Svētku dienasgrāmata

Deju lielkoncerta "Saule vija zelta rotu" tapšanas aizkulises

Svētku lāde

Teiksma Jansone: Koklēm skan jebkura mūzika, ne tikai tautasdziesmas!

"Dziesmubērns". No kormūzikas programmas līdz koncertfilmai

Īsti, patiesi, neatkārtojami. #dziedundejo2021 koncertfilmas «Dziesmubērns» tapšanas aizkulises

Latvijas Radio 3 "Klasika" šķir XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju norišu #dziedundejo2021 dienasgrāmatas divpadsmito jeb pēdējo lappusi, un tā veltīta stāstam par to, kā "Dziesmubērns" no kormūzikas programmas izaudzis līdz koncertfilmai, kas novembra sākumā būs skatāma Latvijas Televīzijā.

Svētku dienasgrāmata

Sekojot XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju norisēm #dziedundejo2021, raidījumā "Svētku dienasgrāmata" klātienes mirkļi un sarunas ar svētku dalībniekiem – skolēniem un skolotājiem no dažādiem Latvijas novadiem – tiek papildinātas ar radošo komandu idejām, tādējādi uzzinot, kādā veidā top koncertu video stāsti un virtuālie uzvedumi.

Svētku programmu veido 15 dažādas norises kora un instrumentālajā mūzikā, tautas un mūsdienu dejā, folklorā un vizuālajā mākslā, tāpēc katra no dienasgrāmatām būs veltīta konkrētai tēmai, sākot ar "Saulesviju" līdz pat "Dziesmu kokam".

"Svētku dienasgrāmatu" producē Inta Pīrāga, un tās tapšanā iesaistīti teju visi "Klasikas" programmu vadītāji.

Par atkalsatikšanos pēc ilgāka pārtraukuma un līkločiem pilno ceļu uz mērķi, kas, balansējot uz naža asmens, tomēr dažus korus vedis caur atjaunotās Mežaparka Lielās estrādes birzi, stāsta koncerta mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols.

Skan arī sarunas ar Mežaparka estrādē 31. augustā sastaptajiem dalībniekiem: savas sajūtas atklāj dziedātāji no Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas kora, ko vada Agija Pizika, no Cēsu Valsts ģimnāzijas kora un diriģentes Ilgas Šķenderes, no Liepājas Mūzikas un mākslas skolas zēnu kora, kuru uz Rīgu atvedusi Ilze Balode.

Par dziesmas būtību un spēku raidījumā runā arī programmas režisore Inga Cipe, virsdiriģenti Eduards Grāvītis un Mārtiņš Klišāns, kā arī goda virsdiriģenti Jānis Erenštreits un Arvīds Platpers.

Akmens no sirds novēlies pamazām

Inta Pīrāga: Koncertfilmas "Dziesmubērns" skanošais un vizuālais materiāls ne bez grūtībām, bet tomēr ir tapis. Vēl atlikuši pēdējie montāžas darbi televīzijā, bet radio studijā tiekamies ar šī koncerta māksliniecisko vadītāju Edgaru Vītolu. Edgar, vai šobrīd vari godīgi teikt, ka akmens no sirds ir novēlies un balansēšana uz naža asmens, kas notika cauru vasaru un rudens sākumā, rezultējusies ar labāko variantu, kāds šobrīd ir iespējams?

Edgars Vītols: Domāju, ka tas akmens ir novēlies pakāpeniski, nākot arvien tuvāk rudenim. Vēl jau mazliet ir darbiņi, kas jāpadara, jo mūsu "Dziesmubērns" novembra sākumā koncertfilmas veidolā paredzēts atskaņošanai Latvijas Televīzijā. Bet mūsu lielais uzdevums, kas bija jāpaveic – filmēšana un ierakstīšana – ir paveikts. Šobrīd ir radoši mākslinieciskais montāžas darbs. Vai tas ir labākais rezultāts? Godīgi sakot, labprāt būtu gribējies to padsmit tūkstošu kori jaunajā Mežaparka estrādē... Šo to no programmas nācās aizdot citiem projektiem - piemēram, Ērika Ešenvalda brīnišķīgo jaundarbu nodevām citam projektam - "Dziesmu kokam", kura mūsu filmā nav. Ir vēl dažas atsevišķas nianses, ko esam izlaiduši. Piemēram, mums būtu bijis liels prieks par vidusskolu kora dziedāto "Gaismas pili" Mežaparka Lilajā estrādē, bet filmā tas neparādīsies – lai tas paliek lielajiem svētkiem. Nodosim stafeti nākamajiem svētkiem, kam būs jau 150 gadi, un droši vien, ka vidusskolu kori labprāt arī piedalīsies.

Virsdiriģenti. Pirmais no kreisās - Edgars Vītols

Kas tev pašam "Dziesmubērns" bija vēl pirms pusotra gada un tagad?

Edgars Vītols: Pirmā pandēmija un pirmie ierobežojumi ar tā saucamo "lokdaunu" sākās divas dienas pēc tam, kad mums faktiski bija tikko noslēgušies pilni kopmēģinājumu cikli. Liktenīgajā pagājušā gada 10. martā mums bija kopmēģinājums Cēsīs, kurā sanācām kopā četri virsdiriģenti – ar vienu busiņu braucām atpakaļ, un bija tāda īpatnēja sajūta – kāds jau tā kā piemin, ka ir kaut kāds vīruss, ir saslimstība. Tobrīd vēl bija tāda svētku sajūta, ka braucam no kopmēģinājuma, kur satikām brīnišķīgo diriģenti Ilgu Šķenderi, kura mūs uzņēma Valsts ģimnāzijā. Bijām tik sajūsmināti, šķita, ka koncerts varētu izdoties vienkārši brīnišķīgs! Vēl 5. martā bija modelēšanas koncerts, un mūsu mākslinieciskā padome teica – programma ir tik dažāda, tik radoša. Mums tiešām izdevās šo programmu nomodelēt, parādīt Latvijas diriģentiem Rīgas Latviešu biedrībā, un

likās, ka tūlīt tā uzplauks – vēl tikai koru skates un tas būs "Dziesmubērns", kurš būs piedzimis ar savu dziesmu grāmatu un kurš nāks: šķita, ka uzplauks latvietība, piedzims īpaši kormūzikas mīļotāji. Un tad kā tāds kāršu namiņš tas viss tika vienā mirklī nopūsts...

Man personīgi kā mākslinieciskajam vadītājam tas mokošākais bija ilgais neziņas brīdis – kad un kā viss būs, vai to pārcels, kā mēs tam gatavosimies, kādi ir varianti, cik daudz varēsim būt klātienē. Ik mēnesi izstrādājām divas idejas un priekšlikumus, un tas viss drusku salūza līdz kaut kādam brīdim, kad atkal ieguvām skaidrību, ka koncerts paliks vēsturei filmas ietvarā – daļēji kā koncerts un daļēji arī kā filma. Mums bija iespēja nofilmēt korus ar šo repertuāru Mežaparka lielajā estrādē. (..)  Tajā brīdī laikam arī uzplauka tāds svētku gars – kad mūsu goda virsdiriģenti Jānis Erenštreits un Arvīds Platpers nodiriģēja sev paredzētās dziesmas. Jānis Erenštreits – Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju!", bet Arvīds Platpers – Mārtiņa Brauna "Saule. Pērkons. Daugava." Tajā brīdī minimālais atļautais kopkoris jaunatklātajā estrādē, šķiet, aizdedzināja dzirksteli. Klātesoši bija visi virsdiriģenti, un

tur laikam es atkal noticēju, ka tā Gaismas pils vēl mūžam gavilēs... 

Vai var arī teikt, ka atkalsatikšanās 31. augustā Mežaparkā ielika filmas pamatakmeni? Kā tajā sakombinēsies koru iesūtītie videomateriāli?

Edgars Vītols: Tas ir tāds notikums, ka viņiem bija iespēja atbraukt pie mums! Kori atbraukuši arī no lielas tālienes – no Aizkraukles, Cēsīm, Jelgavas, Ventspils, Liepājas. Jā, Mežaparks laikam ir tāds stūrakmens, jo tur mēs nodziedājām un iefilmējām koncertprogrammas daļu. Tālāk jau mūsu koncerta režisore Inga Cipe, strādājot ar televīzijas komandu, sagatavojusi uzdevumus katram virsdiriģentam, ļaujot mums drusciņ iziet ārpus sava ampluā.

Mums bija brīnišķīgi puisīši, kas bija plānoti kā sava veida vadītāji vēl 2020. gada vasarā. Viņiem visiem bija sarunas Mežaparka estrādē ar virsdiriģentiem – par dziesmas būtību, par stāsta vedumu no dažādiem aspektiem – ka dziesma nāk gan no mātes, no tēva, no tautas, no nākotnes arī tai skaitā. Protams, arī senās pagātnes.

Tādi piefilmējumi mums ir tapuši. Lai gan priecīgs, gan nopietns, gan gudrs, gan nebēdnīgs būtu tas "Dziesmubērns" – tāds, kādi ir mūsu jaunieši.

Protams, 31. augustā Mežaparka estrādē nevarējām uzaicināt visus. Taču iespēja piedalīties bija visiem koriem – visiem, kas vien gatavojās, jo jau pagājušajā skolas gadā līdz Līgo svētkiem aicinājām korus iesūtīt savus videopriekšnesumus līdz pusotrai minūtei. Mazliet sakompresētā, rotaļīgā veidā filmā parādīsies teju visi dalībnieki, kas vien iesūtījuši savus sveicienus. Domāju, kad noskatīsimies filmu, būs sajūta, ka mums bijis kopīgs koncerts, kopīgi svētki.

Edgars Vītols

Edgar, ar ko tev pašam šie divpadsmitie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki paliks atmiņā?

Edgars Vītols: Ir trīs būtiskākās lietas. Pirmā – būt veidotājam, domātājam, mākslinieciskajam vadītājam. Darbs ar komponistiem, ar kuriem kopā tapuši jaundarbi – Ēriku Ešenvaldu, Raimondu Paulu, Jāni Aišpuru, veidojot aranžijas jau zināmākām dziesmām un ne tik zināmām. Darbs ar skolu koru diriģentiem. Esmu gan radoši izpaudies, gan pieredzi smēlies, un tai pat laikā arī visu laiku esmu bijis kā tāda bumbiņa, jo visiem jābūt dzīviem un paēdušiem, kā mēdz teikt – gan skolotājam jāvar strādāt, gan skolēniem jāpatīk šai programmai, gan mākslinieciskajai padomei tas vis jāapstiprina. Otra lieta, kas man noteikti paliks atmiņā, ir kopmēģinājumi, atsaucība. Cik vietumis var dažāds būt šis līmenis, bet kā mums izdevies sasniegt to, ka pēc tam nāk aplausi un gaviles, un ka dažu stundu laikā esi paspējis ieskatīties teju katram dziedātājam acīs – tas ir vienkārši fantastiski! Un trešais, protams, ir Mežaparka estrāde un Goda virsdiriģenti. Arī man sanāca šo to nodiriģēt. Goda visdiriģentu vadībā īstu dziesmu nodziedāt Mežaparkā – tas ir daudz. Jā, augsti pacelta galva, iztaisnota mugura un "Saule, Pērkons, Daugava" – viņi to nodzied īsti, patiesi un neatkārtojami.

Kopkoris Mežaparka Lielajā estrādē filmēšanas brīdī

Smaidi nerimst 

31. augustā Mežaparkā sastaptie jaunieši no Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijas – Līva, Kristaps, Rihards, Amanda, Rēzija, Marta, Kristiāns – apgalvo, ka tautastērpi ir viena no labākajām Dziesmu svētku sastāvdaļām. Var iejusties senajās tradīcijās, izjust visu koristu un dejotāju garu, saprast latviskumu, kas visiem sirdīs. Kam vēl jābūt, lai svētki izdotos? Smaidiem, kas ir apkārt mums visiem. Skatam un dabas ainavai, ko izdziedam. Protams, svarīgas ir arī diriģentes acis, kuras nekad nepievils un kuras vienmēr teiks – būs jau labi. Un arī to, ka Dziesmu svētki ir un būs.

Jaunieši neslēpj – kad uzgājuši uz Mežaparka atjaunotās skatuves, smaids nav rimies – ir tik patīkami te atrasties!

Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas koris ar diriģenti Agiju Piziku

Kora diriģente Agija Pizika: "Tas katram latvietim sirdī – kopā būšana ir tik svarīga šajā brīdī. Redzu, ka mani jaunieši, jau autobusā iekāpjot, viens otru grib satikt un grib būt kopā – tā jau ir tā pleca sajūta. Dziesmu svētkos gribētu stāvēt blakus kādai vecai māmiņai, kura atbraukusi no laukiem. Atceros, ka tā ir bijis, ka brauc visa ģimene dziedāt un zvana pa telefonu uz mājām – toreiz jau nebija mobilo telefonu, tāpēc zvana kaimiņam: vai manu gotiņu izslauci? Tas ir tā, ka visa Latvija ir kopā, un

es šos jauniešus ļoti vēlētos aizvest uz nākošajiem, lielajiem Dziesmu svētkiem, jo viņi ir to pelnījuši – būt un sajust vienotību, to visu, kas mūsos.

Arī tie jaunieši, kuri svētkos ir pirmoreiz, tagad, stāvot uz skatuves, izjūt, ka kopā būšana ir svarīga, bet vēl svarīgāka ir pati dziesma. Dziedot, izjūtot dziesmu – Mežaparka estrādē, uz skolas skatuves vai jebkur citur – tu izjūti tās pašas emocijas. Šie iespaidi ir paši brīnišķīgākie."

Arī kora jaunieši atzīst – tieši dziesma palīdzējusi pārvarēt šo grūto brīdi; visi ļoti bieži bijuši kopā ar dziesmu. Ne vienmēr gluži dziedājuši, bet klausījušies mūziku, kas palīdzējusi iziet cauri grūtībām.

Mežaparkā tiekamies arī ar Cēsu Valsts ģimnāzijas kora dziedātājiem un diriģenti Ilgu Šķenderi.

Cēsu Valsts ģimnāzijas kora jaunieši un diriģente Ilga Šķendere

Matīss, Madara, Estere un Ralfs neviltoti priecājas par atjaunoto estrādi. Prieks par to, ka visi atkal kopā, skan labi un ir ļoti skaisti. Žēl, ka svētki nenotiek klātienē, bet tik un tā šī ir jauna pieredze – vieniem pašiem dziedāt Lielajā estrādē.

Arī skolotāja pēc saviem “bērniem” bijusi noilgojusies ļoti, ļoti. "Kad mēs varējām piedalīties "Saulesvijā", kas notika Cēsīs, jau tad bija pirmā dzirkstelīte. Filmējām mūsu ierakstus Cēsīs – Cēsu pilsdrupās, pilī, parkos. Jau tad bērni nāca un bija siltāk, lai arī nedabūjām tā izdziedāties. Bet tagad mēs jau nākam kopā nedēļu, un

ja jūs zinātu, kādu enerģiju viņi dod, cik viņi ir mīļi un sirsnīgi – tas ir vienkārši apbrīnojami! Viņi man ir enerģijas avots – un vislabākie vitamīni."

Kora jaunieši smej, ka mēģinājumi parasti sākoties īpanēmji – ar staigāšanu, elpošanu, un no malas kādam tas varetu šķist dīvaini.

Cēsu Valsts ģimnāzijas koris un diriģente Ilga Šķendere

"Vienmēr sākam ar elpošanu, stāju, staigāšanu. Esmu mācījusies neskaitāmos kursos, bet daudz kas ir arī no sevis. Šogad man skolā rit jau četrdesmitais gads – pieredze un bagāža ir milzīgi liela, un tas viss gājis caur mani pašu. Ar tekstiem ļoti bieži strādājam kā aktieri, apgūstam arī dažādus runas vingrinājumus. Visam jābūt pamatotam, lai pēc tam bērni dziesmā to varētu ielikt un atraisītos."

Pašas diriģentes pirmie dziesmusvētki bija 1973. gadā, kas bija svētku simtgade. "Dziedāju Rēzeknes sieviešu korī "Ieviņa", un mums pirmajiem bija autentiski tautastērpi. Kā šodien atceros, mēs bijām ārkārtīgi skaistas, jo pašas gatavojām villaines ar metāla plāksnītēm. Kad sāku strādāt, visos Dziesmu svētkos esmu piedalījusies ar bērniem.

Ikdiena Dziesmu svētkos satuvina, saliedē. Redzi, kāds nu katram ir raksturiņš. Kora mēģinājumu laikā jau nepaspēj viņus tā iepazīt, tādēļ mēs rīkojam braucienus uz ārzemēm, lai saprastu īsto dzīvi un cik dziesmai ir liela nozīme tajā visā."

Par braucienu uz Rīgu Ilga Šķendere saka tā: "Es ļoti, ļoti centos viņus iedvesmot – ka viņiem tas ir jāredz, vismaz par kripatiņu jāizjūt tā burvība, kas ir šeit. Ko nozīmē dziedāt šeit. Ceru, ka nākotnē viņi gribēs dziedāt un piedalīties lielajos svētkos, jo ģimnāzijas laiks jau ir ļoti īss – trīs gadi, un viņi dodas tālāk dzīvē. Vēlos, kaut viņi iesaistītos vēl kādos kolektīvos, jo baidos, ka izzudīs skolēnu vēlme dziedāt – vieglāk ir sēdēt mājās un skatīties telefonā. Bet tie, kas atnāca – mēs nebūt šeit neesam visi – domāju, viņi grib atbalstīt [šo tradīciju] un dziedāt paši. Kad gatavojāmies šim notikumam, es pat nejautāju, vai jūs gribat vai nē – mēs braucām, un viss!"

Arī jaunieši apliecina – pēc skolotājas paziņojuma, ka jādodas uz šo koncertu, debašu nav bijis – tas bijis ļoti patīkams solis, jo beidzot bijusi iespēja pabūt sabiedrībā.

Attālinātajā saziņas režīmā viņu nodarbes bijušas dažādas: viens piedziedājis pilnu māju, kamēr vecāku nav mājās, un pa vakariem pieslīpējis ģitārspēlēšanas prasmes, citam lietā likta uz vārdadienu dāvātā šujmašīna un apgūta šūšanas prasme, vēl citai dalībniecei prieks, ka šajā klusuma periodā vairāk varējusi attīstīt māksliniecisko pusi – daudz vairāk bijis laika zīmēšanai, gleznošanai. Vēl cits krājis zināšanas, trenējoties krustvārdu mīklu risināšanā.

Projekta nosaukums ir "Dziesmubērns". Uz kuru no abiem vārdiem gribētu likt akcentu skolotāja? "Patiesībā uz abiem. Bērns dzied, un dzied visu savu mūžu jau no šūpulīša. Noteikti vajadzētu vairāk dziedāt mūzikas stundās, atrast vēlēšanos dziedāt arī ārpus obligātajiem pasākumiem. Bērns dzied, mēs visi dziedam un sargājam savas tradīcijas."

Filmēšanas process Mežaparka Lielajā estrādē

Un tā sirsniņa skan!

Par to, ka sastapšanās Mežaparkā bija notikums, varam pārliecināties, ieklausoties arī Liepājas Mūzikas un mākslas skolas zēnu kora dziedātāju un viņu diriģentes Ilzes Balodes teiktajā.

Liepājas Mūzikas un mākslas skolas zēnu koris un diriģente Ilze Balode

Inta Pīrāga: Ilze, ar ko visvairāk šodien nācās cīnīties? Ar disciplīnu vai ar dziedāšanu?

Ilze Balode: Ne ar vienu, ne otru, bet ar tikai bērniem piemītošu un raksturīgu notikuma sajūtu, jo viņi ir tik satraukti... Kā vairākas mammas man teica – ka puikas jau visu nedēļas nogali tik ļoti gatavojušies, jo tie bērni kopā nekur nav bijuši! Lai cik tas ikdienā šķiet nepamanāmi, bet tieši bērni ļoti novērtē kopā būšanu, kopā darīšanu un notikumu izdzīvošanu. Domāju, viņi paši to varbūt nevar noformulēt, bet satraukums ir tāds, kas nes līdzi skaļumu, smieklus... Tā, ka līst pāri malām. Bet ir tik labi viņus atkal dzirdēt – redzēt, ka viņi ir dzīvi un dzied.  Tas pārdzīvojums, kāds man bija pirmajā mēģinājumā, kad viņi atnāca... Jā, viņi visi ir pastiepušies, vajag lielākas kurpes, garākas bikses un arī krekli par īsiem, un tad viņi sāk dziedāt... Un tā bija tiešām patiesas laimes sajūta, ka tas, kas viņos ir iekšā, kas viņos mājo, kas viņos ir izveidojies tādā mūzikas un dziedāšanas, kultūras un iemaņu ziņā – ka tas viss nāk ārā un tur tā sirsniņa ir klāt.

Vienalga, kas notiek, vienalga, cik viņš ir izstiepies, bet viņa būtība skan.

Un tas mani tik bezgala aizkustināja: stāvēju, puikas skatījās, man bira asaras, jo viņi skan! Un acīmredzot nekādi vīrusi, nekādas pandēmijas, nekādi attālinātie darbi nevar apklusināt to skaņu, kas viņos dzīvo, un to sirsniņu, kas skan.

Esmu laimīga un ļoti priecājos šobrīd, kad redzu, ka viņi stāv uz Lielās estrādes, ka viņi dzied un gribu ticēt, ka šī savā ziņā pote, ko viņi šodien saņem, būs tāda, kas viņos veicinās identitātes un piederības apziņu, drosmi un latvisku stāju – ar visu to, kas mēs esam, kas mēs varam būt, un, kā jau saka – tauta, kas dzied, tā izdzīvo. Kad tu dziedi, tu nevari būt ne slikts, ne ļauns, ne naidīgs.

Kad redzu savus puikas no malas, kad viņi dzied, šķiet, ka visa Latvija gavilē – un arī mana sirds gavilē.

Kristaps korī dzied jau septiņus gadus, šajā korī – trīs, bet viņš dzied arī Zentas Mauriņas Grobiņas novada vidusskolas korī, turklāt mācās arī Liepājas mūzikas skolā, kur arī korī dzied. Pašam ļoti tas patīk. Alens korī dzied kopš tā laika, kad sācis macīties Liepājas mūzikas skolā – tie ir jau seši gadi, un tas viss – paralēli čella spēlei. Dziedāšana sākuma bijis kā pulciņš, bet nu jau nonācis līdz šai estrādei. Ir arī mazie bērni, kuri arī iemācās ātri kaut kādu dziesmu, tad arī klusiņām atbrauc un padzied ar lielajiem. Jēkabs korī dzied aptuveni trīs gadus un tas esot ļoti jauki.

Nevienam no viniem nav žēl, ka pēdējā brīvlaika diena aizvadīta Mežaparka estrādē – visiem te ļoti patīk: viss skaisti atjaunots un akustika ir lieliska.

Ilze Balode: Iespēja uzkāpt estrādē un ieraudzīt šo vietu... Kāda mamma man teica, ka ģimene bija skatījusies televīzijā koncerta "Brāli, brāli" tiešraidi, un puika bija jautājis – vai šī ir tā vieta, kur mums vajadzēja būt? Cik jauki, vai ne? Protams, man ir bezgala žēl, ka nevar būt visi bērni šeit un piedzīvot to prieku, bet priecājos par tām kripatiņām, kas šobrīd ir. Šis laiks ir grūts, neparasts un nepierasts, tomēr tas mums arī parāda tās kripatiņas, par kurām ikdienā priecāties. Patiesībā mums pieder tik daudz! Esam tik bagāti, jo nekas liels jau neveidojas, ja nav tās kripatiņas. Tātad katrs varam nest savu savu artaviņu, savu drupačiņu prieka un radīsies viens liels prieks, viens liels notikums kaut kad atkal. Tāpēc drupačiņas jāuztur. Šobrīd droši vien tas svarīgākais ir visiem iespējamiem veidiem uzturēt to dzirkstelīti, un tad jau, kad tās dzirkstelītes būs, tad jau tas ugunskurs aizdegsies. Pat nepieļauju domu, ka šajā estrādē kādreiz nebūs pilns ar bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem.

Ideja no Uģa Brikmaņa

Koncerta režisore Inga Cipe jūtas gandarīta par to, ka tā ideja par bērniem, kuri dzied un nes dziesmu tālāk, nav nekur pazudusi.

"Iepriekšējos svētkos Uģim Brikmanim bija doma, ka ir kāds puisēns, kurš nāk un piedzimst.

Un patiesībā man uzreiz bija tāda ideja, ka šie varētu būt tādi dziesmubērni, kas nāk no lielajiem vecākiem, kuri dzied, kuri izsapņo – tāds ideju bērns. Es ļoti vēlējos to, un domāju, ka ar visiem cilvēkiem, ar kuriem mēs satiekamies un runājamies – ka mēs šo dziesmubērna iekšējo būtību saglabājam: vienalga, kādi vēji pūš un iet pāri, viedokļi un visādas vētras, mēs kaut kā ar to "Dziesmubērnu" nostāvam pāri. Arī sevī esmu atradusi iekšēju mieru – netrakot, pieņemt un izdarīt to, ko var izdarīt. Un tā mēs šodien arī cenšamies darīt. Mūsu "dziesmubērns", kas būs izdzīvojis, būs kā sēkliņa nākotnei, lai visa svētku kustība tomēr dzīvotu. Domāju, ka daudziem no mums, kas esam Dziesmu svētku kustībā, šis bija pārbaudījumu laiks, un ne jau tikai skolēnu svētkiem – šis bija pārbaudījumu laiks arī lielajiem svētkiem. Visi domā par nākotni, un ceru, ka tas vēlreiz iedos dopingu un piešķirs citu vērtību mūsu tautas vērtībām."

Deju svētku lielkoncerta režisore Inga Cipe piedalās XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieku gājienā, kurš oficiāli tika atcelts...

"Es esmu dziesmubērns. Man pašam sava dziesma. Es nāku no sapņiem un eju uz sapni. Un es ar dziesmu dalīšos - lai tiek mammai, tētim, māsai, brālim, lai tiek draugam un man pašam."

Puisīši, kuri bija paņemti uz provēm – īstenībā viņi katrs bija ar savu kolorītu, un mēs to līniju izturējām.

Bērni ir šī "Dziesmubērna" koncerta varoņi, kuri iznes to būtību – no tādiem vienkāršiem, maziem puikām, kuri nav aktieri, kuri nav no teātru pulciņiem, bet kuri ir vienkārši puikas – viņi to stāstu uzzina no lielajiem virsdiriģentiem vai saviem skolotājiem. Tāda tā doma bija, un mēs to mēģinām nepazaudēt. Paldies visiem vecākiem un skolotājiem, kuri atsaucās un mobili reaģēja, atbrauca un piedalās šajā procesā!"

Runā virsdiriģenti

Inta Pīrāga: Ja godīgi, tik neparasti šodien redzēt tik daudz bērnu kopā. Uzreiz burtiski skudriņas skrien...

Eduards Grāvītis: Man aiz muguras negulēta nakts, jo par šo visu uzzināju pirms nedēļas... Un dabūt kopā vidusskolēnus un tos, kas skolu beiguši – tas ir sarežģītākais. Emocijas nāk vēlāk.

[Par šiem svētkiem] ir dalītas jūtas. Es šo uzskatu par laikmeta liecību. Bet bērniem tas ir emocionāli ļoti, ļoti svarīgi, jo šādu svētku nav bijis.

Tāpēc es vairāk šobrīd koncentrējos uz to, kas būs, kad man vajadzēs nostāties kopkora priekšā un kaut ko no jaunajiem dziedātājiem "dabūt laukā".

Mani bērni šorīt mājās prasīja – tēt, kāpēc tu esi dusmīgs? Es saku – nē, nē, es vienkārši koncentrējos. (smejas)

 

Jo darīsit ko tādu, ko neesat vēl darījis.

Jā, tieši tā. Jo ir dīvaina sajūta – mums it kā ir pilnīgi visas iespējas, bet tajā pašā laikā to iespēju ir tik, cik ir. Tāda dīvaina sajūta, un es vienkārši gaidu to brīdi, kad mēs ar to sāksim sadzīvot, uztversim visu kā pašsaprotamu un mēģināsim pilnvērtīgi to visu darīt. Es zinu, kā vajadzētu būt, kā te viss viļņotos un kā te viss ievibrētu. Tagad jāgaida, ka šie jaunieši, kas te stāv un dzied, ka viņi turpinās to darīt.

Manī ir baigais optimisms.

Bet nu, tagad tās sajūtas ir tādas – kā būs...

Eduards Grāvītis

Jautājums Jānim Erenštreitam. Liepājas zēnu kora diriģente Ilze Balode man tikko teica – ja neuzturēsim to dzirkstelīti, tad arī ugunskura nebūs. Vai jūsuprāt ir te šodien tā dzirkstelīte?

Jānis Erenštreits: Vēl pa īstam to nejūtu. Iespējams, ka pēc maza brīža, kad redzēsim, ka tas bariņš kļūst lielāks – tad varbūt būs. Laiks rādīs.

Jānis Erenštreits

Laikam tomēr Dziesmu svētku kopkorī spēks ir skaitliskajā daudzumā un līdz ar to arī daudzajās balsīs?

Jānis Erenštreits: Cik tā tam būtu labvēlīga situācija! Mēs ar jums stāvam brīnišķīgā Sidraba birzī, kas ir tikko arī apbalvota un, manuprāt, pelnīti. Es jau arī pats izbaudīju kā klausītājs, klausoties kordiriģentu kori – nu, brīnišķīgs skanējums! Viss būtu, lai varētu sanākt kopā un uzdziedāt. Iedomājieties, sensenos laikos katriem Dziesmu svētkiem gandrīz vai būvēja savu estrādi, bet tagad mums ir visas iespējas! Ko ar to gribu sacīt – kaut mēs pārvarētu visas likstas!

Dziesma, dziesmu gars, ar ko līdz šim esam pasauli apbūruši – tas nav pazudis. Varbūt, ka tieši ar šādiem maziem, sīkiem solīšiem – šis gan būtībā ir tāds paplatāks solis – varam lēnām atdzimt. Diriģenti ir gatavi strādāt. Ja pat no Liepājas atbrauc...

Varu iedomāties, cik stundas viņi ceļā pavadījuši! Liepājas zēnu koris manā skatījumā pēdējā skatē bija pats, pats labākais. Viņi dzied burvīgi. Tas ir tāds skanējums, kas sakrīt ar manu skanējuma etalonu, kā es savā jaunībā iztēlojos, kā korim jāskan. Vēl nepazīstu visus, kas šajā pasākumā piedalīsies, bet slavējama ir viņu vēlme būt te, izstaigāt Dziesmusvētku birzi, izbaudīt skanējumu. Tas ir apsveicami. Un lai viņiem nepietrūkst spēka iet tālāk – lai šis pulks vairojas!

Inta Pīrāga: Mārtiņ, kā tev izdodas uzturēt pozitīvo noti un smaidu, neskatoties uz to, ka te visādi ripo – ne tik raiti, kā gribētos.

Mārtiņš Klišāns: Droši vien jāapzinās misija un sajūta. Vajag kādu enerģiju cilvēkos iepūst, ja kādam tā zūd! Nesaku, ka man pašam sevi nav jāuzkurina, neesmu nekāds pārcilvēks un šajā laikā esmu izgājis cauri visādiem dvēseles stāvokļa etapiem. Šis laiks ir interesants, viegli izsakoties.

Mārtiņš Klišāns

Tavi spēka vārdi, kas tev pašam palīdz un ko tu gribētu koru skolotājiem un diriģentiem pateikt, lai viņi pēc tam tālāk tos nodotu saviem audzēkņiem?

Mārtiņš Klišāns: Atrast katram savu pareizo dziesmu. Milzīgu izturību skolotājiem. Uzticību. Lai arī bērni netika lielajā estrādē, domāju, ka lielākais panākums būtu, ja viņi, neskatoties uz to, tomēr turpinātu savu ceļu kādā pieaugušo korī, kādā pieaugušo deju kolektīvā un ja nu ne gluži 2023. gadā, tad pēc tam nākošajos svētkos jau piedalītos kā pilntiesīgi lielo Dziesmu svētku tradīcijas turpinātāji un dalībnieki.

Arvīds Platpers

Arvīds Platpers: Atcerēsimies, ka ir jābūt vienam, kas bērnus aizrauj, ieinteresē dziedāt un prot iemācīt viņiem noturēt savu balsi. A cappella ir dziedāšana bez pavadījuma, un šī prasme ir Dziesmu svētku pamats. Tāpēc es

bez svārstīšanās noliecu galvu visu dziedāšanas skolotāju priekšā, kuri strādā ar "visnepateicīgāko materiālu", kā mēs parasti sakām – bērniem, kuri ir tik dažādi un tai pašā laikā viņi taču ir vienkārši ģēniji, stāvot Lielajā estrādē un dziedot virsdiriģenta pavadījumā.

Paldies jums!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt