Svētku lāde

Virsdiriģents Haralds Bārzdiņš: Sabiedrības pieprasījums ir orķestris kustībā

Svētku lāde

Hiphopa kultūras deju saimē – ap piecdesmit nosaukumu!

Skolēnu dziesmu svētki – platforma vērojumiem

Milzīgā čūska locījās cauri Mežaparka skatītāju rindām. Diriģentes Līgas Celmas-Kursietes Dziesmu svētku atmiņas

Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģentes, Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora “Spīgo” vadītājas Līgas Celmas-Kursietes stāsts šoreiz par 7.  svētkiem, kas brīvajā Latvijā tika rīkoti 1995. gadā. Tajos viņa piedalījās gan kā dziedātāja, gan mežradzniece pūtēju orķestrī.

"Svētku lāde"

Spilgti notikumi caurstrāvo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturi. Cik īsti sena tā ir? Kad draudžu un pagastskolu skolotāji saprata, ka ar mācēšanu lasīt, rakstīt un rēķināt vien bērna attīstībai nepietiek?

Par pārmaiņu vējiem, atmodas vēsmām, personībām un iešanu plašumā ciklā "Svētku lāde" stāsta savas jomas profesionāļi, erudīti aculiecinieki un pieredzes bagāti dalībnieki.

Tur gūtā pieredze un vērojumi lieti noderējuši vēlāk, pašai iekāpjot diriģenta kurpēs. Sapratne par to, kā likt dziesmai iezaigoties un cik liela nozīme ir dziesmas tekstam, kā iekustināt publiku un padarīt Dziesmu svētkus par ģimenes svētkiem, dzimst jau tad…

"Šajos svētkos galvenā varone un zvaigzne bija mana mamma Liena Celma, jo viņas vadītais meiteņu koris mūzikas novirziena koru grupā izcīnīja uzvaru," priecīga un gandarīta atceras Līga Celma-Kursiete.

"Un vēl šie svētki bija īpaši ar to, ka šajā skatē, kad šī uzvara tika izcīnīta, notika mūsu Celmu ģimenes apvienošanās un simbioze, kāda pēc tam vairs nekad nav notikusi. Jo pirmajā rindā dziedāja mana māsa Daina Celma, tobrīd piektās klases skolniece, tagad – veiksmīga juriste. Es toreiz biju 10. klases skolniece un stāvēju kora pēdējā rindā. Mamma, protams, šo kori diriģēja, bet noslēgumā kā izvēles dziesmu dziedājām mana tēva Agra Celma uzrakstīto "Labrīt, puķe!" ar Imanta Ziedoņa tekstu. Šī dziesma ir brīnišķīgi dzirkstoša, spoža, skanīga, melodiska – veltījums manai mammai un kora meitenēm. Atceros pašus pēdējos noslēguma akordus ar otrās oktāvas la – mēs kā pirmie soprāni to paņēmām spoži un skanīgi, pāri visai Universitātes aulai!"

Diriģente arī atklāj: "Mēģinājumu procesā atceros savus pirmos vērojumus, kā tas varētu būt – iekāpt diriģenta kurpēs. Kā obligāto dziesmu toreiz dziedājām Ilzes Arnes "Pērkoņa tēvam deviņi dēli", un mamma paaicināja talkā skolas režisori Ilzi Vazdiku, lai palīdz pastrādāt ar tekstu.

Ilze Vazdika to arī brīnišķīgi izdarīja, palobīja nost vienkāršās tautas dziesmas virskārtiņu un atklāja kādu mītisku slāni, kuru mēs, protams, pirms tam nebijām pamanījuši. Atceros, kā pēc tam tā dziesma iezaigojās un cik interesanti kļuva to dziedāt!

Pēc tam to novēroju un ļoti mācījos no Māra Sirmā, dziedot korī "Kamēr..." – cik nozīmīgs Mārim bija darbs ar tekstu, darbs ar vārdu. Kad bijām dziļāk izpratuši dziesmas jēgu, uzreiz pēc tam to labāk varējām aizvest līdz klausītājam."

Toreiz skate notikusi Latvijas Universitātes lielajā aulā. "Baltā zāle un tās brīnišķīgā akustika ir tik iespaidīga, ka pēc tam vienmēr – ja man pašai bija jādzied vai jādiriģē kaut kur citur, bija tāda neliela vilšanās – jo Universitātes aula savā ziņā ir karaliene. Toreiz jau biju liela, zināju dažus virsdiriģentus, tāpat

zināju, ka nedrīkst skatīties uz žūriju, un tomēr – pēc uzstāšanās beigām ar acs kaktiņu tomēr paskatījos tās virzienā: žūrijas priekšsēdētājs bija Jānis Dūmiņš, un viņš izskatījās apmierināts," atminas Līga Celma-Kursiete.

Šajos svētkos viņa piedalījusies arī kā pūtēju orķestra dalībniece, jo spēlējusi mežragu. "Un pāris svētkus, arī pieaugušo, man izdevās pavadīt kā orķestrantei. Šie bija arī tie svētki, kuri pūtēju orķestrim atdeva šādu godu – koncerts notika Mežaparka Lielajā estrādē, repertuārs bija gana populārs – ne latviešu oriģinālmūzika, toties jaunatnei – ļoti aizraujoša. Brīdī, kad mūsu zona nespēlēja, bet spēlēja citas zonas, mēs aktīvi sadejojāmies ar publiku kā nu varējām – ritmiski cilājot savus instrumentus.

Vienā brīdī Edgars Podiņš – vienkārši kolosāls cilvēks, pāris gadus par mani jaunāks, arī orķestra dalībnieks – saķēra mani aiz rokas un vilka pāri lielajam laukumam, kas šķir dalībniekus no skatītājiem.

Pārskrējām pāri laukumam, satikām savas skolas dziedātājus, kuri bija atnākuši uz koncertu kā dalībnieki, un izveidojām milzīgu virteni, kas kā čūska izvijās cauri skatītāju rindām, piepulcējot arvien jaunus un jaunus jauniešus.

Šī milzīgā čūska locījās cauri Mežaparka skatītāju rindām – tā bija vienkārši kolosāla, neaizmirstama ballīte!"

"Svētku lāde"

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt