Mīnus septiņi grādi, dūmojoši slapjas koksnes ugunskuri, astoņi kinooperatori, mālainā kalnā izrakts amfiteātris, vairāk nekā desmit stundu kopīga darbošanās, salstoša grupa, mežonīga savvaļa – kas vēl labāk varētu atbilst aksiomai "māksla prasa upurus"? Tieši šādi var raksturot nesen brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa" notikušo režisora Uģa Oltes koncertfilmas filmēšanu starptautiski atzītajai smagās instrumentālās mūzikas grupai "Tesa".
Uģis Olte studē Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas maģistrantūrā, un filma par mūzikas grupu "Tesa" ir režisora maģistra darbs. "Filma ir maģistra darbs, bet iecere, izrādās, ir tik sena kā pandēmija.
Savvaļnieki jau bija izdomājuši, ka pirmo vai otro sezonu vajadzētu noslēgt ar "Tesas" koncertu brīvdabā. Kad es to izdzirdēju, man bija obligāti tur jāpieslēdzas, jo es tikko biju sācis šo grupu klausīties," skaidro Olte.
Režisors kā maģistra darbu izvēlējās veidot koncertfilmu, jo līdz šim vēl nebija vēl redzējis tādu, kas viņam būtu patikusi. "Vienmēr tur ir tie skatuves dzelži, tās kustīgās lampas, tur nekāds kino nesanāk. Šis koncerts bija principā uz četrām finiera plāksnēm, kārtīgā zemes amfiteātrī, nogaismots tikai ar ugunskuriem, dūmi arī dabīgie, nevis tie glicerīna, un dubļi kā tāds sajūtu pastiprinātājs," stāsta Olte.
"Savvaļa" apvieno dažādu mākslinieku darbus un ir atvērta vieta dažādiem eksperimentiem. Sadarbībā ar mākslinieku Andri Eglīti režisors Uģis Olte veidoja zemes amfiteātri, kuras ietvarā izskanēja grupas "Tesa" koncerts.
"Mums bija gaišā atmiņā "Savvaļas" centieni uztaisīt mūsu koncertu, kam mēs visu laiku teicām jā, bet bija kovids un apstākļi… Tad sadūrās visādas vēlmes un tieksmes, un beidzot tas notika. Mēs jau principā bijām pateikuši "jā", pirms Uģis to ielika tādos konkrētos parametros," atklāj grupas "Tesa" basists un vokālists Kārlis Tone. Grupas bundzinieks Jānis Burmeisters uzsver, ka šo notikumu uztvēruši kā komplimentu, ka ir cilvēki, kas ir gatavi ieguldīt savu laiku un entuziasmu tajā, ko dara grupa.
"Mēs iesim uz to, lai pat cilvēkiem, kas bija klāt, uz kuriem sniga, kas brida dubļos, filma būtu vēl viena pieredze, kur tu piedzīvo to pašu notikumu tā, kā tu nevari piedzīvot klātesot. Tas nozīmē milzīgu, telpisku skaņu, cilvēku galvas no pusmetrīgām palielinātas uz sešmetrīgām, to visu der tādā veidā arī piedzīvot," skaidro Uģis Olte.
Mākslinieks Andris Eglītis stāsta, ka šī bijusi iespēja "Savvaļai" parādīt savu raksturu.
"Ja mēs iztēlojamies, ka aizbraucam mazliet pabaudīt dabu, tad tā "Savvaļa" sagrābj un iemet dubļos, sasien mezglā un sabojā ģeneratoru, un noliek tevi, mazo cilvēciņu pie vietas," teic mākslinieks.
"Lieta, kas man ļoti patīk, ir mēģināt padarīt redzamu to, ko kaut kādos apstākļos dvēsele jūt. Mēs bieži jūtam, ka daba ir dzīva vai ka viņā mājo kaut kas, ko mēs neredzam. Tāds uzslāņojums šai filmai būs, tur būs mazas norises un arī maza naratīvā līnija, kas principā apstiprinās vai stāstīs to pašu, ko vismaz es, pieredzot rokmūzikas spēlēšanu, jūtu, ka tā ir tāda teju telepātiska saziņas forma. Tur neviens neko nerunā, tikai ar skatieniem un ķermeņa valodas lasīšanu tiek cauri, un visi kopā rada kaut kādu ceturto vienību," stāsta Uģis Olte.
