Norvēģijas polārā institūta pētnieks Džons Ārs skaidroja: "Mēs esam konstatējuši, ka lāči izmanto citus apgabalus, nevis tos, ko agrāk. Ir salas, kuras tie vienkārši nevar sasniegt, lai atrastu savas bedres un dzemdētu. Tāpēc tiem jāmeklē visās teritorijās, jo ap šīm salām vairs nav jūras ledus. Mēs novērojam, ka daudzi no tiem atrodas divus līdz trīs simtus kilometrus tālāk uz ziemeļiem nekā agrāk."
Lācēni piedzimstot ir akli, bez apmatojuma un apmēram cilvēka dūres lielumā. Mazuļus un to mammas nedrīkst traucēt migās jeb bedrēs, lai tie varētu baroties ar trekno pienu un strauji augt, tāpēc pētnieki Norvēģijai piederošajās Špicbergenas salās, lai uzstādu tālvadības kameru sistēmas un videoslazdus, līdz šīm vietām dodas ar slēpēm vai kājām.
Dažkārt tikai šādi iespējams uzzināt, vai lāčiem dzimt mazuļi, un pētīt to uzvedību.
Polārlāči ir atkarīgi no peldošā jūras ledus, bet vidējās gaisa temperatūras pieauguma dēļ tas strauji kūst. Līdzīga situācija ir citos arktiskajos apgabalos, un noskaidrots, ka liela daļa Kanādas Hudzonas līča balto lāču zaudē svaru, kas ietekmē mazuļu izdzīvošanu.
Dzīvnieki medī un barojas uz ledus, bet tā trūkuma dēļ tiem uz sauszemes nākas dzīvot trīs nedēļas ilgāk nekā pagājuša gadsimta 80. gados.
