Sievietes seksuālā atmoda ir tēma, kam līdz šim pašmāju kino meistari un meistares nav saņēmušies pieķerties gandrīz nemaz. Varbūt vienīgi Liene Linde savā asprātīgajā studiju laika filmā "Septiņas neveikla seksa reizes" (2017). Taču 2023. gada ziemas pašā sākumā arī tam tika pārkāpts, un nu mums beidzot ir viens kārtīgs seksuāli uzlādēts grāvējs – pēc tikpat graujoši populārā Karīnas Gleitneres (iepriekš Račko) romāna skandalozais teātra režisors Dž. Dž. Džilindžers radījis erotisko drāmu "Ekstāze" – filmu, kuras veidotāji PR kampaņā sauc par īpašu, jo tajā pirmo reizi Latvijā piesaistīts erotisko ainu konsultants.
Deviņdesmito gadu beigās pasauli un arī Latvijā sieviešu apziņu atvēra jau par kulta klasiku kļuvušais seriāls "Sekss un lielpilsēta". Lai arī no šī brīža pozīcijām skatoties, četru, materiāli salīdzinoši labi nodrošinātu (tik, lai var dzīvoties pa Ņujorkas dizaina veikaliem un bāriem) balto, heteroseksuālo sieviešu seksuālie piedzīvojumi šķiet naivi un mīlīgi, jāatzīst, ka daudzām no mums viņu atļaušanās runāt par TO un pašām pieņemt lēmumus arī gultā nevis gaidīt princi baltā zirgā, bija iedvesmojoša un emancipējoša. Man tas bija pusaudzes laiks, kad vēl tikai sāku sevi apzināties kā sievieti, un tagad saprotu, ka dažas no četrotnes izdzīvotajām situācijas dīvainā kārtā ir kļuvušas par paraugu pašas viedoklim un rīcībai. Ik pa reizei nodomāju – kā diez šajā gadījumā rīkotos Samanta vai Miranda? Man trūkst laika, lai vēlreiz noskatītos visu seriālu (un pārvērtētu to no 20 gadu distances), bet mēdzu to patērēt kā komfortnašķi, skrollējot "Sex & The City" videoklipiņus instagramā.
Izrādot cieņu iepriekš aprakstītajai, leģendārajai sieviešu draudzībai un tās nozīmei femīni globālajā seksuālajā atmodā, nolemju "Ekstāzi" apmeklēt kopā ar trim draudzenēm.
Pēc tam esam plānojušas nelielu diskusiju, ko es varētu ierakstīt un izmantot šīs recenzijas tapšanā. Mūsu četrinieks – es, A, I un E – īsti neatbilst seriāla apskatītajiem arhetipiem, taču mēs visas esam mākslinieces – gluži kā abi filmas galvenie varoņi. Līdz ar to varam salīdzināt reālo radošās personas dzīvi ar kino redzamajiem stereotipiem (Cerot, ka tādu nebūs. Ak, kā mēs kļūdījāmies!). Uzreiz jāsaka, ka es neesmu lasījusi oriģināldarbu, un mans Dž.Dž.Džilindžera izrāžu apmeklējums ir nepilnīgs – taču vienlaikus tas ļaus baudīt šo kinodarbu ar svaigāku skatu.
Kinozālē ieņemam labākās vietas vidus daļā. Brīdinu par spoileriem teksta turpmākajā daļā, taču diemžēl bez tiem neiztikt, mēģinot izvērtēt turpmākos divarpus stundu pārbaudījumus. Priekšā mums sēž tikai divas, šķiet, pusaugu meitenes, bet aiz mums daudzi pārīši. Sākotnēji nolemju filmas laikā neveikt nekādus pierakstus, bet vēlāk tas kļūst par absolūtu nepieciešamību fiksēt kārtējo "kur vēl var dziļāk krist" piezīmi. Stāsts ir banāls, jeb viss skaidrs jau pašā sākumā (patiesībā jau pirms tam, skatoties treilerus). Paredzams mīlas trijstūris. Viņa, Efeja (Linda Kalniņa) – skaista, pārtikusi, katru reizi kadrā jaunās, dārgās drēbītēs, bet nepiepildīta un nelaimīga, jo precēta ar nemīlamu, egoistisku nūģi – krāpnieku Georgu (Rihards Lepers), kurš finansiāli nodrošina Efejas radošās izpausmes. Un tad no elles izkāpj skaistais kārdinātājs Lucifers, jeb džungļu Tarzānam līdzīgais mākslinieks Eliass (Eduards Johansons), kurš ievācas darbnīcā virs Efejas fotostudijas. Brūni iededzis, gana muskuļots, tumšām acīm un melniem, viļņotiem matiem, īsts pašmāju Antonio Banderass – pilnīgs pretstats latviski blāvajam un blāķīgajam, tik paredzamajam Georgam. Vajadzīgas vien tikai dažas tikšanās reizes un šķietami dzīvesgudrās Draudzenes (Signe Dancīte) padomi, lai galvenā filmas varone kristu te jūtu varā, te grēkā, te ekstāzē.
Diemžēl, lai arī filmā ir ainas ar ledus gabaliņiem uz karstiem ķermeņiem kamīna gaismā (kas tiek kraukšķinot sagrauzti), mīlas virums šķiet knapi remdens.
Nav īsti skaidrs, kāpēc Efeja tik strauji metas romānā ar Eliasu. Dažas ļoti īsas, piesardzīgas "softcore" seksa ainas un viegla, neveikla koķetērija ar BDSM, deklaratīvas frāzes, kliegšana, daudz vīna un uzgleznots liesmojošs Efejas portrets, kas vēlāk tiek sadauzīts, nespēj aizpildīt emocionālo tukšumu starp filmas stereotipiskajiem tipāžiem, ne arī sižeta robus. Tāpat arī kaleidoskopiski ainu virknējumi, balti uzplaiksnījumi, saraustīts skaņu celiņš, Efejas foto modeļu – sieviešu labākajos gados attiecību atziņas, pēkšņas vides maiņas un dialogi, kas brīžiem atgādina tiešus citātus no zinātniskas seksa leksikas enciklopēdijas – tas viss nevis stiprina sižeta kodolu, bet gan gremdē vērotāju aizvien dziļā neizpratnē un haosā. Arī aktieri nepalīdz – tie runā ne ar skatītāju, ne viens ar otru, tikai paši ar sevi.
Pirmā neiztur A, kas man blakus sāk skaļi komentēt notiekošo. Paveros uz tālāk sēdošo I – viņa sēž sastingusi un acis iepleš arvien lielākas, piere neizpratnē savelkas grumbas. E klusi uzjautrinās un sašutušajai man saka – "Tu jau zināji, uz ko tu nāc".
Ja no sākuma man neliels kauns par mūsu skaļajām izpausmēm, tad drīz vien nomierinos – arī pārējā zāle kļūst arvien vokālāka, izceļot īpaši neveiklās filmas vietas. Smiekli un aplausi. Vienīgi pusaugu meitenes ik pa brīdim mums velta nopietnus, neapmierinātus skatienus.
Līdz apmēram filmas pusei es vēl dodu tai iespēju sevi attaisnot – varbūt uz to jāskatās žanra ietvaros? Iespējams, ka tā ir vizuāla lubene vientuļu sieviešu mierinājumam? Varbūt postmoderna atsauču spēle? Provokācija? Taču tad sižets salūzt absolūtā bezprecedenta absurdā, un manas pacietības mēs ir pilns. Efejas mīļotais, kas ir andergraunda pārstāvis, nez kāpēc precas ar viņas iepriekš filmā nepieminēto, blondo, nimfai līdzīgo, tik pareizo māsu, kura pirms tam studējusi Norvēģijā Oulu. No visām Latvijas sievietēm viņš kaut kā iepazinies tieši ar viņu. Ko? Kas? Kāpēc un kādā sakarā? Es vēl uz sekundi tiecos cerēt, ka te kāds psihedēlisks triks un nabaga Efeja ir vienkārši sajukusi prātā, un tagad visi vīrieši viņai izskatās pēc Eliasa. Bet nē – tas ir pa īstam. Viņa ar saviem radiņiem un krāpniecisko mīļāko sēž pie saderināšanās svētku galda, un tas sāk griezties, griezties, un arvien ātrāk rotē arī kadra centrā iekomponētā rasola bļoda.
Es to visu skatos un tiešām, tiešām nesaprotu – vai tas tiek darīts speciāli? Kā speciālistu komanda (un augsti novērtēts režisors), kas pie projekta strādā mēnešiem ilgi, patiešām neredz, kā briest apokalipse? Turklāt tas viss maksā naudu.
Ja nu tiešam šāds banāls, nesakarīgs sižets ir apzināta skatītāja kacināšana, kur tad ir tik nepieciešamais pašironijas antidots?
Pēc tam seko destruktīvas emocionālo moku ainas, apreibināšanās ar LSD, atgūšanās Pāvilostā, kopā ar Draudzeni kniebjot sērferus, sevis atrašana kaitojot, galvas trauma, koma, gandrīz nomiršanas aina brīdī, kad māsa prec Eliasu, kurš pēc tam galīgi degradējas, atdzimšana, un pēkšņs paziņojums – es braukšu uz Franciju atrast sevi un kļūt par PR speciālisti vīna darītavā. Līdz pat pēdējam ceram uz homoerotisku pavērsienu starp Efeju un Draudzeni, jo tik uzticīgām un ilgu pilnām acīm viņa skatās savā nabaga biedrenē, bet nekā.
Pēc seansa sarunas pārāk nevedas. E vispār nolemj doties prom un nepievienoties plānotajām, filmai veltītajām diskusijām bāriņā. Nabaga Efejas sevis meklējumi ir vilkušies tik ilgi, ka mēs esam nogurušas. Spējam vienīgi daudzbalsīgi pārstāstīt filmas sižetu krogā satiktai draudzenei, kura jau laikus plāno – ko diez varētu noskatīties paģiru mocītā pirmā janvāra rītā. Pēc dzirdētā viņa tomēr izlemj par labu jau simtkārt redzētajai "Likteņa ironijai." Pēc tam gan izdodas apkopot manu biedreņu viedokļus par iznīcinošajām filmas kaislībām. Tie pienāk dažādos sociālo mediju kanālos.
Nākamajā rītā A atsūta uzskatījumu ar daudzām, jo daudzām, viņasprāt, nepārliecinošām detaļām filmas mākslinieka darbā (A ir pieredze, asistējot kino laukumos): ... netīrās šampanieša glāzes, apstākļiem neatbilstošie seti ("stock photo" pie sienas foto salonā, trūcīgā/mazā ārsta māja), tukšie, ar plēvi apvilktie gleznu rāmji. Neizprotamais Eliasa piekūnu apsējs un uzlīmju tetovējumi, pārāk mazais gadu skaits pasē. Nepilnvērtīgi un neveiksmīgi izpildītās klišeju kompozīcijas (tas Šeronas Stounas moments ar kadru aizsedzošo vāzi starp kājām, neiecentrēti iešļāktā ūdens glāzē sejā). Neizceptie burkāni un kartupeļi saderināšanās kaleidoskopā, lēcas, Pāvilostas "YouTube" ballīte. Lai arī šī ir 48
"Amoralle" kreklu parāde, viņai ir tikai viena "Chanel" "Boy Bag". Un vēl un vēl...
Jautājums – vai šī filma kļūs par citējamu latviešu kino fenomenu, kā tas mēdz notikt ar sliktām filmām? Reizēm patiešām sliktas filmas (kā leģendārā "The Room", 2003.) ar laika distanci tiek pārvērtētas un kļūst par kulta fenomenu. Gadās, ka šādi kino darbi tiek reabilitēti un atzīti par teju ģeniāliem – vienkārši to laiks vēl nebija pienācis. Vai arī tās "neuzlabojas", taču ir bagātinājušas kultūru, kļūstot par atsauču un iedvesmas augsni citiem nākotnes kino. Taču šos kinematogrāfiskos īpatņus nenoliedzami vieno kaut kas raupji oriģināls, īpaša banalitāte un pašironija. Tie vienmēr izraisa smaidu.
Un te jānodala divi jēdzieni – slikts, kas ir pretstats labam, un vienkārši vājš. "Ekstāze" ir vāja filma.
Mēģinot to atcerēties pēc laiciņa, prātā vienīgi nāk episkais kadrs ar virpuļojošo rasola bļodu (to akcentēja arī citi aptaujātie skatītāji) un lieli Efejas sejas tuvplāni...vairāk nekas. Garlaicīgais sižets ir vienīgi neparedzams savā nebeidzamībā. Domāju, ja jau kinozālē tas vilkās nepanesami ilgi, kas tad vēl tiks attēlots 6 sēriju tā paša nosaukuma seriālā kādā no Latvijas straumēšanas kanāliem? "Ekstāzes" komercpotenciāls tiek ekspluatēts zibens ātrumā, nemaz negaidot filmas nozušanu no lielā ekrāna, tā jau ir pieejama mazajā.
Pēc pāris dienām I atraksta instagramā: Īsumā. Erotiska "Hallmark" romkomēdija ar meksikāņu ziepju operas saturiskiem akcentiem, pietrūka vienīgi amnēzijas.
Mēs pārrunājam arī "Ekstāzē" redzamo mākslinieka dzīvesveida attēlojumu. Jau brāļu Ābeļu filma "Nemierīgie prāti" (2021.), kas bija veltīta radošu personību attiecībām ar pasauli un savstarpēji, bīstami balansēja uz klišeju un laikmetīgās mākslas vidē morāli novecojušu tēlu robežas. Šeit Eliasa radīšanas mokas, "gleznojot" Artūra Bērziņa darbus, mūzas meklējumi un dekadences mēģinājumi pustukšā darbnīcā bija vienkārši nožēlojami un smieklīgi – vēl skumjāki par Efejas radītājām fotogrāfijām. Ja nojaušams, ka filma ar dažādiem efektiem mēģina aizpildīt scenārija tukšos punktus, tad faktūrās bagātīgai un ekscentriski krāšņai videi, kāda ir mūsdienu mākslinieku pasaule, tā nebija pat pieķērusies, labāk izvēloties 19. gadsimta klišejas par meistara un modeles patriarhāli nevienlīdzīgajām attiecībām.
Vienlaikus domāju par tām daudzajām sievietēm, kam šī filma varētu patikt (tādas ir "Ekstāzes" sociālo mediju kontos) un domāju, kā diez viņas sevi identificē ar galveno varoni? Šī stāsta acīmredzamā morāle ir – visi vīrieši ir cūkas, kas tikai grib mūs izmantot. Efejas ērkšķainais kaislību virpulis un tam sekojošā atdzimšana un pašapzināšanās varētu pat šķist progresīva un feministiska. Taču tā tas nebūt nav. Mēs, viszinīgie skatītāji, jau ar filmas pieteikuma tekstiem tiekam vilināti nākt tīksmināties par nabaga grēcinieces maldu ceļiem ("trauma porn") un nosodīt viņas nepareizās izvēles. Ak, Efeja, vai tad uzreiz nebija skaidrs, ka Eliass ir nelietis, nepieaudzis un salauzīs tev sirdi? Un Georgs, ar ko esi kopā nesaprotamu iemeslu pēc, arī ir kretīns. Tāpat arī pēc seksiņa ar Pāvilostas sērferi tev būs mocīties sirdsapziņas pārmetumos. Galvenās varones attīstība notiek tikai ar vīriešu atļauju. Viņas uzvedība ir vienīgi atbildes reakcija uz vīriešu rīcību. Viņa pati neizvēlas (varbūt tikai bēgt uz Francijas vīna darītavu), bet spēlē pēc noteikumiem – Efejas vērtību nosaka tas, kā viņa izskatās vīriešu acīs. Kādam sieva, mīļākā, mūza un mauka.
Jau krietni vēlāk, kad pārgājis pirmais mulsums, ar E pārspriežam "Ekstāzi" "Whatsapp". No sākuma pievēršamies daudz pikantākiem nekā filmā redzētiem ainu aprakstiem iz orģinālās grāmatas (tie cirkulē tviterī), un tad viņa raksta: "Man patiešām nepatika mūzikas izmantojums – nebija skaņu koncepcijas, vairāk šķita piemeklēti gabali konkrētai ainai. Ar mūziku parasti daudz var glābt, bet šeit tas tieši pastiprināja banalitāti."
Tālāk runājam par filmu kā laulības sabrukšanas stāstu, nevis sievietes atmodu, trūkstošo intimitāti un distancēto skatu uz abu varoņu seksualitāti. Pamazām sākam būvēt alternatīvo, daudz labāku scenāriju.
E: Es nesaprotu, kāpēc viņam būtu jāprecas, un vēl baznīcā. Tas neiet kopā ar tēlu. Viņš varēja pavest Draudzeni… Vai vīrs varētu izrādīties "Ekstāzes" kluba apmeklētājs.
G: O, jā! Šis varētu būt reāli labi, un tas viss apvītos ap Efeju kā efejas, un viņi ar Draudzeni jau sen būtu izdomājuši, kā sačakarēt viņai prātu. No seksuāli nepiepildītu dāmu romāniņa tas pārvērstos par psiholoģisko šausmu trilleri ar erotiski gotiskiem elementiem, no kura galvenā varone beigās izlauztos. Vai arī nē.
E: Viņa atvērtu savu klubu. "Efeja". Pāvilostā.
G: Tādu reālu, publisku, atklātu BDSM klubu – nevis kaut kādā noplukušā mākslinieku darbnīcā. Un pēdējā kadrā viņai būtu tā sarkanā uguntiņa acīs. Tur varētu labi safilmēt.
E: Viņa varētu piedāvāt seksu kaitojot.
G: Jā, tur visas tās šņorītes, cilpiņas, aukliņas.
E: Tieši tā. Un tad ievilkt Eliasu savā pasaulē, kur viņš uzzinātu daudz ko jaunu par sevi. Lūk, arī seriāls!
