Saulainā pavasara rītā Slampes pagasta Dunduru pļavās no skatu torņa zirgu barā labi saredzams nupat dzimušais kumeļš, piespiedies pie mātes sāniem.
''Dzīvnieku skaits te ir ļoti mainīgs. Tagad daudzi jaundzimuši teļi ir nākuši klāt, bet kumeļi šogad tā lēnāk, citus gadus šajā laikā jau ir vairāk, toties taurgovīm ir sadzimuši jau kādi 12 teļi,'' stāsta Ķemeru Nacionālā parka fonda vadītāju Andis Liepa, kas atbild par savvaļas zirgiem un govīm.
Pirmās taurgovis un zirgi Dunduru pļavās ievesti pirms 15 gadiem. No pārdesmit lopiem ganāmpulks pieaudzis līdz aptuveni 200 dzīvniekiem.
Plašās ganības aizņem ap 180 hektāru lielu platību atklātā ainavā, tāpat pieejama arī mežmala, kuru zvēri izmanto, lai barotos, taču arvien augošajam ganāmpulkam nu jau te kļuvis par šauru.
''[Skaits aug] tā pa gadiem, neskatoties uz to, ka līdzās dzīvo vilki un regulāri aplasa savu procentu no jaundzimušajiem, – bet tas dabā tā ir normāli un pat labi un vēlami, ka blakus ir tādi lielie plēsēji, jo viņi to ganāmpulku uztur veselīgāku. Ar visu to tā bilance ir pozitīva, un dzīvnieku skaits ir pieaudzis, un uz šo iežogoto platību tas skaits jau ir par lielu. Rezultātā rodas negatīva tendence priekš dabas aizsardzības, tā ir pārganīšana,'' skaidro Liepa.
Tādēļ patlaban daļa savvaļas govju – ap 20 dzīvnieku – uzturas ierobežotā aplokā un tiek sagatavoti transportēšanai uz Baltkrieviju rudenī, kur tie arī palīdzēs uzturēt zālājus.
''Tur ir nožogota tāda sociāla grupa, kura kopā turējās, vairāk tur ir mammas ar šīgada teļiem un arī pērnā gada teļi un pat divgadnieki. Tur ir sociālās saites tāpat kā cilvēku sabiedrībā. Izņemt tikai indivīdu no ganāmpulka nedrīkst, jo tās nav mašīnas,'' saka Liepa.
Tāpat pieņemts lēmums astoņas savvaļas govis atdāvināt Ukrainas aizsargājamu dabas teritoriju apsaimniekotājiem. Noteicošie faktori vietu izvēlē ir līdzīgie dzīves apstākļi:
''Mans ganāmpulks te, Ķemeros, ir tomēr šajos platuma grādos izaudzēts un jaunās paaudzes ir iemācījušās mūsu klimatisko apstākļu specifiku un sadzīvošanu ar vilkiem. Un tādā ziņā šis ganāmpulks ir pārāks par tiem savvaļas dzīvniekiem, kas nāk no Rietumeiropas, kur nav tādu apstākļu.''
Liepa vēl skaidro, ka arī
vēsturiski tieši lielie zālēdāji veicināja mozaīkveida ainavu pastāvēšanu. Mūsdienās vairums dabisko pļavu ir pārveidotas tīrumos un kultivētos zālājos.
''Diemžēl cilvēkam patīk saimnieciskām vajadzībām pārveidot jebkuru iespējamo vietu. Tajā pašā laikā nav plaši izplatīta sapratne, ka diezgan nozīmīgs procents ir vajadzīgas neskartas dabas teritorijas, lai varētu izdzīvot daudzas savvaļas augu sugas. Tā kā no dabas aizsardzības viedokļa būtu ļoti liela vajadzība pēc tādām vietām, bet praktiski vairs tādas teritorijas, kur turēt savvaļas ganāmpulkus, atrast nevar. Tādām ganībām vajadzīgas plašas teritorijas – 100 un vairāk hektāru, bet mums tās pļavas ir sadrumstalotas un izmētātas starp lauksaimniecības zemēm un mežu masīviem,'' klāsta Liepa.
Zālāju noganīšana ar seno savvaļas tauru un tarpānu pēcteču palīdzību visā pasaulē pēdējos gadu desmitos kļuvusi par atzītu praksi, kas palīdz īpaši aizsargājamās dabas teritorijās uzturēt bioloģisko daudzveidību.
