Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Ar simpoziju "Žanim Lipkem - 120" pievērsīs uzmanību pilsoniskajai drosmei un līdzdalībai

Kultūras rondo

Willa teātris uz laiku pārtrauc izrādes. Situācija neatkarīgā teātrī pandēmijas laikā

Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu saņem ēku rekonstrukcija Miesnieku ielā, Rīgā

Par arhitektūru domājam tikai skaistajos un sliktajos mirkļos? Saruna ar Arhitektūras gada balvas laureātu

SIA “ARHIS Arhitekti” un Andris Kronbergs 30. oktobrī saņēma Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu par ēku rekonstrukciju Miesnieku ielā, taču Kronbergs aicina apspriest arhitektūru ne tikai skaistajos vai sliktajos mirkļos, bet arī ikdienā.

Intervijā Latvijas Radio raidījumam “Kultūras Rondo” arhitekts Andris Kronbergs uzsvēra, ka godalgotais ēku rekonstrukcijas projekts bijis komandas darbs, kurā iesaistīti dažādi speciālisti – sākot ar arhitektiem un beidzot ar arheologiem un restauratoriem: “Komanda ir pietiekoši liela. Arhitekts Raimonds Saulītis, arhitekte Anita Šnitko, arhitekts Andis Alksniņš, arhitekts Vilnis Uzors un daži studenti. Komandai klāt ir arī restauratori, arhitektoniskās izpētes grupa ar Ilmāra Dirveika kungu, Artūra Lapiņa kungu, mēs bez tādiem speciālistiem šādas lietas arī nevaram darīt.”

Kultūras pieminekļa vēsturiskie slāņi

Arhitekts uzsvēra, ka darbā ar valsts nozīmes kultūras pieminekļiem, kādi bijuši nami Miesnieku ielā, jārīkojas ļoti atbildīgi. Ēkas Miesnieku ielā tiek datētas ar 17.–18. gadsimtu taču Andris Kronbergs stāstīja, ka vietas vēsture ir daudz senāka.

Pateicoties arheologu darbam, kā arī ēkas īpašnieka iniciatīvai veltīt daļu līdzekļu zinātniskajai izpētei, ēkas rekonstrukcijas procesā tikušas atklātas daudzu gadsimtu liecības.

“Tur ir artefakti, kas ēkā ir saglabājušies ir no 13.–14. gadsimta. Tur faktiski visu gadsimtu liecības varēja pamanīt. Tad, kad mēs bijām pamatu nostiprināšanas nolūkā atrakuši vajadzīgo dziļumu pagrabos aptuvenu 3 metru dziļumā, tad mēs nonācām arī līdz arheoloģiskajam, vēsturiskajam slānim, kur bija redzama bīskapa pils laika iela ar iesegumiem, ar koka ēkām, ar atejas bedrēm, ar kazu aizgaldiem un tādām lietām. Šeit jāuzsaka arī mūsu partneri arheologi un jāuzsaka ir īpašnieks, kurš veltīja zināmu daļu līdzekļu zinātniskai pētniecībai. Mēs ieguvām virkni datu un ļoti daudz arī arheoloģisko zinātnisko faktu, kurus varēs arī pievienot līdzšinējiem Rīgas pilsētas vēstures pētniecības datiem,” norādīja Kronbergs.

No spīķeriem līdz dzīvojamo ēku ansamblim

Arhitektūras Lielo gada balvu saņēmušā projekta sākumi meklējami jau 2012. gadā. Kronbergs stāstīja, ka ēka bijusi ļoti sliktā stāvoklī, taču projekta vīzija bijusi skaidra jau no paša sākuma: “Sākums bija tāds, ka tā māja bija atstutēta ar baļķiem, lai viņa negāžas. Tas stāvoklis viņā bija ļoti bēdīgs. Bija šādas un tādas idejas bijušas jau agrāk cilvēkiem, kā tur rīkoties, bet šis jaunais īpašnieks bija ar diezgan skaidru vīziju, ka viņš grib šeit izveidot dzīvojamo ēku un visas šīs trīs ēkas apvienot vienā kompleksā un tādā veidā attīstīt šo projektu.” Ēku izvērtēšanā un apsekošanā netrūkušas arī asas izjūtas. Arhitekts norādīja: “Tas bija vietām pat mazliet bīstams darbs, jo lielākā daļa no konstrukcijām bija sapuvušas.

Mēs ar tādām veselības un dzīvības briesmām rāpojām pa tām sijām, lai dabūtu to vēsturisko substanci izmērīt, lai būtu bāze tālākam darbam.”

Kronbergs atklāja, ka darbu arī apgrūtinājusi ēku nesenāka pagātne; agrāk tajās atradušies spīķeri, kuru funkcionālais plānojums ir ļoti atšķirīgs no dzīvojamās ēkas plānojuma. “Mēs jau visi zinām, ka noliktavas tika būvētas tādā veidā, ka pārsegumi iekšā ir būvēti, cik iespējams daudz var iebūvēt tajā būvapjomā, lai tur varētu iekrāmēt pēc iespējas vairāk mantu. Viņiem tāds augstums nav vajadzīgs. Dzīvojamai ēkai šāds augstums, kas ir mazāks par diviem metriem, nav piemērots. Mēs nevaram dzīvot tādos apstākļos, ne no emocionālā, ne likumīgā ne funkcionālā aspekta. Otrs ir tas, ka spīķeri parasti ir ļoti dziļi, un tas nozīmē, ka tumši. Vidus daļā vienkārši nav gaismas. Lai varētu izdarīt šādu funkcionālu izmaiņu, tad, protams, tur ir jāveic liela intervence.”

Ēku ansamblī ir paredzētas arī publiski pieejamas telpas. Kronbergs stāstīja, ka vienā no ēkām pirmajā pagrabstāvā ir restorāns, vidējā daļā atrodas kopēja halle jeb ieejas mezgls, kas ir iecerēta publiski pieejama, un ir savienota ar Anglikāņu baznīcas aizmuguri. Kronbergs pauda cerību, ka iecerētā funkcija tiks saglabāta un tur tiks ierīkota galerija vai kāda cita cilvēkiem publiski pieejama telpa. Arī pirmajā stāvā atrodoties ofisa telpa, kur var būt arī maziņš veikaliņš.

Neparedzamās sekas

Latvijas Arhitektūras gada balvas tēma šogad bija “Neparedzamās sekas”. Tā šajā projektā izpaudusies galvenokārt kā atklājumi, ar kuriem arhitekti sastapušies darba procesā. Kronbergs stāstīja: “Skaroties klāt vēsturiskajām ēkām, allaž jūs saskaraties ar to nezināmo daļu, ka tā ir apaugusi, uzaugusi gadsimtu gaitā uz visādiem slāņiem. Kad jūs to visu šķetināt vaļā, jums atklājas visādi jaunumi, visādas faktūras, konstrukcijas, kas tur ir ieslēpušās iekšā. Tā ir tā neparedzamā daļa.”

Balvas tēma arī vērš uzmanību uz jautājumiem, kurus arhitektūras nozarē ir izraisījušas Covid-19 radītās pārmaiņas.

“Piemēram, daudzi cilvēki strādā no mājām, varbūt biroji vairs nebūs jābūvē. Varbūt nebūs tik daudz un tik lielas mājas, varbūt būs jābūvē mazākas.

Kas ir tā nākotne?” sprieda Kronbergs. Neskatoties uz šiem neatbildētajiem jautājumiem, arhitekts ar humoru secināja: “Mājoklis, maizīte un kapi – lietas, no kurām mēs nekā nevaram tikt vaļā.”

Ilgtspējīga arhitektūra

Šodien īpaša uzmanība tiek pievērsta ilgtspējībai arhitektūrā. Šo pārmaiņu Kronbergs skaidro gan ar izglītības kvalitātes uzlabošanos un pieejamību, gan arī izmaiņām cilvēku skatījumā uz pasauli, kas daļēji saistītas ar neatkarības iegūšanu: “Tā brīvība ir mums acis vaļā attaisījusi, mēs tagad daudz vairāk zinām, daudz vairāk vērtējam, un mēs arī nebaidāmies pateikt, ja mums kaut kas nepatīk, mēs sakām ārā, jo zinām, ka mūs nesūtīs prom kaut kur ar vagoniem.”

Ilgtspējība arhitektūrā nozīmē ēku nākotnes novērtēšanu un ilgtermiņa domāšanu. Kronbergs atzīmēja: “Šobrīd ilgtspējības novērtēšanas lieta ir kļuvusi ļoti būtiska arī arhitektūrā, ko var nosaukt par komerciālu darbību. Cilvēki nepērk vairs un neīrē mājas, kurām nav pietiekoši augsts ilgtspējības līmenis. Ir daudz jaunas metodes izgudrotas, kā vērtēt šo ēku nākotni.

Līdz pat tam, ka mēs jau šobrīd izprojektējam, kā no mājas tikt vaļā.

Augstākā līmeņa vērtēšanas sistēma jau plāno, kā no viņas tikt vaļā un kur likt gružus. Domāšana par nākotni ir kļuvusi mazliet labāka, kvalificētāka, profesionālāka, nekā tas bija iepriekš.”

Nepieciešams dialogs ar sabiedrību

Arhitekts arī uzsvēra nepieciešamību veidot komunikāciju starp arhitektiem un sabiedrību, un šīs komunikācijas veidošanā aicināja iesaistīties arī medijus, norādot, ka arhitektu un sabiedrības komunikācija nav noturīga un galvenokārt notiek tikai sliktajos vai skaistajos mirkļos.

Kronbergs uzsvēra, ka tas nav pietiekami un plašāka sabiedrības iesaiste arhitektiem palīdzētu saprast cilvēku vajadzības apkārtējās vides veidošanā: “Arhitektu un sabiedrības komunikācija nav pietiekami noturīga un nepārtraukta.

Arhitektūra ir samērā bīstama profesija, mēs veidojam vidi, un visiem mums tā ir jālieto, mēs no tās nekādā veidā nevaram izkāpt, ja mums kaut kas nepatīk.

Tāpēc sabiedrības iesaistīšanās darbā un dialogs ar arhitektiem, man šķiet, ir ļoti vajadzīgs. Tagad mēs sākam redzēt, ka tā dzīves kvalitāte daudziem ir svarīga. Mēs tagad sākam runāt daudz par dažādiem mobilitātes veidiem jauniem, par zaļumiem, par parkiem, par publiskām teritorijām, par koplietotnes telpu veidošanu.”

Kronbergs norādīja, ka viens no līdzekļiem, kā veidot izpratni par arhitektūru sabiedrības acīs, būtu arhitektūras likums, kurā viņš un kolēģi ir ieguldījuši daudz laika.

Likumprojekts izstrādāts, lai nodrošinātu tiesisko bāzi arhitektūras nozares pārvaldībai, arhitekta profesijas reglamentēšanai un kvalitatīvas arhitektoniski telpiskās vides veidošanai, tādējādi nodrošinot ikviena sabiedrības pārstāvja tiesības dzīvot labvēlīgā vidē un adaptējot Latvijas likumdošanā Davosas deklarācijas principus par augstas kvalitātes būvkultūras (“Baukultur”) veidošanu. Tiek plānots, ka likumprojekts stāsies spēkā 2021. gada 1. jūnijā. Likumprojektu izstrādājusi Kultūras ministrijas konsultatīvās institūcijas – Nacionālās arhitektūras padomes – darba grupa, un tā izstrādes procesā notikušas plašas konsultācijas ar arhitektūras nozari.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt