Tradicionālais svētku gājiens Rīgā tādējādi pārtapa par dziesmu un deju ceļu ‘’Saulesvija’’, kas šovasar izvijās cauri visām 42 Latvijas pašvaldībām. Inga Krišāne bija ‘’Saulesvijas’’ autore un režisore.
‘’Šie ir 800 grami, kuros ir apkopoti visi XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Visas norises, process,’’ Inga Krišāne rāda gada nogalē izdoto grāmatu, kas atspoguļo šī gada svētkus. Aprakstus un vizuālos materiālus papildina arī karte, kas uzskatāmi atspoguļo viņas veidoto dziesmu un deju ceļu ‘’Saulesvija’’. Krišāne stāsta: ‘’Lūk, šis arī ir viss ceļš, kuram mēs izbraucām cauri. Sākums ir Kuldīgā, un noslēgums ir Rīgā. Un tā nu ar svētku auto, ar saules ripām uz svētku auto, brīžiem tās noņemot nost un ripinot, izripojām arī cauri visai Latvijai. Ja gājiens kādreiz vienoja visus Rīgā, tad šoreiz otrādāk, lūk, šis ceļš vienoja visus Latvijā.
Tas bija interesants laiks, šī vasara, kad arī pašvaldību administratīvās teritorijas mainījās. Nu gluži kā ‘’mērnieku laiki’’, kad viss mainās un pa vidu tam visam ir bērni, kuriem mēs bijām apsolījuši svētkus, un svētki bija.
Tā ļoti, ļoti spilgti atmiņā ir ‘’Saulesvijas’’ pirmā diena Kuldīgā 12. jūlijā. Bija agrs rīts, spīdēja saule, vēl pati norise nebija sākusies, mēs bijām pie Ventas rumbas un gaidījām tiešraidi televīzijā. Tā bija tāda neaprakstāma sajūta, izejot cauri visiem tiem notikumiem, pārbaudījumiem, ka mēs salauzām to ledu, kas bija pārklājies mums, šis neticības ledus, un tad bija tāda gandarījuma sajūta, ka notiek.’’
#dziedundejo2021 ceļš "Saulesvija"
Tagad jau atskatoties, Inga Krišāne to raksturo kā pieredzes bagāžu dažādās temperatūrās – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē.
Ziemā un pavasarī gluži tāpat kā dabā arī sabiedrībā bija sastingums un ledus attiecībā uz svētku rīkošanu – līdz tuvāk pavasarim ledus sāka kust un vasara bija jau pavisam karsta.
Inga Krišāne atminas:
‘’Tā dziņa, kas bija organizatoriem, saprotot, ka ir jānotiek svētkiem, ka ir jāatrod tās karstās sirdis, kas salauza to ledu.
Nu, tad, lūk, tā enerģija arī izšāvās ārā burtiski no cilvēkiem, darot šīs lietas. Ar lielu spēku tas notika. Jā, un arī dabā bija šis karstums, kas mums bija jāpārvar, un bija arī dažas lietusgāzes.’’
Arī krīzes apstākļos tomēr nepārtraukt mums tik svarīgo tradīciju, bet turpināt to, pielāgojoties apstākļiem – Inga Krišāne ir pārliecināta, ka tas ir ļoti svarīgi.
Tradīcijas ķēdes galvenais posms ir bērns, un viņa dzīve notiek tieši šobrīd, un to nevar pārcelt uz kaut kādu nezināmu laiku, kad pandēmija beigsies, uzsver Krišāne: ‘’Interešu izglītība – jā, varētu domāt, ka tā ir tikai interesēm. Bet tā ir dzīves izglītība tam bērnam. Un šajā brīdī tam bērnam ir 12 gadu, pēc četriem gadiem viņam būs 16 gadu. Un šie četri gadi būs pagājuši no viņa dzīves.
Un, ja tā sēkla tajā brīdī nebūs iesējusies vai mēs būsim izskalojuši ārā to sēklu, tad var notikt, ka neizdīgs.
Cik liela nozīme ir tam, ka tie bērni ir iesaistīti dziesmu un deju svētku kustībā, ir tajā, ja tā var teikt – valstiskajā apziņā, ka mums ir šī tradīcija, kas vieno, un vieno ne tikai tos, kas dzied, dejo un muzicē, bet vieno arī tos, kuri ir saistīti ar šiem bērniem. Tās ir ģimenes, tā ir vietējā kopiena, kurā tas viss notiek. Noturēt to. Tas bija vissvarīgākais ķēdes posmiņš, lai mēs visi turētos kopā, lai tradīcija turētos. To nedrīkst palaist garām.’’
Šī gada svētki visbiežāk dēvēti par e-dziesmu svētkiem vai digitālajiem svētkiem, bet Inga Krišāne uzskata, ka tas nav precīzi, jo liela daļa norišu notika klātienē, tikai citādā formātā, nekā ierasts. Viņa rosina teikt – citādie vai tuvplāna svētki, un pieļauj, ka daži no tajos ieviestajiem formātiem saglabāsies arī turpmāk: ‘’Nu jau mēs esam tik ļoti mobili palikuši, mēs varam ļoti ātri mainīties, saprotot A, B un C variantus, bet, paturot prātā vissvarīgāko – to kopību, to prieku, tā skaisti skan – to tautas garu. Bet es to saucu par nemateriālo kopīgo labumu. Un man šobrīd tāda smeldzīga sajūta, ka tās izpratnes par kopīgo labumu tomēr nav mūsu Latvijas sabiedrībā. Kā mēs to varam veidot – izpratni par kopīgo labumu? Lūk, šī nemateriālā pasaule ir viens no veidiem, kā mēs varam kopā vienoties par kopīgām vērtībām, šīs vērtības uzturēt, jo neviens cits to nedarīs, un tas nevar notikt kaut kad pēc tam.”
Kā saka Inga Krišāne – šobrīd vispirms jātur īkšķi, lai 2023. gadā varētu notikt Vispārējie dziesmu un deju svētki, un jāsāk jau arī kristalizēt idejas nākamajiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuru norises gads plānots 2025. gadā.
