šķeļ pilsētu pie upes, taču upe – pašu cilvēku spogulis, atrodoties iebrucēja pakļautībā. Upes krasts ir gluži kā šķīstības avots, kuru mīda svešais. Tā piedzīvo visu – pa to peldošais kuģis stāsta gaitā ved gan svešu varu bezpalīdzīgo latgaliešu virzienā, gan strīdīgi vērtēto leģionu kara virzienā, gan likteņa pirkstam pakļautos ebrejus nāves virzienā. Vērts izcelt, ka ebreju liktenis Otrā pasaules kara laikā ir vēl viens šī stāsta stūrakmens, izceļot ne tikai Ziseles piedzīvoto, bet arī viņas tēvu tirgotāju Bernšteinu (Gundars Āboliņš) – caur viņa nesalaužamo garu un pārliecību par savu nevainību tiek izstāstītas visas ebreju tautas piedzīvotās ciešanas, kas arīdzan nav viena no atspoguļotākajām tēmām Latvijas kino. Upes un ebreju likteņa saistībai ir nozīme arī Anša murgos – sākot no ebreju dejošanas ielās turpat blakus geto līdz viņu uzbrukumam Ansim upes vidū.
Atgriežoties pie traģikomēdijas žanra, tā iezīmes pavisam noteikti ir tās, kas šķetina dažas no traģiskākajām Latvijas vēstures lappusēm pagājušajā gadsimtā no pavisam neierasta skatupunkta – gandrīz vai ar mazu smaidu un vieglu nopūtu.
Filma ir brutāla savā atklātumā un patiesa stāstā attēlotajā, izraisot spilgtas emocionālās pārdomas vien ar to, ka jau zināmu stāstu stāsta mazliet citādi, nekā ierasts.
Kaut sirdi plosošā komunistu režīma attēlošana – biedra Klopcīša došanās uz pilsētas galvas kabinetu ar tītaru, kas sasietām kājām iespiests padusē gluži kā tās bija ar pašiem latviešiem, vai tādi Anša izteikumi par cilvēku pulcēšanos kārtējā komunistu saietā kā “beidzot visi esam vienādi – pliki un nabagi” un “vēl kādu duci no trako nama varētu dabūt”. Reizēm sirds trīsas varētu izraisīt tas, lauzot galvu, vai tik stāsts nav par traģisku un sadistisku tā atainošanas veidam, taču režisoram itin veiksmīgi ir izdevusies arī šī pastaiga virs izgāšanās aizas, pārliecinoši balansējot uz nedrošas virves.
Īpaša uzmanība šajā mākslas filmā ir pievērsta tieši Viestura Kairiša, viena no pēdējo gadu Latvijas kino veidotāju spožākajiem tīrradņiem, pielietotajai valodai un stilam.
Filma ir salīdzinoši unikāla mūsdienu Latvijas kino, jo ir tikusi filmēta no nepierasta leņķa –
nedaudz šķībi un mazliet no apakšas, it kā caur atslēgas caurumu lūkojoties, kas atbilst stāstā radītajai traģiskajai noskaņai, stāstot par latgaliešu bezpalīdzīgo noskatīšanos pašu kultūras mīdīšanā.
Uzsvars daudz vairāk tiek likts uz stāstu, nevis vizuālajiem efektiem. Jāpiebilst, ka ļoti manāma ir stāsta attēlošanas nozīme, nevis koncentrēšanās uz monologu un dialogu izveidi, jo vizuālais teicami runā pats par sevi līdz ar to tiek izmantota spēcīga, bet lakoniska leksika.
“Pilsēta pie upes”, lai arī liek akcentu uz atsevišķas Latvijas iedzīvotāju daļas – latgaliešu – piedzīvoto pagājušā gadsimta 30. - 40. gados, teicami spēj vilkt paralēles ne tikai ar visas latviešu tautas, bet visu baltiešu kopīgi pārdzīvoto, kas vēl dzīvajiem aculieciniekiem liek gremdēties atmiņās, bet pārējiem – ieslīgt pārdomās par mūsu nesenās vēstures lappuses raksturojošiem aspektiem – okupācijām, izsūtīšanu, skarbiem dzīves apstākļiem, trūcību un apspiestību. Filmas kopējā estētika ir vienlaikus profesionāli un mākslinieciski spēcīga, padarot to ne tikai par parastu mākslas filmu, kas jau šķietami zināmu stāstu stāsta citādāk, bet par sabiedrības vienotāju, liekot pat skeptiskākajiem skatītājiem izjust virkni emociju, sākot no prieka līdz rūgtumam un tā izraisītām asarām.
