Iedvesma un emocijas

Jānis Veļičko Rēzeknē vada vairākus kolektīvus un ansambļus, meiteņu kori, kā arī, strādādams Rēzeknes sākumskolā par mūzikas skolotāju, nodibinājis arī sākumskolas zēnu kori "Vokālā iedvesma”, lai iedvesmotu zēnus dziedāt korī. Viņš atzīst, ka

tā ir fenomenāla sajūta, ka estrādē stāv tikai zēni.

Sākumā korī “Vokālā iedvesma” bija ap 50 dalībnieku. Kā norāda Veļičko, korī iesaistījis visus bērnus, kuriem bijusi kaut neliela muzikalitāte, jo to vienmēr varot attīstīt. Šobrīd korī darbojas 38 zēni, daudzi jau devušies uz ģimnāziju. Tā kā Dziesmu un deju svētku cikls ir trīs gadi, tad vadītājs vēlējies saglabāt kora kodolu, kas būtu gatavs Dziesmu svētkiem, tāpēc nav pieaicinājis jaunus dalībniekus, kuriem būtu nepieciešams apgūt materiālu no jauna.

Darbs ar zēnu kori esot smags, jo puiši ir aktīvi un uz vietas nevar nosēdēt, taču kora vadītājs atzīst:

“Tad, kad zēni uzkāpj uz skatuves, viņi atdod visu. [..] Viņi emocijas atdod daudz vairāk nekā meitenes, jo viņi ir dabiskāki.

Un tas rezultāts... Liekas, ja iepriekšējā dienā nekas neskan, tad viņi uzkāpj uz skatuves un parāda to labāko dziedājumu.”

Veļičko norāda, ka sasniegt rezultātu, kas bijis pirms pandēmijas, šobrīd neesot bijis iespējams. Ļoti grūti ir nodziedāt telefonā vienam pašam savu partiju, bet digitālie risinājumi dziedāšanu vienlaicīgi nevar nodrošināt. Arī dziedātāji atzīst, ka dziedāt vienam nav tas pats, kas dziedāt kopā ar kori, – nav to emociju.

Viens no kora dalībniekiem stāsta:

“Es iedomājos Dziesmu svētkus, ja nebūtu attālināti – tu nodziedātu bez nevienas kļūdas un būtu lepns par sevi, bet attālinātajos – tu nodziedi, nav to stipro emociju.

Bet Dziesmu svētki ir ļoti labi, ļoti labas iedvesmas.”

Neredz dzīvi bez dejas

Daugavpils Poļu kultūras centra tautas deju kolektīvam "Kukulečka”  šogad bija jākāpj uz lielās Dziesmu un deju svētku skatuves, taču lielkoncertu “Saule vija zelta rotu” šogad nācās izdejot attālināti, iesaistoties video projektā “Svinēt sauli”.

"Mēs Dziesmu svētkos piedalāmies, šķiet, jau kopš 1994. gada, un katrs šis brauciens bija piepildīts ar emocijām. Bērniem tā ir burvīga iespēja iesaistīties visas Latvijas kopīgajā dejā, un mēs arī katru reizi centāmies tikt uz šiem svētkiem. Arī tagad te dejo jaunieši, kas ir piedalījušies Dziesmu svētkos,” teic Daugavpils Poļu kultūras centra vadītāja Žanna Stankeviča.

“Kukulečkas” dalībnieki atzīst, ka bija sarūgtinājums, ka nevarēs izbaudīt svētkus klātienē, taču pielāgošanās jaunajām vēsmām ir bijis jauns izaicinājums un pieredze. Šiem jauniešiem deja ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Žanna Stankeviča apstiprina:

"Jā, tie jaunieši, kas te dejo kopš pirmās klasītes, un daudzi no viņiem šodien jau ir 12. klasē, vairs neredz savu dzīvi bez dejas.

Vienalga, vai dejot poļu vai latviešu tautas dejas, tas viņus apgaro, bagātina garīgo pasauli. Viņi ņem no poļu un latviešu folkloras visus to labāko, un es ļoti ceru, ka mēs vēl dejosim un skatuve mūs gaida!”

Orķestra mēģinājums kā iespēja mācīties būt kopā

Kopš maija Balvu Mūzikas skolas iekšpagalms ir mēģinājumu vieta skolas pūtēju orķestrim. Dalībnieki atzīst, ka viens no iemesliem, kādēļ viņi ir daļa no kolektīva, ir pozitīvā sajūta, ko šeit var gūt, gan esot kopā, gan muzicējot.

Kā sarunā uzsver Balvu Mūzikas skolas orķestra vadītājs Egons Salmanis, pandēmijas laika ierobežojumi, kad klātienē tikties nebija iespējams, kolektīvajai muzicēšanai bija izaicinājums:

“Teikšu godīgi, ka orķestris, koris – tā ir kolektīvā muzicēšana, un atslēgas vārds ir kolektīvā, ja šis atslēgas vārds tiek izslēgts, tad tā nav kolektīvā muzicēšana.”

Salmanis atzīst, ka centušies strādāt individuāli, mazāk izmantot digitālos risinājumus: “Es nemēģināju veidot nekādus supervariantus digitālos, kā mēs tur saķīlēsim, lai mēs varētu spēlēt sinhroni kopā. Nu, nesanāk. Tie visi zoomi ir domāti valodai, runāšanai, nevis muzicēšanai, visas dinamikas, gradācijas tiek izlīdzinātas, viņas tiek uztvertas kā brāķis. Kolektīvi ļāva iespēlēt viens vienu partiju, otrs otru, trešais trešo, bet tā nav kolektīvā muzicēšana, tas ir absolūti kaut kas cits, tā ir cilvēku spēja salikt kopā balsis tīri tehniski, bet tas, ko es saprotu ar kolektīvo muzicēšanu, ka mēs nākam kopā sabalsojam, dzirdam viens otru, mācāmies viens otru klausīties, nekliegt par skaļu, mācāmies intonēt, mācamies šo metroritmu vienlaicīgi, precīzi. Galu galā mācāmies attiecības – būt kopā; tas viss izpaliek.”

Mēģinājumiem notiekot ārā, tā ir iespēja tikties, tomēr spēlēt ārā nav tas pats, kas telpā. Pietrūkst arī mērķa, kam gatavoties.

"Man kāds bērniņš arī paprasīja: "Skolotāj, kam mēs gatavojamies?” Un es viņam vaļsirdīgi saku, ka es jūs gatavoju tam, lai mēs saturētos kopā, lai mēs nepazustu kā kolektīvs. Šobrīd, ja nevar iekštelpās mēģināt, kas ir normāla situācija, mēs varam tikai ārā, mums ir atcelti trīs vai četri mēģinājumi pēc kārtas tikai tādēļ, ka no rīta vēl lietu nerāda, pēcpusdienā jau mēģinājuma laikā ir lietus, es viņiem saku "Nebrauciet, atlikts mēģinājums!”. Arī āra mēģinājumi nav tādi ierasti, normāli, produktīvi, tā arī ir kaut kāda lavierēšana un iziešana no situācijas. Nākam kopā, vismaz veidojas attiecības, veidojas kopskaņa, un atceramies to, ko mēs esam darījuši.

Ārā es esmu bez balss, un es esmu ar slapju muguru un vējš appūš, tie nav standarta apstākļi, bet vismaz šādi, šis jau ir kolektīvās muzicēšanas mēģinājums.”

Dalībnieku skaits skolas dārzā ir ap divdesmit. Mūzikas skolas orķestris ir arī daļa no Balvu Kultūras un atpūtas centra orķestra. Tas ir teju viens kolektīvs, kurš apgūst divus repertuārus.

Kolektīvs piedalās arī e-dziesmu svētkos, šie svētki būs citādāki, tomēr arī tās būs atmiņas par šo savādo laiku.

"Šinī situācijā es gribētu teikt, ka mēs gatavojamies nevis Dziesmu svētkiem, bet sapnim par Dziesmu svētkiem.

Es pats neesmu atradis pareizo nosaukumu, bet manā izpratnē tie nebūs Dziesmu svētki, e-dziesmu svētki ir iespēja šim laikam, bet Dziesmu svētki ir kaut kas cits,” uzsver orķestra vadītājs Egons Salmanis. Viņš norāda, ka jau vairākus gadu desmitus pirmdienas, ceturtdienas pūtēju orķestrim ir mēģinājumu laiks, tā ir rutīna, kas orķestrim ir ļoti nepieciešama: "Pa šo laiku daži dalībnieki ir atkrituši. Tajā laika periodā, kad mēģinājumi nenotiek, tas laiks tiek aizpildīts ar kaut ko citu tikpat saturīgu vai tikpat svarīgu, bet tomēr ar citu. [..] Situācijā, kad zināt, ka pēc mēneša mums ir Dziesmu svētki vai pēc mēneša mums ir koncerts, tā ir pavisam cita štelle, jo priekš kam mēs mēģinām – mēģinām, lai to, ko mēs esam iemācījušies, lai mēs dabūtu to atgriezenisko saiti, kā uz to reaģēs klausītājs. Nu, patīk mums tie aplausi, patīk!”