Svētku dienasgrāmata

Skaņu rota Latvijai tik un tā!

Svētku dienasgrāmata

Atklāšanas koncerta "Svētki esam mēs" televīzijas tiešraides aizkulises

Top folkloras koncertprogramma "Rotā saule, rotā bite"

Kā tapa #dziedundejo2021 folkloras koncertprogramma «Rotā saule, rotā bite» 

"Svētku dienasgrāmatas" astotajā lappusē ielūkojamies, kā top folkloras koncertprogramma "Rotā saule, rotā bite". Studijā par folkloras nozīmi bērna dzīvē, par koncertprogrammas "Rotā saule, rotā bite" tapšanu un par bērnu folkloras kustības dzīvi pandēmijas laikā stāsta Māra Mellēna un Dina Liepa.

Koncertprogrammas ieraksts notika Jūrmalas Mūzikas vidusskolā, kur satiktie Ozolnieku folkloras kopas "Knipati" un Līvānu folkloras kopas "Ceiruleits" bērni stāsta par savu dzīvi folkloras kopā un par savu svētku pieredzi. Par bērnu drošību un veselīgu darbu ieraksta laikā atbildīgais bija Jeremejs Reinis Druvietis, kurš bērnu folkloras kopu uzskata par ideālo vietu ikviena bērna pašizaugsmei. Vēl raidījumā folkloras kopu vadītāju balsis: Aīda Bikauniece no Dignājas, Baiba Putniņa no Cesvaines, Rasma Igaune no Gaigalavas un Sandra Stare no Rēzeknes.

Gita Lancere: Biedrība "Aprika" ir bērnu folkloras kustības "Pulkā eimu, pulkā teku" radītāja, uzturētāja, īstenotāja, un būtībā tā ir vesela liela sistēma. Jūsu Dziesmu svētki ir festivāls "Pulkā eimu, pulkā teku", tomēr jūs piedalāties arī lielajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Kā šogad sevi atrādāt šajos dīvainajos kovidlaika svētkos?

Māra Mellēna: Šogad sevi atrādām tikai ar vienu mazu fragmentu no iecerētās programmas "Rotā saule, rotā bite", kas ir bērnu un jauniešu folkloras konkursu laureātu koncerts ar tādu pašu nosaukumu. Ir divas lietas, par kurām uzreiz vēlos teikt. Pirmā lieta – konkurss pirmo reizi notika video formātā, un tas ir ārkārtīgi liels izaicinājums gan skolotājiem un bērniem, gan vērtētājiem. Un otrā lieta ir tā, ka koncerts notiek nevis ar publiku, bet kā televīzijas ieraksts, kas atkal savukārt bija milzīgs izaicinājums gan bērniem, gan skolotājiem, gan rīkotājiem. Vēlos teikt milzīgu paldies Latvijas Televīzijai par pacietību, iejūtību, elegantām sadarbības prasmēm, jo process bija ļoti labs.

Top TV ieraksts "Rotā saule, rotā bite". Priekšplānā - režisore Māra Mellēna

Tikt galā ar sliktajām bailēm

Televīzijas ieraksta dienas bija 11. un 12. septembris – tas notika Jūrmalas Mūzikas skolas brīnišķīgajā, skanīgajā zālē. Kā bērni jutās un kāda bija jūsu sajūta?

Dina Liepa: Man ir īpašas attiecības ar Jūrmalas Mūzikas skolu, jo esmu to beigusi, līdz ar to man ir milzīgs prieks par skolas izaugsmi, tās jauno veidolu un par to, ka skolai ir tāda zāle. Patiešām esmu lepna un ļoti priecīga, ka bērniem bija iespēja izbaudīt šo zāli, jo lielākā daļa no viņiem to tiešām izdarīja. Es arī viņus aicināju to darīt un ieklausīties, un man likās, ka tas bija ļoti, ļoti labs piedzīvojums.

Māra Mellēna: Tas mūžīgais jautājums par skatuvi... Pēc ieraksta ar skolotājiem daudz runājāmies par to, ka pēc būtības esam iekšup vērsti cilvēki un atvērties, parādīt savu iekšējo pasauli, savu balsi, to nesaspiežot, nesamākslojot un neuzforsējot – tas ir ārkārtīgi grūti, turklāt

panākt patiesu pārdzīvojumu, pie tam neierastā, publiskā situācijā – tas jau ir grūti pieaugušajiem cilvēkiem, bet, ticiet man, pusaudžu vecumā tas ir gandrīz neiespējami.

Plus vēl klāt nāk visas lietas, kas saistītas ar balss lūzumu un vecuma īpatnībām, līdz ar to tas ir ļoti, ļoti, ļoti grūts uzdevums. Un es patiešām lepojos.

Nu, kaut vai ar "Vīteriem", kuri pēc tam man teica – bet mēs šoreiz to izbaudījām. Un tagad svarīgākais. Pirmkārt, ja gribi iet un dalīties, tev jābūt ļoti, ļoti labi sagatavojušamies. Otrkārt, tev jāprot ar sevi sarunāt un tikt galā ar savām sliktajām bailēm, atstājot tikai to vieglo satraukumu, kas nepieciešams brīdī, kad tu ej dalīties. Un trešā lieta – tev jāatrod sevī tā nesavtība, vēlēšanās dalīties un pateikt to, ko gribi pateikt. Un tad, ja šīs visas lietas sanāk kopā – nu, tad ir pa īstam. Mana zvaigžņu stunda bija brīdī, kad televīzijas režisore Laura trešajā dienā atrakstīja, ka viņa sajutusi to, kāpēc cilvēki tradicionālo kultūru var izvēlēties par dzīvesveidu.

Dzirkstošās acis, tipinošās kājiņas

Skatoties šo filmu Latvijas Televīzijā, var novērtēt visu, ko tu, Māra, tikko teici. (..) Ja bērns mācās mūzikas skolā un gatavojas solo priekšnesumam ar klavierēm, trompeti vai vijoli, viņam šī situācija ir dabiska. Bet šeit ir bērns, kurš nāk ar savu ganu balsu vai kādu skaistu plaša apjoma melodiju, un viņš ir situācijā, kur pretī ir sešas kameras un daudzi pētīgi skatieni, un viņam jāatrod sevī šis dalīšanās prieks. Visu cieņu! Dina, tu esi šeit gan kā "Aprikas" pārstāve, gan arī kā folkloras kopas "Kokle" vadītāja. Man liekas, ka tev ir viena no visdaudzskaitlīgākajām bērnu folkloras kopām Latvijā. Kāda bija jūsu sajūta?

Dina Liepa: Nedaudz papildinot Māras iepriekš teikto – šis laureātu koncerts mums jau ir zināms. Mārai kā režisorei ir jau zināma pieredze – arī iepriekšējais koncerts 2015. gada svētkos bija televīzijas formātā un tika filmēts. Tiekoties ar koncerta dalībniekiem šobrīd, liekas, ka laika ritums vispār neeksistē. Redzot bērnu pozitīvo satraukumu un prieku, šķiet, ka atšķirtības gada nav bijis, un arī pieci gadi paskrējuši, jo daļa no šī gada dziedātājiem piedalījās arī 2015. gadā, līdz ar to mums bija patiesa laimes atkalsatikšanās reize.

Kad redzu tās dzirkstošās acis, skrejošās, tipinošās kājiņas ap skatuvi, pa gaiteni un pozitīvo satraukumu un prieku, kad bērni uzvilkuši tautastērpus – tā arī ir neikdienišķa situācija...

Tā ka pozitīvā atmosfēra valdīja ne vien ieraksta telpā, bet arī ārpus zāles, kur bērni ģērbās, runājās un varēja būt atkal laimīgi, jo viņi ir atgriezušies ierastajā situācijā, kāda tā bija pirms pandēmijas laika. Kas attiecas uz kokli, protams, pusotrs gads pagājis attālinātā procesā. Kaut kas mūsu dzīvē ir mainījies, kādam kaut kas nācis klāt, kaut kas pazudis, bet, tiklīdz sajūti drauga plecu, kas nav tikai tava folkloras kopa, bet tur skraida arī citi folkloras kopu pārstāvji – uzreiz ienāk svētku sajūta. Domāju, mani bērni un jaunieši uz šo ierakstu nāca kā uz svētkiem. Tajā brīdī skatījos, cik atbildīgi viņi izturējās pret saviem priekšnesumiem, kas viņiem bija jānospēlē un jānodzied.

Es teiktu, ka tā ir ļoti svarīga viņu dzīves sastāvdaļa, jo tieši tobrīd viņi kulminēja šajā koncertā, un tad tagad ir tāds "Huh!" Mēs atpūšamies un varam sākt jaunu ciklu.

Viss ir ideālā kārtībā!

Dina tikko minēja dipinošos soļus pa gaiteni, prieku un līksmo sajūtu. Varētu šķist, ka viņi tur glīti satikās un viss notika kā vienmēr, taču tā nebija – viss notika ļoti pēc protokola un par to, cik tas viss kārtīgi tika organizēts un sakārtots, stāsta festivāla tehniskais direktors Jeremejs Reinis Druvietis.

Jeremejs Reinis Druvietis: Papīros esmu administrators – man ir četri koordinatori, un mēs esam tie, kas sagaida grupas un nodrošina plūsmas, burbuļus un satikšanos, kā viņi pārvietojas savos burbuļos, ievērojam visus drošības pasākumus, jo bērni ierodas no visas Latvijas.

Katrs bērniņš parakstās par noteikumu ievērošanu, dažiem bērniem tā bija pirmo reizi mūžā, ka viņi parakstās un uzņemas atbildību.

Mums viss ir ideālā kārtībā – visiem zaļie sertifikāti, un liels prieks, ka šajā grūtajā laikā tas mums ir izdevies. (..)

Tas nozīmē kārtīgu loģistikas plānu – pa kurām durvīm kurš ienāks, kad aizies, cikos tu drīksti ierasties, kad jāpazūd no šejienes...

Jeremejs Reinis Druvietis: Jā, ļoti precīzi. Un rēķināšana pa vidu, konkrēta plūsma, kā pārvietoties arī pat uz tualetēm. (..) Drošība pirmajā vietā, viss ļoti optimistiski un ar lielu sapratni. (..) 

Tu esi cilvēks ar ļoti daudzpusīgām interesēm, un nu esi arī bērnu folkloras kustībā – kā Māras labā roka. Kas tevi šeit ievilka?

Jeremejs Reinis Druvietis: Labā roka laikam tomēr būs Dina Liepa, muzikālā vadītāja, es būšu kreisā roka vai kājas – tas, kurš skraida un visu dara visu ko. (smejas) Esmu arī Dziesmu svētku gājiena projekta vadītājs lielajiem Dziesmu svētkiem. Un tas ir dīvaini, jo pats neesmu dziedājis korī vai tautas dejās – man tuvāka ir eksperimentālā māksla, bet tagad,

jau četrus gadus strādājot ar "Pulkā eimu, pulkā teku", ir liels uztraukums, ka nepalielinās kolektīvu skaits un vecāki tomēr kaut kā aizvien mazāk to izjūt un saprot, un man tieši tāpēc liekas, ka mans darbs ir reāli jēgpilns, kā bērniem iedvest svētku sajūtu.

(..) Kovidlaikā ir tikai filmēšana. Bet kas ir folklora? Manuprāt, ja bērni kaut kur jāsūta, tad tas ir folkloras ansamblis, kur iegūst pilnu spektru. Tāpēc esmu mērķtiecīgi izdomājis, ka gribu palīdzēt Latvijas nemateriālajam kultūras mantojumam, un, ja man ir dota iespēja atbalstīt bērnus, rūpēties par šo procesu, esmu ļoti pateicīgs par to.

Skolēnu svētkiem svarīgs cikliskums

Gita Lancere: Māra, jūs visi šovasar izmantojat izdevību, lai apbraukātu Latviju un parunātos ar folkloras kopu vadītājām – skolotājām, kas šo pusotru gadu saturējušas kopā savas folkloras kopas. Paldies par iespēju mūsu raidījumā izmantot fragmentus no šīm sarunām! Bet kāda palikusi sajūta pēc šiem braucieniem?

Māra Mellēna: Paldies tev par jautājumu, jo patiesībā laikam jāsāk ar to, ka tas koncerts var notikt tikai tāpēc, ka mums ir šādas skolotājas un kuras ir visā Latvijā. Protams, atbilstoši katra savām iespējām un katra savām prasmēm, šo pusotru gadu viņas saturējušas visus kopā un katra no viņām ir kaut ko jaunu iemācījusies. Apbraukājām pilnīgi visus novadus. Kā jau tu, Gita, zini, mums ir atšķirīgi novadi nekā pēc administratīvā dalījuma, jo dalām atbilstoši tam, kādas ir tradīcijas, robežas un kā folkloras kopas tajās dzīvo. Kad mēs runājāmies – katrai no viņām adresējām jautājumu par to, kā viņas tika galā ar šo īpašo situāciju un ko viņas grib darīt tālāk.

Koncerts mums bija absolūti svarīgs caur to, ka jāpieliek punkts, process jāpabeidz. Un kas man liekas ārkārtīgi svarīgi – un ko ļoti, ļoti gribētu izstāstīt, bet es nezinu, vai to māku – mums ir tā komunikācijas kļūme ar sabiedrību.

Jo sabiedrība nesaprot, kāpēc skolēnu svētkiem tik ļoti svarīgs ir šis cikliskums. Tāpēc, ka bērni aug, un viņiem šie svētki nekad vairs nebūs tādi kā šobrīd – piecu gadu laikā viņi tik ļoti mainās, nerunājot par tiem, kas beidz skolu. (..) Tas, ko skolotāji izdarīja un tas, ko paspējām izdarīt ar video starpniecību – mēs nepazaudējām konkursu kā rīku mūsu individuālo prasmju attīstībai. Tā nav sacensība vienam ar otru, tā ir sacensība ar sevi pašu – cik labi varu apgūt tradīciju, cik labi šodien savā vecumā varu tev to parādīt un dalīties ar to, ko esmu izdarījis. (..)

#dziedundejo2021 folkloras programma “Rotā saule, rotā bite”



Sēlijas novada folkloras kopas "Dignājīši" vadītāja Aīda Bikauniece teic – šis bijis garš gads, arī repertuāra ziņā kļuvis mazliet neinteresanti – darbs ar bērniem bija grūtāks, gribējās, lai tomēr būtu Dziesmu svētki bijuši, jo iznāca tāda braukšana autobusā un vēl joprojām nespējam izkāpt no tā...

Vaicāta, vai ir kas tāds, ko no šī gada gribas paņemt līdzi, Bikauniece atzīmē: "Gribu paņemt to, ka bērni kā dalībnieki ir spējīgi strādāt patstāvīgi – ja viņiem dod kādu uzdevumu, jo liela daļa no vecāko klašu skolēniem tomēr bija apzinīgi un strādāja.

Varbūt tas varētu būt nākotnē tāds kā kā pluss, ka var uzticēties bērniem – ka viņi padara darbu bez skolotāja, bez vadītāja - ka viņi ir spējīgi darboties." Visbeidzot, vaicāta, kā pati saglabā sevī šo prieku darboties, viņa teic tā: "Ar dažādiem varbūt smieklīgiem atgadījumiem, varbūt arī ar to, ka ir tomēr vecāki, kuri ļoti atbalsta. Tā tas arī turpinās, un arī skolā visi ir pretimnākoši un palīdz jebkurā situācijā. (..) Ja tev pretī ir smaidošs un aktīvs bērns, kurš ar mieru darboties, tad man arī it kā tā enerģija vēl jo vairāk rodas."

Līvānu ansamblī "Ceiruleits" visi dzied, spēlē, danco – visi ir jauni cilvēki, kuri tiecas piedzīvot ko jaunu, jo ansamblī nekad nav garlaicīgi.

Piedzīvot un būt tuvāk savai tēvzemei – tāds ir šo jauniešu vadmotīvs. Vēl braukt ceļojumos un izjust jaunas izjūtas, satikt jaunus draugus, dažreiz padejot.

Dina Liepa

Ko saglabāt nākotnei

Gita Lancere: Dina, kā koklei klājies šo pusotru gadu? Zinām, ka daudzas folkloras kopas, cik vien iespējams, strādāja attālināti, strādāja arī pa vienam, arī "zoom" bija dažādas lekcijas un kādas tik visādas formas tika atrastas.

Dina Liepa: Domāju, ka es kaut ko no tā, ko darīju, saglabāšu arī turpmāk. Reizi mēnesī rīkoju gadskārtu tikšanos attiecīgajai gadskārtai ar dažādiem uzdevumiem, pirms tam veicot mājasdarbus, kur bērni paši ieraksta un atsūta man savus ierakstus. Viņi samontē kopā, un tad mēs skatāmies video, kas tur sanācis. Uz šīm nodarbībām atnāca praktiski simtprocentīgs apmeklējums grupai. Tā ka man bija pilns "zoom" ekrāniņš ar maniem audzēkņiem, veselu nedēļu es tam veltīju, jo man ir piecas grupas, visi pieci vakari bija aizpildīti. Ar bērniem runājām arī par to, ka uz šādu vakaru var ierasties jebkurš no jebkuras vietas. Reizi mēnesī mēs varētu saglabāt šo formu.

