4. starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā "Artdocfest/Riga", kas norisināsies no 1. marta līdz 8. martam, būs skatāma poļu režisores Agņeškas Zvifkas dokumentālā filma "Vika!", kas stāsta par 84 gadus veco dīdžeju Viku, kura kļuvusi par neatņemamu Varšavas praida parādes un naktsdzīves daļu. Lai arī viņai nākas saskarties ar novecošanu, Vika izvēlas svinēt dzīvi līdz beigām, atgādinot to, ka vecums ir tikai skaitlis.
Filmas seansi kinoteātrī "Splendid Palace" notiks 3. martā pulksten 3.35 naktī un 20.30 vakarā.
Zane Kazbuķe: Kas jūs pamudināja izstāstīt Vikas stāstu?
Agņeška Zvifka: Patiesībā es sāku ar savu apsēstību ar novecošanu un laika ritējumu, jo kādā brīdī saproti, ka tas, ko redzi spogulī, un tas, kas tev ir jāpieņem, nav tas, pie kā esi pieradis. Tāpēc katru gadu savā dzimšanas dienā es pilnībā pazūdu. Tā ir traģēdija.
Es gribēju kļūt drošāka attiecībā pret novecošanu, jo uzskatu, ka pasaule ir apsēsta ar jaunību, un daudzas sievietes un vīrieši, bet galvenokārt sievietes, ir šīs apsēstības upuri.
Tāpēc Vika bija pašsaprotama izvēle, jo viņa ir kā krāšņs putns, kas nezina, ko nozīmē novecošana. Novecošana vispār neietilpst viņas vārdu krājumā. Es uzrunāju viņu ar domu izveidot šo krāsaino, bet saldsērīgo filmu par novecošanu, lai mierinātu citus cilvēkus gados, ka kļūt par senioru nebūt nenozīmē kļūt pelēkam vai sabiedrībai neredzamam. Katrs pats var izvēlēties, kā novecot.
Kad es uzrunāju Viku pirmoreiz, viņa man teica "F*** off" , lai eju ellē un pārējos jaukos vārdus, kas ir viņas vārdu krājumā. Viņa ir mana lamuvārdu skolotāja. Vika lamājas ļoti radoši, ir pati un nemēģina izlikties par kādu citu – ja viņa vēlas lamāties, viņa lamājas. Lai nu kā, sākumā viņa mani pasūtīja, bet es katru reizi atgriezos.
Pirms manis viņa daudziem citiem dokumentālo filmu veidotājiem atteica, bet, šķiet, es biju visspītīgākā un pavadīju ar viņu daudz laika, vienkārši runājot. Tad, kad mēs pa īstam sadraudzējāmies, tikai tad bija iespējams sākt darbu pie filmas.
Vai varat pastāstīt par savu pieredzi filmēšanas procesā? Kas bija atmiņā paliekošākie mirkļi un izaicinājumi?
Jā, es domāju, ka lielākais izaicinājums bija panākt tādu tuvību, lai Vika atvērtos. Kad sākām veidot filmu, viņa nebija tik liela slavenība, bet bija zināma Varšavas klubu vidē. Tagad, pēc filmas iznākšanas, viņa ir īsta slavenība. Zināt, viņa pat nevar iet pa ielu, nesatiekot cilvēkus, kas nelūdz viņai autogrāfu. Tā ka tas nedaudz mainīja viņas dzīvi. Kas, manuprāt, 85 gadu vecumā ir diezgan forši. Vika bija tiešām pamanāma publiskajā telpā, jo viņas seja bija uz reklāmas stendiem visā Varšavā, un viņa par to ir priecīga, jo
tāda ir filmas jēga – padarīt vecus cilvēkus redzamus, kas Polijā nav tik izplatīta parādība.
Es nezinu, kā tas ir Latvijā, bet Polijā veci cilvēki mēdz palikt mājās, noslēgties sevī un aprobežoties tikai ar ģimenes dzīvi un, iespējams, draugu vai diviem, bet Vika vēlas viņus izvilkt ielās. Tāpēc tas bija izaicinājums – likt viņai patiesi atklāties personīgā līmenī un parādīt to, kas slēpjas aiz šīs dīdžeja maskas. Tas, protams, prasa laiku, tāpēc dokumentālo filmu veidošana aizņem gadus, nevis mēnešus. Mēs Viku filmējām četrarpus gadus, kas ir samērā ilgs laiks, kurā viņai bija jāpieņem mūs kā daļu no savas dzīves, ka tur vienkārši atradāmies ar kameru.
Otrs izaicinājums bija apvienot dokumentālā kino veidošanas principus ar muzikālajām ainām, jo filma veidota kā hibrīds, kas daļēji ir dokumentālais kino un daļēji mūzikls, bet mūziklos liela nozīme ir gan tekstiem, gan horeogrāfijai, kas arī palīdz veidot stāstījumu. Tāpēc sākotnēji mēs filmējām dokumentālās ainas un centāmies atrast situācijas, pie kurām piederētos muzikālās ainas – situācija, žests vai kāds Vikas pateikts vārds.
Uzņemot dokumentālos materiālus, mēs tur vienkārši bijām klāt ar kameru. Nekas netika īpaši iestudēts. Tā vienkārši bija Vika, ar ko bija pilnīgi pietiekami. Tas ļāva veiksmīgi izveidot pārejas no dokumentālajiem materiāliem uz muzikālajām ainām, kas, protams, tika iestudētas. Piemēram, acīmredzami iestudēta ir aina, kur simt cilvēki pēkšņi sāk dejot Varšavas ielās.
Veidojot filmu, bija svarīgi atrast balansu starp tumšo un gaišo. Stāstam ir divas puses, gluži tāpat kā dzīvei, vai ne tā? Dažreiz dzīve ir jauka un brīnišķīga, bet ir reizes, kad tā kļūst skarba, lai arī cik laba tā būtu. Tāpēc mēs vēlējāmies izveidot saldsērīgu filmu, kurā šīs divas puses ir līdzsvarā. Vēlējāmies, lai skatītāji no kinoteātra iznāktu laimīgi. Es domāju, ka šī ir viena no ļoti retajām dokumentālajām filmām, ko varam saukt par labsajūtas (feel-good) filmu, jo parasti tās tiek veidotas par traumām un traģēdijām. Arī es tā daru, bet šī filma ir praktiski vienīgā manā karjerā, kas rada labu sajūtu un liek smaidīt, izejot no kinoteātra. Jā, tāda bija ideja.
Kāds bija pārsteidzošākais Vikas stāsta aspekts, ko atklājāt, veidojot filmu?
Es domāju, ka viņas personībai ir tik daudz nokrāsu, ka nekas nebija pārsteidzošs. Es jau no sākuma zināju, ka viņa ir tik sarežģīts cilvēks, ka katru dienu būs pārsteigumi. Manuprāt, vislielākais bija, kad mēs devāmies uz Viļņu, un Vika atcerējās vietas, kurās slēpās Otrā pasaules kara laikā. Viņa runāja par to pirmo reizi mūžā, un mēs zināmā mērā sapratām, kā viņa ir veidojusies kā personība un kā veidojies viņas ieradums meklēt patvērumu mūzikā, kas ir viņas drošā vieta (safe space). Jā, es domāju, ka tas bija pats pārsteidzošākais brīdis, kad mēs atskārtām, ka mūsu brīnišķīgais dīdžejs, kurš mīl tehno, bija dzīvs Otrā pasaules kara laikā. Mēs zinājām, kurā gadā viņa ir dzimusi, bet tomēr, zināt, tas bija ļoti emocionāls ceļojums gan viņai, gan mums, un tā bija kā atslēga, lai izprastu viņu kā personību. Tas arī ietekmēja to, kā mēs veidojām stāstu filmā – ja Vika meklēja patvērumu mūzikā, tad mēs to meklējām kopā ar viņu.
Filma parāda, kā Vika iedrošina citus seniorus dzīvot pilnvērtīgi. Vai varat nedaudz pastāstīt par to un tā nozīmi filmā?
Jā, Vika vienmēr atbalsta minoritātes. Neatkarīgi no tā, vai tā ir LGBT kopiena vai vecāka gadagājuma cilvēki, jo uzskata, ka mūsdienu Polijas sabiedrībā abas grupas ir vienlīdz atstumtas. Kopš pirmās uzstāšanās Vika ir katras Varšavas praida parādes zvaigzne. Viņas platformai sekoja daudz vairāk cilvēku nekā MTV veidotajai, un Vika ir viens cilvēks, kamēr MTV ir globāla kompānija.
Pēc piedalīšanās praida parādē, viņai radās doma izveidot savu – senioru parādi. Pirmajā viņas organizētajā parādē sapulcējās divpadsmit tūkstoši senioru.
Tas bija milzīgs pasākums – Varšavu bija pilnībā nobloķējis kolorītu senioru pūlis, kuru galvenokārt veidoja dāmas, bet bija redzami arī vīrieši. Tas bija ļoti spēcinoši redzēt viņus ģērbtus tauriņu, kaķu vai jebkādos citos krāsainos tērpos. Es domāju, ka tas ir Vikas atstātais mantojums, kā viņa izmantoja savu Vikas valodu, lai izvilktu seniorus no mājām.
Kādas bija atsauksmes no gados vecākiem cilvēkiem filmas skatītājiem?
Protams, mēs šo filmu veidojām galvenokārt vecākiem cilvēkiem. Tā bija mūsu iecere. Tomēr izrādījās, ka mūsu filmai auditorija ir visās paaudzēs. Ļoti bieži mēs esam liecinieces tam, ka uz filmu kopā nāk skatīties trīs paaudzes sievietes no vienas ģimenes – māte, meita un vecmāmiņa. Es domāju, ka vecākiem cilvēki šo filmu uztver emocionālāk – daži no viņiem filmas laikā raud. Taču jūtas spēcīgāki, kad iziet ārā.
No daudzām gados vecākām dāmām esmu dzirdējusi, ka pēc filmas noskatīšanās viņas mainīs savu dzīvi. Es nezinu, vai viņām tas izdevās.
Tas ir vēl viens solis, bet viņas vismaz par to padomāja. No daudziem jauniešiem esmu dzirdējusi: "Labi, šovakar jāpiezvana vecmāmiņai." Mūsu auditorija ir tik dažāda – īpaši atceros vienu seansu, kurā skatītāji pēc filmas palika uz diskusiju. Vienā rindā sēdēja drag queeni ar izsmērētu grimu, jo viņas seansa laikā bija raudājušas, daži LGBT pusaudži, četrdesmit gadus vecas uzņēmējas, kā arī dāmas gados, kuras, kā mēs atklājām diskusijas laikā, bija ieradušās no svētdienas dievkalpojuma baznīcā. Šie ir cilvēki, kas ārpus filmas seansa nekad nesatiktos, jo tās ir pilnīgi atšķirīgas pasaules. Tas, kā šīs vecās, reliģiskās dāmas, sēžot vienā rindā ar drag queeniem apsprieda šo jautājumu, lika man saprast, ka Vika patiešām šķērso robežas un liek cilvēkiem apvienoties. To spēj arī mūsu filma.
Ko jūs kā filmas režisore vēlētos, lai cilvēki paņem no šīs filmas?
Būtībā tas, kā mēs novecojam, lielā mērā ir atkarīgs no mūsu pieņemtajiem lēmumiem un rīcības, jo nav tā, ka Vika ir pilnīgi vesela un viņai ir brīnišķīga dzīve, un tāpēc viņa var būt šis krāšņais putns. Nē, viņa vienkārši nolēma par tādu kļūt. Turklāt viņa ir slima, vientuļa, bērnu un mazbērnu pamesta.
Viņa izcieš visu, ko vidusmēra vecāka gadagājuma cilvēks, tomēr viņa pieņem lēmumu dzīvot pilnvērtīgi. Tā, manuprāt, ir vissvarīgākā mācība, vismaz man. Tas ir kaut kas, ko arī es vēlētos atcerēties, kad aiziešu pensijā.
