Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" jaunākās filmas veido daudzveidīgu Latvijas šodienas attēlojumu gan no bērnu, jauniešu, gan mākslinieku, gan cilvēku ar invaliditāti, gan arī no dzīvnieku un pilsētvides skatpunktiem.
Filmas "Latvijas kods. Latvija šodien" – no 16. novembra ceturtdienās pulksten 19.30 LTV1 un REplay.lv. Sabiedrisko mediju portālā LSM lasāmas intervijas ar visu filmu autoriem.
Režisora Toma Upīša filmā "Latvijas kods. Labāk nezīmē!" redzami fragmenti, izgriezumi un pārgalvības liecības no vairāk nekā 20 gadu garumā krātiem personīgo arhīvu materiāliem, kas stāsta par atstāto krāsu uz Rīgas un citu valstu sienām – to nozīmi. Filma ir personīgs ieskats apvienības "TDV" dalībnieku attieksmē pret izkopto hobiju un rotaļām ar likumu, aizspriedumiem un pilsētas tumšo pusi.
Aiga Leitholde: Kā radās šīs filmas iecere?
Toms Upītis: Iecere radās, lasot par izsludināto "Latvijas koda" konkursu. Doma par grafiti filmu mums bija bijusi jau sen, un tā labi saslēdzās kopā ar šo iespēju – zinot "Latvijas koda" repertuāru, šķita, ka tas ir iederīgs temats. No otras puses, nelikām lielas cerības, jo šķita, ka formāts varētu būt par asu, bet Latvijas Televīzija šo tēmu paņēma un varējām sākt darboties.
Idejas pamats ir Rīgas ielas, kurās liela daļa sienu ir apzīmētas, daļa no tām tādas ir jau gadus desmit divdesmit, un cilvēkiem par to trūkst konteksta. Arī manu draugu lokā ir pazīstami cilvēki, kuri grafiti nesaprot, kuriem liekas, ka tas ir bezsmadzeņu vandālisms. Man šķita, ja reiz varu saviem draugiem pastāstīt, kāpēc tas ir interesanti un kāpēc tas ir kas vairāk, tad varbūt arī kāds cits cilvēks ārpus mana loka šajā filmā varēs atrast sev interesējošu elementu.
Filmā ir ievērota grafiti mākslinieku anonimitāte. Vai bija viegli viņus sadzīt rokā? Vai vispār drīkst jautāt – kā notika jūsu satikšanās?
Šis ir viens no biežākiem jautājumiem, kuru pēc filmas pirmizrādes kino "Splendid Palace" cilvēki man uzdeva. Loģiski padomājot, tas ir vienīgais jautājumus, uz kuru es nevaru atbildēt. Tas nav mans mērķis izstāstīt, kuri ir šie cilvēki. Vēl jo vairāk, man pašam nav mazākās nojausmas, kas šie ir par cilvēkiem. Mans mērķis nebija ar viņiem iepazīties. Mans mērķis bija ar viņiem aprunāties. Turklāt ir jāsaka arī tas, ka neviens no viņiem nav mākslinieks un neviens no viņiem sevi neuzskata par mākslinieku.
Viņi vispār nevēlas būt redzēti, zināmi un atpazīti. Tas ir tas paradokss.
Bieži vien, skatoties uz šiem ielu zīmējumiem, cilvēki pieņem, ka to autori vēlas tapt zināmi. Tas ir absolūti pretēji. Tā ir viņu izpausme, bet atpazīstamība viņiem nav interesanta, jo, skaidrs, tur automātiski var sanākt problēmas ar likumu.
Filmēšanas lokācija bija sarunāta, cilvēki bija maskās. Mums bija viena iespēja parunāties, un ar to viss beidzās. Pirmizrādē cilvēki ķiķināja par intervijas ainu Biķernieku trasē, kur lija lietus. Attiecīgi mans pretjautājums – zinot, ka tev ir tikai viena iespēja ar šo cilvēku parunāt, vai teiksi – beigsim saldēties, jo ārā līst lietus? Nē, mēs palikām un izrunājām pēc iespējas vairāk, jo vēl viena tikšanās nebija iespējama. Kā viņi mūs atrada? Kā mēs viņus atradām? To es nevaru pastāstīt. Es esmu filmas režisors. Koordinācijas lietas bija producenta ziņā. Man par šīm lietām nav ne mazākās nojausmas, un mani tas arī neinteresē.
Mazāk zināsi, vieglāk dzīvosi?
Tieši tā!
Kā filmas varoņi apgalvoja, pietiek ar pāris zvaniem, lai visus varētu dabūt rokā.
Latvija, kā filmā teica, ir kā mikroorganisms, kurā var atrast visu. Protams, filmā redzot cilvēkus maskās ar nomainītām balsīm, skatītājiem teju vienīgais, kas interesē, kas aiz šīm maskām slēpjas.
Mēs dažkārt esam pārāk zinātkāri un koncentrējamies uz lietām, kurām ir ļoti maza nozīme.
Es filmā stāstu, kā lietas notiek, bet cilvēki sēž un prāto, kas slēpjas aiz maskām. Fokuss būtu jānomaina un ziņkāre jāapslāpē, jo tiešām nav nekādas starpības, kas ir aiz šīm maskām.
Neskatoties uz masku un izmainīto balsi, mēs varējām iepazīt filmas varoņu atšķirīgās personības. Viens ir mierīgāks, otrs – agresīvāks.
Katrs no viņiem ir indivīds. Viņi ir vienoti tajā, ko vēlas darīt uz ielas. Kā viņi to dara, tur katram ir savs atšķirīgais redzējums. Viens ņem ļoti personīgi to, ka viņa darbam tiek pārzīmēts pāri. Kāds cits ņem personīgi to, ka viņa teritorijā kāds ar baloniņiem mugursomā vispār sper kāju. Kādam par to visu ir pilnīgi nospļauties. Tieši šīs atšķirības padara viņus interesantus.
Kā filmā tiek sacīts – labāk, lai viņš atņem jaunajiem censoņiem baloniņus, nevis to izdara policija. Starp citu, vai policijai vispār ir laiks ar kaut ko šādu nodarboties?
Es arī uzskatu, ka policijai ir pietiekami daudz citu lietu, uz kurām koncentrēties. Pietiek katru nedēļu ieiet ziņu portālā, kur vien var saskaitīt pārdesmit policijai aktuālu lietu. Un šī situācija ar grafiti ir kā pūķa galvas – nocērt vienu, izaugs astoņas citas, tādēļ ar šīm lietām būtu citādāk jāoperē. Policijai ir savas attiecības ar grafiti stāstu – skaidrs, viņi gribētu noķert visus, kurus viņi var noķert. Lai viņiem veiksme!
Tā ir kaķa un peles spēle, kuru labprātīgi spēlē abas puses un kuru mēs no malas skatāmies.
Var saprast nepatiku pret grafiti vandālismu.
Protams, un šī filma nevienā brīdī necenšas racionalizēt, ka uz grafiti vajadzētu skatīties kā uz mākslu un to novērtēt. Filmas uzdevums bija iedod kontekstu, kas tas ir – publiskās telpas elements, un tāda ir arī šī filma. Ja kāds domāja, ka mājas tiek apķēpātas tīšām, tad, varbūt, noskatoties šo filmu, mainīsies domas. Skaidrs, ka nepatika saglabāsies, un tas ir saprotams. Arī es skolā, 9. klasē, skatoties uz mušpapīru, nevienā brīdī nepriecājos par to, ko es redzu. Tas vienkārši ir tā, kā tas ir.
Arī es par grafiti nefanoju tik ļoti, lai sacītu – nāciet un apzīmējiet arī manu māju.
No otras puses, ir pavisam oficiāli sienu zīmējumi, kuriem zinām autorus, bet tas jau ir kas cits, ne grafiti kultūra.
Jā, tas ir pilnīgi kas cits. Filmas "Labāk nezīmē!" varoņi brauc uz ārzemēm, maksājot naudu kā par normālu ceļojumu. Bet viņi nepaliek pieczvaigžņu viesnīcā un neapskata Luvru. Viņi dienu pavada metro tunelī un tad lido atpakaļ uz mājām.
Viņi spēlē šo spēli līdz galam – tas ir viņu adrenalīns un nelegāls kaifs, kas ne vienā brīdī nav attaisnojams.
Mana interese par grafiti radās aptuveni 13–14 gadu vecumā, kad kopā ar citiem skolas puikām trīcošām rokām un balstiņām gājām zem VEF tilta pa esošajām dzelzceļa sliedēm, kur jau viss bija nozīmēts. Visi, kas zināja kaut ko, teica – šī nav vieta, kur pastaigāties, vēl jo vairāk, ja tev somā ir krāsas baloniņš vai marķieris. Šos nerakstītos noteikumus zina tie, kas ir apbružājušies. Un šie grafiti čaļi šajā procesā veic paši savu policijas darbu. Protams, grafiti ir ar negatīvu konotāciju, un tomēr tur ir daudz interesantu elementu. Mums bija visas iespējas šo tēmu padarīt dramatiskāku, sasiet kopā šīs lietas ar narkotikām, lai visu padarītu vēl briesmīgāku, nekā tas ir patiesībā. Realitātē tie ir tikai atsevišķi gadījumi.
Nobeigumā, lūdzu pastāsti par filmā skanošās mūzikas izvēli!
Manā sirdī ir dziļa mīla pret bītmeikeri Orioli kā tādu. Mēdzu regulāri vietnē "Soundcloud" klausīties viņa daiļradi. Filmā izmantotais skaņdarbs "Heat" jau kādu laiku man bija aktuāls. To klausījos, ejot uz darbu – iedeva "cīņai gatavu" sajūtu. Un xantikvariāts uzreiz teica, ka vēlas veidot un apstrādāt filmas skaņu celiņu. Uz ko atbildēju – droši! Jo vairāk visādu interesantu cilvēku pieskaras šim procesam, jo priecīgāks es esmu. Nevēlos būt filmas radīšanas epicentrs. Mēs visi, "Policy Productions", esam pielikuši roku, lai šī filma eksistētu. Jāsaka paldies gan visiem kultūras cilvēkiem, gan grafiti zīmētājiem, gan grafiti nīdējiem – man ir prieks par viņiem visiem. Tieši tādēļ filma trāpa uz sabiedrības intereses zoba. Paldies filmas varoņiem, kas bija gatavi dalīties ar savām pārdomām.
Jo skaidrs, viņiem šis ir bīstamākais līdz šim veiktais solis. Viņi ir bijuši ēnās, melni un neredzami. Tagad viņi ir Latvijas sabiedriskajā televīzijā.
"Latvijas kods"