Ja praktiski apgūsti kādu tradīciju, ej un svini to dzīvē, tad tu nespēj visas nianses sajust, jo esi kopā ar draugiem un baudi procesu. Bet šeit – kā jau ekrānā – visa nodarbība bija strukturēta, un bērni saka – ā, šitās lietas par svētkiem mēs nemaz nezinājām! Piemēram, par Lielo dienu vai Meteņiem.

Tā ka šo formu noteikti saglabāšu. Otra lieta bija individuālais darbs ar instrumentu spēles apguvi. Skatoties, kāda būs situācija, redzēsim – arī tas ir paceļams, ja mums ir klātienes nodarbības trīs reizes nedēļā un ceturtā reize ir attālināti, lai bērnam nav jābrauc uz nodarbību sabiedriskajā transportā. Atrast risinājumu var visam, tikai jāievelk elpa, sak’ – es to varu, es to darīšu, un jāklausās, ko citi dara.

Māra Mellēna: Tas bija tieši tas, ko gribēju teikt – Dina, protams, ir karognesējs, šaubu nav, bet no ļoti daudzām skolotājām dzirdēju to, ka "zūms" dod iespēju parunāties – jo tad, ja ej un dari, tev nav laika par to reflektēt. Ņemot vērā, cik ļoti mūsu dzīve ir atšķirīga no tās, par ko dzied dainās...

Ienāk paaudze, kura vairs nav ganījusi un slaukusi gotiņas, arī sirpi nav redzējusi – tur ir tik daudz svešvārdu, nemaz jau nerunājot par dori, kāri, dravu un dzeini – līdz ar to ir tik daudz jāmācās, lai saprastu to emociju, ko dabūsi ar dziesmu un deju stāstu, ar zināšanu kopumu –

tās ir ļoti daudzas atslēgas dažādām kultūras zīmēm.

Popkultūra nivelē, tradicionālā kultūra  rāda īpašo  

Kāda vispār ir šobrīd situācija ar bērnu folkloras kustību? Jo arī pirms pandēmijas tu ik pa laikam teici diezgan rūgtus vārdus. Kuri ir lielākie apdraudējumi?

Dina Liepa: Mums ļoti, ļoti aktuāls ir paaudžu maiņas jautājums.

Un jautājums arī par to, kā sagatavot skolotājus bez tradicionālās kultūras pieredzes savās ģimenēs, savās dzimtās, savās kopienās, jo šobrīd nākam ar ļoti dažādām pieredzēm. Kā viņus sagatavot tam, lai viņi, pirmkārt, gribētu iedziļināties?  Otrkārt, lai viņi gribētu ar šo un lai viņi saprastu, ko tas cilvēkam dod un kāpēc tas ir vajadzīgs – ne tikai katram pašam personiski, bet mums kā noteiktas tradīcijas kultūras nesējiem, mums kā kultūrtelpai, kura ir labvēlīga mums pašiem un interesanta citiem.

Jo popkultūra nivelē, bet tradicionālā kultūra rāda īpašo un piedāvā īpašos radošuma laukus gan katram individuāli, gan kopienai, gan, pieņemu, daudz plašākā mērogā. Tā ir viena lieta.

Otra lieta, kas ir absolūti neatsverama – un atkal es nezinu, vai es mācēšu to izstāstīt. 

Tēma par bitēm aizved pie tēmas par cilvēka un dabas attiecībām. Tradicionālā kultūra ir tā, kas nes pieredzi, kā ar pietāti izturēties pret Māti Dabu mūsdienu bērnam, kuram dabiskas lietas nu galīgi nav dabiskas. Kā ar to visu tikt galā?

Un kā vēl tajā visā ieraudzīt, kā bite rotā ziedā, ka viņa to apputeksnē un vienlaikus ir arī saules simbols? Un ka tā rotāšana un dziedāšana nav vienkārši dziedāšana kā popgrupā vai korī, bet ka tā ir sadziedāšanās, saskaņošanas ar dabas skaņām, kurām klāt nāk cilvēki, skaņa un kurām klāt nāk tā absolūti īpašā virsskaņa?

Tikai tad tev nāk klāt zināšanas, ka bites sazinās ne tikai ar smaržu, bet arī ar skaņu. Ka bites vibrācijas cilvēks nedzird, bet bite dzird.

Šī daudzpakāpju skaņu pasaule, daudzpakāpju informācija un simbolu pasaule ir mums pieejama tikai tad, ja mums ir šīs daudzās maņas un daudzas zināšanas. Mūsdienu izaicinājums – kā šīs maņas un zināšanas apgūt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt