Lai tiktu pie šiem baraviku kalniem, ko Inta Čerkuna tirgo Liepājas šosejas malā, abas ar māsu bija mežā jau septiņos no rīta. Sver uz kilogramiem; ko nepārdod, to patur sev. Pieredzējusī sēņotāja saka, ka baravikas aug pāris nedēļas. Vēl nākamā nedēļa, un tad viss, ja vien nebūs silts laiks.
Savukārt Aivars Melderis atzīst - iepriekš baraviku nebija tik daudz, bet lietus pāris nedēļās sēnēm nācis par labu.
Tikmēr trīs draudzenes no Ugāles sēņo netālu no Ventspils šosejas. Nesmādē gailenes un podiņus, bet cer uz baravikām, kā gan citādi. Viņām ir savas baraviku vietas, bet nav sava auto. Tāpēc sēņo tepat pie mājām.
Tikmēr Artjoms, jautāts, kādēļ dodas mežā, saka skaidri - sēņo hobijam un priekam.
Baravikas mežā tiešām ir, un daudz. Tiklīdz rietošā mēness gaismā sēnes jau var atšķirt no akmeņiem, dodamies mežā. Līdz ar rīta sauli grozā baraviku ir gana daudz. Kur ir šis mežs? Nu, ja gribat tiešām precīzu adresi, tad... Kurzemē. Sēņotāju nerakstītos likumus par labāko vietu neatklāšanu nedrīkst lauzt.