Ieva Ozoliņa ir dokumentālo filmu režisore. Veidojusi dokumentālās pilnmetrāžas filmas “Mans tēvs baņķieris”( 2015), “Dotais lielums mana māte”(2017), “Mana māte valsts”(2022), pašlaik strādā pie dokumentālās filmas “Tiesas diena”.
Ar rakstu vēlas pievērst uzmanību ētikas dilemmām savā darbā ar filmu varoņiem un dokumentālajā kino kopumā. Teksta forma apzināti veidota kā domāšanas ainas.
Dokumentālo filmu īpašā vērtība ir sniegt unikālu iespēju ielūkoties aizslēgtā istabā caur režisora konstruēto logu, tā metaforiski dēvējot režisora rokrakstu, viesoties slepenā, citkārt nepieejamā istabā, kur rit varoņa dzīve ar priecīgiem, bēdīgiem un pat apkaunojošiem notikumiem. Filmas personāžu dzīve un notikumi risinātos jebkurā gadījumā, ar vai bez kameras, taču nozīmi šiem notikumiem piešķir tieši kamera. Kamera, kas darbojas kā režisora sensorais, ētiskais, estētiskais un intelektuālais pagarinājums[2]. Kamerai jābūt "uzmanīgai" un jānovēršas brīdī, kad tā novēro kaut ko nepieņemamu.
Pēc manām domām, filmēt drīkst visu, tas pat noteikti ir jādara, bet montāžā ir jāpieņem lēmumi, kurus kadrus drīkst likt filmā, bet kuru izmantošana būtu ētikas kodeksa pieņēmumiem neatbilstoša.
Šogad nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps" tika pieteiktas 22 pilnmetrāžas un īsmetrāžas dokumentālās filmas. Studenti spēles un dokumentālo filmu kategorijās kopumā bija pieteikuši 15 filmas, bet tikai trīs no tām dokumentālas. Dokumentālā žanra popularitātes trūkumam var būt dažādi iemesli, piemēram, laiks. Vairumā gadījumu laba dokumentālā filma jāfilmē ilgi. Otrkārt – reālā dzīve mēdz būt skarba.
Pārāk lielu kognitīvo un ētisko disonansi pašam režisoram dažkārt izraisa atskārsme, ka, jo sliktāk klājas galvenajam varonim, jo priecīgāk berzē rokas dokumentālo filmu režisors.
Ne jau tādēļ, ka režisors būtu nez kāds sadists, bet tāpēc, ka, fiksējot dramatiskus notikumus, varonī izmaiņas var redzēt visspēcīgāk. Līdzpārdzīvojums, kas rodas, sekojot domājošam galvenajam varonim, liek iedziļnāties pašam savā dzīvē. Cilvēki, skatoties skumjas filmas, raud par sevi.
Man ir pārliecība, ka par katru no mums var uzfilmēt dokumentālu filmu. Tās būs ļoti dažādas filmas. Viss atkarīgs no režisora aizrautības, ieguldītā laika sociālo barjeru nojaukšanā un no savstarpējā labuma. Slavenais lietuviešu dokumentālists Audrjus Stonis kādā lekcijā pastāsta, ka filmas lenti, kurā safilmētas pirmās piecas dienas no filmas varoņa dzīves gaitām, droši var izmest atkritumos, jo tur būs maz īstuma un daudz satraukuma par kameras klātbūtni. Attiecības ar varoņiem izveidojas ļoti pamazām. Man šķiet, ka man ar maniem personāžiem veicas labāk.
Pakustinu datora peli. Kad rodas grūtības virzīties uz priekšu, jāatgriežas pie saknēm. Pie sava jaunā projekta idejas tiku visai nejauši. Studijā uz galda bija nonākušas fotogrāfijas, kuras pirms tam biju redzējusi internetā ar parakstu: "Vai Latvijā atgriežas deviņdesmitie?" Joprojām nevaru aizmirst pirmo dienu, kad ierados pie jaunās filmas varoņiem. Smoltoka slānis, ko es attiecībās ienīstu visvairāk, sākumā vienmēr ir visai biezs. Šeit tā nebija vispār.
"Ieviņ, vai tu filmē arī porno?"
"Cik patīkami," nodomāju un atbildu, ka pagaidām nē – ir citi darbi. Te viss bija īsts un mazlietiņ arī bīstams – tieši tā, kā man patīk. Dīvaini – pēc filmēšanas parādu mediācijas ofisā, kas bija manas jaunās filmas varoņu darba vieta, vienmēr jutos tā, it kā vēlētos būt labāks cilvēks. Tāds, kurš ierodas laikā, "atbild par solījumiem", ir tiešs un runā tikai par sevi. Uzzinu, ka vēlāk, pēc manas vizītes, ofisā ir bijušas autoritātes, lai noskaidrotu, kas te tiek filmēts. Kā? "Mēs taču stāstām tikai par sevi," esot paskaidrojuši manas jaunās filmas varoņi. Par sevi taču drīkst stāstīt. Viņiem jau ir pašiem savs pareizas uzvedības kodekss.
Pēcpusdienā piezvanu uz Ventspils bibliotēku. Esmu parādā. Ļoti sen neesmu atdevusi grāmatas.
Parasti cenšos katru dienu samontēt uzfilmēto materiālu. Materiāla ir tik daudz, ka tas sāk krāties kaudzēs. Kāds man kaut ko mēģina stāstīt par ētiku, kas mani aizved pie tik plašām pārdomām par ētikas jautājumiem, ka iestājos profesionālajā doktorantūrā, lai to izpētītu vēl plašāk.
Vai ir ētiski par nodokļu maksātāju naudu filmēt parādu piedzinējus, kas darbojas ar daudzveidīgām pārliecināšanas metodēm? Vai ir ētiski aizņemties un neatdot naudu?
Amerikāņu kino teorētiķis Bils Nikolss ir definējis jēdzienu ētiskā telpa, kas ir rīcības kodekss lēmumu pieņemšanā, filmējot dokumentālu filmu, saskaņā ar kuru jādarbojas režisoram. Realitātē ētiska rīcība ir režisora personiskā atbildība. Sabiedrība sagaida, ka režisoram piemīt smalka ētikas izjūta, bet patiesībā kritērijus viņš/viņa pieskaņo savai iekšējai balsij. Ētika ir viens no kino raksturlielumiem, par ko tiek diskutēts visplašāk, un tam ir pamats – varonis uztic daļu savas dzīves režisoram.
Bieži filmas galveno varoni raksturo spēcīgs nolūks veikt izmaiņas savā dzīvē un pārlaicīgs mērķis. Arī režisoram ir vēstījums, un viņš/a meklē dokumentālo potenciālu[3] savā varonī. Veiksmīgākajos gadījumos starp režisoru un galveno varoni veidojas simbioze – mijiedarbība ar abpusēju labumu, tomēr dažkārt kopējie plāni kļūst nesinhroni, piemēram, režisors kādā no varoņa dzīves aspektiem saredz vērtīgu līniju filmas attīstībai, savukārt varonis nevēlas izcelt šos savas dzīves notikumus vai arī neuzskata tos par filmēšanas vērtiem.
Jebkurā gadījumā, lai radītu filmu, kas nemelo, dažkārt tās veidotājam nākas balansēt uz ētikas naža asmens.
Ar dažādajiem ētikas dilemmu aspektiem man nācies saskarties gandrīz visu filmu filmēšanas procesā. Galvenie no tiem ir – personāža privātuma pārkāpšana, mēģinājumi, piemēram, lūgums vēl vienu reizi ienākt pa durvīm, tēmu ierosināšana, plānoti emocionāli kāpumi un risinājumi. Lai arī sagaidām, ka režisors darbojas saskaņā ar ētiskas principiem tai nozīmē, ka piedāvā īstu, nevis sagrozītu realitāti, skaidrs, ka visas dokumentālā kino formas, ja nav pilnībā mākslīgas, ir vismaz fiktīvas. Manipulēšana un interpretācija ir sastopama visos filmas veidošanas posmos[4], piemēram, gaismu un dažādu filmēšanas lēcu izmantojums un arī tas, ka dokumentālas filmas parasti top montāžā, kur tās tiek veidotas, lai vadītu skatītāju uzmanību un emocijas. Jā, tā ir, un es nezinu, kā varētu darīt citādi.
Vēl cits ētikas principu virziens ir paša režisora morālā stāja. Piemēram, veidojot īsfilmu par romu tautības mūziķi Vano, viņa mājā aizkadrā diezgan aktīvi notika neatļautu vielu tirgošana. Varu to stāstīt, jo, pirmkārt, tas bija sen, otrkārt, viņi visi jau ir miruši. Bet vai no pilsoniskās atbildības skatpunkta bija ētiski tur filmēt? Šķiet, jā, jo es taisīju filmu par dziedāšanu, un Vano uzticējās man, jo zināja, ka nedošos teritorijās, kas uz dziedāšanu neattiecas. Savstarpējā vienošanās ar varoni par konfidencialitāti man bija primāra.
Cits gadījums. Filmas "Dotais lielums mana māte" filmēšanas laikā bija notikušas dažādas ētiskas nobīdes no realitātes, kas atbilst Nikolsa definētajai ētiskās telpas koncepcijai. Kopīgi ar filmas galveno varoni mēs sākām dokumentēt notikumus, kas atklāja varoņa mātes dominējošo un neiejūtīgo izturēšanos. Filmēšanas gaitā manas kā režisores domas mainījās, un es uzskatīju par vajadzīgu filmēt arī mātes skatījumu uz mātes un dēla savstarpējām attiecībām. Šāds filmēšanas procesa pavērsiens radīja nopietnu mērķu nesinhronitāti starp mani kā filmas veidotāju un starp galveno varoni.
Vēl viens gadījums. Filmā "Mana māte valsts" ir emocionāla aina ar galveno varoni un viņas māsu melnādaino baznīcā Amerikā. Es izmantoju apstākļu sakritību un aicināju varones piedalīties melnādaino dievkalpojumā, jo tas bija interesanti, taču nekalpoja varoņu mērķiem – atrast savu māsu. No ētikas principa skatupunkta intuitīvi iecerētā epizode nebija patiesa, taču vēlāk, montējot filmu, izrādījās, ka mana nojauta bija bijusi pareiza – tieši šī epizode filmai piešķīra poētisku virzienu.
Filmu nevar risināt ar loģiku. Tāpat arī poētikai jābūt pārākai par ētiku.
Faktu, ka ētikas jautājumi dokumentālajā kino ir karsti, apliecina filma "Subject" (2002, Camilla Hall, Jennifer Tiexiera) – dokumentāla filma, ar "subjektu" tīšām apzīmējot filmas personāžus. Filma veidota, lai pievērstu uzmanību ētikas jautājumiem, režisora atbildībai un "caurspīdīgumam" un tajā atkārtoti uzaicināti uzfilmēties vairāku lielu, skaļu rezonansi guvušu dokumentālu filmu galvenie varoņi, lai noskaidrotu, kā filmēšana ietekmējusi viņu dzīves un vai no režisoru skatu punkta bija ētiski filmēt šīs dokumentālās filmas. Skatoties filmu "Subject", nodomāju, ka līdzšinējā darbā man ir bijušas vairākas robežsituācijas, bet
pašlaik manā ētikas kodeksā ir izkristalizējušies tikai divi punkti – nelietot slēpto kameru un nefilmēt piedzērušos cilvēkus, ja poētika to neprasa.
Filma par ētikas dilemmām vairāk uzdeva jautājumus, nekā sniedza atbildes, tomēr vislabāk kādā sarunā man reiz piezīmēja Vitālijs Manskis[5]: "Kāda vispār jēga filmēt dokumentālu filmu, ja tu izslēdz kameru, tiklīdz kadrā notiek kaut kas neērts?"
Varu tikai piekrist.
