"Sema ceļojumi" ir melnā komēdija-pasaka pieaugušajiem par ārzemnieku Semu, kurš ieradies nomaļā Latvijas ciematā, lai uzmeklētu savu tēvu. Satiekot vietējos lauciniekus, viņš nokļūst baisā, murgainā pasaulē, no kuras var izglābties tikai ar maza sivēna palīdzību. Sema lomu atveido beļģu aktieris Kevins Jansens, bet pārējās lomās redzami pašmāju aktieri Laura Siliņa, Aigars Vilims, Juris Bartkevičs un Normunds Griestiņš. Filmas operators ir Jurģis Kmins, galvenais mākslinieks – Jurģis Krāsons, grima māksliniece – Maija Gundare, kostīmu māksliniece – Liene Dobrāja, gaismu mākslinieks – Aleksandrs Čerkašins, producenti ir Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe no studijas "Mistrus Media".
Lai pastāstītu par filmas tapšanu, tās ceļojumiem ārpus Latvijas un paskaidrotu, ko īsti nozīmē "melnā komēdija", LR raidījumā "Piejūras klimats" viesojas režisors Aiks Karapetjans, operators Jurģis Kmins un producents Gints Grūbe.
Marta Elīna Martinsone: Kā radās ideja filmai "Sema ceļojumi", un kā stāsts attīstījās no tā, kas bija sākumā, līdz tam, ko mēs tagad redzam uz ekrāna?
Aiks Karapetjans: Pirms scenārists Aleksandrs Radionovs pievienojās mūsu projektam, mums jau bija uzrakstīts scenārija drafts, un es biju paspējis to pārrakstīt treatment formātā. Uzrunājot Sašu un nosūtot viņam gan scenāriju, gan treatmentu, viņš sāka dalīties ar savu vīziju par to, par ko ir stāsts. Godīgi sakot, filmas romantiskā līnija nāk no viņa, un viņš arī pastiprināja filmas mistisko aspektu. Saša pats mani ļoti iedvesmoja – viņš ir ļoti asprātīgs, viens no inteliģentākajiem cilvēkiem, kādu esmu saticis. Viņš neraksta scenārijus tādā formā, kā mēs to darām Eiropā vai Amerikā – sausā valodā. Pirmajam variantam, kuru viņš atsūtīja, bija 130 lapas, un viņš to bija uzrakstījis tikpat kā literārā valodā. Es par to biju ļoti priecīgs, un man uzreiz bija skaidra atmosfēra, kuru viņš gribēja ieviest filmā. Vienīgais, par ko cīnījāmies, – viņš gribēja daudz seksa motīvu, un es īsti nebiju pārliecināts par šo ideju. Man likās, ka tajā brīdī dzīvnieki kļūst par alegoriju – pielīdzinām cilvēkus cūkām, un es ļoti negribēju to darīt. Man negribas, lai cūkas kļūst par cilvēkiem vai ka cilvēki ir cūkas – cūka ir cūka, un cilvēks ir cilvēks.
Jurģi, Gint, kas jūs uzrunāja šajā stāstā?
Jurģis Kmins: Parasti, pirmoreiz lasot scenāriju, to lasi kā jebkuru literāru darbu un mēģini abstrahēties no vizuālām lietām, bet ar šo scenāriju to bija ļoti grūti izdarīt.
Valoda un filmas noskaņa jau bija ļoti labi ielikta scenārijā, un parasti tas ir pirmais signāls, ka šeit var tapt kaut kas īpašs.
Jau pirmoreiz izlasot scenāriju, es nepacietībā gaidīju, kad varēšu to lasīt otrreiz, trešoreiz un saskaldīt pa gabaliņiem, lai sāktu pie tā strādāt. Noteikti varu teikt, ka scenārijs bija pirmais pārliecinošais elements.
Gints Grūbe: Man tas bija pavisam vienkārši – man prasīja, vai es vēlos producēt filmu par runājošām cūkām, un es nedomājot teicu – protams. Domāt sāku tikai pēc tam. Bet pēc būtības pievienojos Jurģa teiktajam – man šķiet, ka pats kino ir tieši scenārija un idejas līmenī, protams, arī rezultātā. "Sema ceļojumi" ir ļoti sinkrēts kino, kurā ir viss – daudzslāņains stāsts, ļoti interesants attēls, labs aktieru darbs. Visi šie klasiskie kino elementi ir savienojušies vienuviet, kas mūsdienās jau dažkārt kļūst par retumu. Parasti saka, ka "tur ir laba aktrise" vai "smieklīgs stāsts", taču šeit tas nav tik vienkārši. Kā mēs redzam, arī daži kritiķi ir kļuvuši mēmi, noskatoties filmu, kas manā uztverē ir labākais, kas var notikt – filma liek tev domāt.
Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais, lai tieši filmas scenārijs būtu veiksmīgs?
Aiks Karapetjans: Veiksmīgs scenārijs neeksistē, jo tas par tādu kļūst tikai tad, kad filma ir veiksmīga.
Bez filmas scenārijam nav nekādas vērtības, tas ir vienkārši dokuments.
Tās ir tikai manas domas, bet uzskatu, ka viss ir atkarīgs no stāstnieka un tā, kā šo stāstu izstāsta. Arī ikdienā gadās cilvēki, kurus dzirdu stāstām interesantu stāstu, bet viņi to dara tik neinteresanti, ka man negribas klausīties. Cits cilvēks tik labi un skaisti stāsta par kaut kādu idiotisku situāciju, kas savā būtībā nav interesanta, bet viņš to pasniedz tā, ka gribas klausīties. Runājot par "Sema ceļojumiem", mums ar Jurģi bija ļoti daudz pārrunu par to, kā mēs šo stāstu stāstīsim – tā varētu būt arī šausmene vai trilleris, jebkas. Galvenais ir stāstu iesaiņot tā, lai iesaiņojums ar saturu būtu savstarpēji harmoniski, tāpēc žanrs ir tīri formāla lieta. Viss atkarīgs no tā, kā tu to stāsti, – ātri vai lēni, skaļi vai klusu. Viss ir atkarīgs no ritma un tonalitātes. Tāpēc scenārijam vērtība parādās tikai tajā brīdī, kad klāt parādās cilvēks – autors, režisors, operators, aktieris, kurš sāk piešķirt scenārijam kaut kādu vērtību.
Gints Grūbe: Nereti pastāv ekspektācijas, ko sagaida no katra reģiona, piemēram, no Balkāniem sagaida filmas par Dienvidslāvijas karu. Komēdijas vispār reti ceļo ārpus robežām. "Sema ceļojumi" ir izņēmums, kurš jau pagājušajā novembrī sāka ceļot ārpus robežām, iesaistījās arī dāņu izplatītājs "LevelK", kas nebūt nav pārāk tipisks gadījums pēdējo divu trīs gadu kino ainavā Latvijā. Auditorijas segmentācija ir kļuvusi traka no uztveres viedokļa, īpaši attiecībā uz komēdiju un tās apakšžanriem. Šajā gadījumā scenārijs ir neparasts, jo tas patiešām nostrādāja. Patiesībā scenārijs mainās visu filmas tapšanas laiku – gan strādājot ar aktieriem, gan montāžas posmā, un, kā mēs redzam, tas mainās arī brīdī, kad skatītājs aiziet uz kinoteātri un mēģina šo scenāriju interpretēt pa savam.
Kā jūs meklējāt filmas vizuālo atslēgu? Kāda ir jūsu sadarbība kā operatoram un režisoram?
Jurģis Kmins: Mūsu pirmās sarunas man bija ļoti interesantas, jo, jau izlasot scenāriju, pāris reizes es no tā biju uzbūris savu sajūtu. Bet, pirmoreiz satiekoties ar Aiku, viņš man visu apgāza kājām gaisā. Tas nebūšot slapjdraņķis rudenī ar dubļiem, bet tā būs brīnišķīga vasara, plaukstoša un zeļoša, kas man, protams, radīja šaubas par dažādām lietām.
Bet tas ir būtiskākais, kas noved pie laba rezultāta – apšaubīt vienam otru un diskutēt, nevis pieņemt kaut kāda pirmā skatupunkta patiesības un tām akli sekot.
Mēs ļoti daudz apšaubījām savus lēmumus, ļoti daudz gatavojāmies filmai, un bija ļoti būtiski, ka mums bija iespēja jau pirms tam sagatavoties filmēšanai – apskatījāmies testos uzfilmēto un sapratām, ka tas nav virziens, kurā gribam iet, jāpamēģina kaut kas cits.
Aiks Karapetjans: Mēs ar Jurģi kopā bijām strādājuši arī iepriekš, un pirmā lieta, par ko es vienmēr uzsāku sarunu ar operatoru, ir par to, ko mēs nekādā gadījumā nedarīsim. Tas uzreiz palīdz saprast, ko darīt. Mēs mēģinājām atrast paši savas klišejas, un tajā brīdī sāka veidoties zināms stils. Sākumā, piemēram, jūs izrunājat, kāds būs kopplāns, bet pēc tam tas paliek skaidrs arī bez norunāšanas.
Runājot tieši par apzīmējumu "melnā komēdija", – ko jums katram tas nozīmē? Latvijā šis žanrs nav īsti populārs. Kāpēc vietējā kino kontekstā tas ir nepieciešams?
Aiks Karapetjans: Manuprāt, melnā komēdija ir tā, kas izraisa smieklus par lietām, par kurām parasti nesmejas – cilvēki baidās, ir kauns, neērtas tēmas. Vai skatītājiem patiks vai nepatiks, "aizies" vai "neaizies" – ja es sākšu domāt tādās kategorijās, tad es vispār neko nefilmēšu.
Gints Grūbe: Mani kā producentu sadusmo, ka "mēs tur Latvijā taisām tikai tādas vai šitādas filmas", nemaz neiedziļinoties, kādas tieši filmas mēs taisām. Šis priekš manis bija kā protests – nu tad, lūdzu, mums būs melnā komēdija par mūsdienām, par mīlestību, ar īstu kinozvaigzni, fantastisku sieviešu lomas atveidojumu. Viss, par ko saka, ka mums tā nav, šeit ir.
Filmas dzīve ārpus Latvijas jau ir bijusi diezgan plaša. Kādas ir atsauksmes?
Aiks Karapetjans: Kad biju Amerikā, sāku domāt par to, kāpēc manām filmām Eiropā nekad neiet tik labi kā Amerikā. Sapratu, ka tas tāpēc, ka mums sakrīt vīzija par kino – viņus interesē, kā stāstu izstāstīs, ne tik ļoti tas, par ko tas ir.
Eiropā cilvēkus vairāk interesē saturs, aktualitāte, tēma. Amerikāņus tas interesē mazāk. Viņiem patīk žanru pienesums, un tā arī viņi to uztvēra.
Mums bija sesija ar vairākiem kinokritiķiem un žurnālistiem, un pirmais, ko man pateica, bija "es nekad neesmu redzējis neko tamlīdzīgu". Visus fascinēja tieši filmas oriģinalitāte. Amerikāņu parastais skatītājs ir ļoti labi izglītots kino jomā – viņi ļoti viegli uztver zemtekstus vai citātus, ieteikumus. Latvijā kritiķi un cilvēki, kuri raksta recenzijas, mēģina savilkt kādas paralēles, bet viss, ko es lasu, ir garām. Filmā tik atklāti ir pateikts, no kā mēs esam ietekmējušies, ka – kur vēl? Tie cilvēki, kuri raksta recenzijas, to nedzird. Visas filmas garumā skan mūzika no kādas ļoti slavenas filmas. Ja viņi pat to nedzird, tad es nezinu, kā viņiem palīdzēt.
Gints Grūbe: Starp citu, Amerikā filmas izplatītājs mainīja nosaukumu uz ''Squeal'' jeb "Kvieciens", un visi tie desmiti maigo, pozitīvo, garo un īso recenziju liecina, ka tas "kvieciens" strādā.
Kā jums pašiem pietrūkst Latvijas kino ainā? Ko jūs gribētu redzēt vairāk?
Aiks Karapetjans: Es ļoti gribu, lai Latvijā būtu ļoti dažāds kino, dažādi žanri. Es negribu, lai visi taisītu šausmenes, trillerus vai pasakas. Es gribu, lai mums būtu iespēja skatīties ne tikai vēsturiskas filmas par sevi, bet arī kaut ko mūsdienīgu. Gribu, lai kino runā arī par laiku, kurā mēs dzīvojam, lai pēc 30 gadiem cilvēkiem Latvijā būtu iespēja to noskatīties un saprast, kādā pasaulē mēs dzīvojām.
Jurģis Kmins: Kino ir tā brīnišķīgā māksla, kas tiešām var aizraut ārpus realitātes. Kā Aiks teica par šo filmu – būtiski ir skatītājiem aizceļot tajā pasaulē. Tieši tādu kino es arī gribu redzēt, es negribu redzēt par realitāti. Latviešu kino realitātes atspoguļojums bieži vien ir švakāks par katru tavu dienu, kurā tu izej uz ielas. Var atļauties stāstīt stāstus, un stāstīt tos interesanti gan no literatūras, gan vizuālā viedokļa. Kino ir visu šo mākslu kombinācija.
Jābūt pietiekami drosmīgiem un pārliecinātiem par to, ko jūs gribat ar filmu pateikt, lai man kā skatītājam pēc filmas ir, par ko padomāt.
Gints Grūbe: Man pietrūkst filmu, kuras ir taisītas kinoteātrim, jo lielākā daļa no filmām, kas iznāk šobrīd, ir drīzāk straumēšanas platformu produkts, kuru reizi vai divas var noskatīties.
Aiks Karapetjans: Es to saucu par vācu televīzijas kino pirmdienu rītiem (smejas).
Gints Grūbe: "Sema ceļojumus" kinoteātrī redzēju vairākkārt, un katru reizi, kad gāju uz filmu, man likās – kāpēc man atkal tas jāskatās? Bet tad vienā brīdī tu saproti, ka tu skaties un skaties ar lielu interesi līdz pašām beigām, kaut arī tu tur visu jau zini.
Manuprāt, skatīšanās pieredze tumsā un kino ir īpašs kritērijs, lai skatītāju dabūtu prom no straumēšanas platformām un tamlīdzīgām lietām. Protams, arī tur filmām ir vieta, bet atcerieties primāri, kāpēc kino vispār ir radies.
Aiks Karapetjans: Komēdijas žanrs ir kolektīva pieredze. Manuprāt, cilvēks, viens pats sēžot mājās, pat par vissmieklīgāko komēdiju nesmiesies tā, kā viņš smiesies kinozālē kopā ar citiem cilvēkiem.
Gints Grūbe: Tumsā un kopā (smejas).
