Labrīt

ASV sankciju dēļ Lembergam mazāk naudas, bet ne ietekmes Ventspils domē

Labrīt

Astoņi sievietes pasaulei veltīti stāsti. Janas Egles jaunā grāmata "Dzimšanas diena"

Raidījums "Labvakar" - viens no neatkarības atgūšanas procesa virzītājiem televīzijā

Televīzijas raidījums «Labvakar» - viens no neatkarības atgūšanas virzītājiem

Viens no Latvijas neatkarības atgūšanas procesa virzītājiem televīzijā bija raidījums “Labvakar”. Divi tā veidotāji - Jānis Šipkēvics un Ojārs Rubenis – dalās atmiņās par raidījuma tapšanu, cenzūru un viltībām, kā to apgāja.

1988. gada 31. janvārī Latvijas Televīzijā (LTV) pirmoreiz ēterā izgāja pētnieciski analītiskais raidījums “Labvakar”. Tas netiešā un vēlāk arī tiešā veidā kritizēja padomju varu, tās radīto sistēmu. Trīs raidījuma vadītāji – Jānis Šipkēvics, Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns – teju ik raidījumu lauza prātus, kā apmānīt cenzorus, savukārt pēc raidījuma jau kala plānus, kādus attaisnojumus teikt televīzijas vadībai vai kādām padomju struktūrām.

Kadrs no LTV raidījuma "Labvakar". 1992. gada 1. februāra raidījums.

Kā tas sākās?

“Es biju jauns un traks, 24 gadi, sāku strādāt LTV. Jocīgi, ka propagandas nodaļā, bet tur bija brīva vieta un, lai nepazaudētu vietu, mani tur paņēma,” stāsta Ojārs Rubenis. Viņš darbu televīzijā sāk 1979. gadā, un jaunajam žurnālistam tolaik bieži uzdots veidot sižetus “profesiju dienām”. Proti, pārtikas tehnologu, celtnieku, rūpniecības darbinieku diena un tamlīdzīgi. Rubenis atminas, ka jau tad sācis veidot vairāk kritizējošus stāstus, un par to arī saņēmis piezīmes no vadības, bet netika pazemināts.

Ojārs Rubenis

Vēlāk – 80. gadu otrajā pusē – Rubenim parādījās raidījumi “Stopkadrs” un “Risinājumu meklējot”. Sižetos apspriestas tā laika sabiedrībai aktuālas sadzīviskas problēmas, bet kritika vēl netika tiešā veidā saistīta ar Padomju Savienības sistēmu. Rubenis iztirzā kādu piemēru raidījumā: “Mani tolaik interesēja viss, kas saistās ar celtniecību. Un tur bija milzu problēmas: visas tās paneļu mājas un tas, kādā veidā visapkārt notika celtniecība. Es kaut kā redzēju to jocīgumu, varbūt tieši caur sevi. Mēs dzīvojām četri cilvēki – es, sieva un divi bērni – vienā komunālā dzīvokļa 16 kvadrātmetru istabiņā bez siltā ūdens, bez vannas, bez dušas. Katru vakaru sildi ūdeni un mazgājies. Tad man likās, ka kaut kur, kaut kas dzīvē neklapē kopā.

Mēs jau neapšaubījām sākumā komunismu vai sociālismu, bet lūdzām – paskaidrojiet to lēmumu,

kāpēc cilvēkam jādzīvo 16 kvadrātmetros, ja blakus būvējat jaunas mājas un pamatiedzīvotājiem nedodat to dzīves platību, bet citiem, kas iebrauc, jūs dodat vairāk kvadrātmetru. Kāpēc šī sistēma nedarbojas taisnīgi, un ko mēs varētu darīt? Tā tas aizripinājās līdz situācijai, ka tie atbildīgie vairs nevarēja atteikt televīzijai, kura brauc pēc intervijām, jo televīzijai tolaik bija liels spēks.”

Iedvesma no “Vzgļad” un Rietumu mūzika

Par publikāciju

2020.gada 4.maijā apritēs 30 gadu, kopš Augstākā padome nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Gaidot šo gadadienu, Latvijas Radio piedāvā ierakstu ciklu, kas veltīts mediju lomai ceļā uz šo vēsturisko notikumu. 

1987. gads – ekrānos parādījās Maskavas Centrālās televīzijas informatīvi publicistiskais raidījums “Vzgļad” (“Skats”). Turklāt tas tapa ar PSRS kompartijas lēmumu un kļuva par brīva žanra raidījumu, kurā bija arī amatpersonas kritizējošas intervijas un ieskanējās Rietumu mūzika. Sekojoši tādam bija jātop arī Latvijā.

“No kurienes nāca tas atļaušanas impulss, es nezinu, jo neviens ne no vienas institūcijas nedz ar mani, nedz ar Edvīnu nerunāja. Un tad mēs ļoti sapriecājāmies, ka ir iespēja kaut ko jaunu veidot, un mūsu televīzijā nekā tāda vēl nebija. Tad mēs “Vzgļad” ņēmām par pamatu,” atceras Rubenis.

Inkēnam un Rubenim komandā pievienojās arī Jānis Šipkēvics, sākotnēji tieši mūzikas atkāpju veidošanai raidījumā.

“Dzelzs priekškara laikā rokmūzika un tādas lietas bija tikpat aizliegtas kā runas par neatkarību vai izstāšanos no Padomju Savienības.

Bet es gribēju izstāties no tās mūzikas “konservēšanas” un būt par brīvību mūzikas žanros. Tā es ar savu jaunību, centību un, iespējams, arī lecīgumu trāpījos acīs diviem čaļiem, kas bija tādi paši lecīgie,” stāsta Šipkēvics.

Jānis Šipkēvics Latvijas Radio studijā. 2020.gada marts.

Arī Šipkēvics televīzijā bija sācis strādāt 80. gadu sākumā, tieši Mūzikas redakcijā. Viņš stāsta, ka jau iepriekš mēģināja neatļautos mūzikas videoklipus legalizēt, rādot tos jaungada raidījumā “Planētas balss”. “Saldajam ēdienam parasti parādīja “Boney M”, “Eruption”, varbūt “ABBA” un varbūt vēl kādu no Rietumu cilvēkiem. Es arī biju ielicis skaistu klipu ar Iglesiasu un Daianu Rosu, kur visi ir pie baseina ar šampanieša glāzēm rokās. Bet vienlaikus Padomju Savienībā bija pretalkohola kampaņa, un televīzijā nedrīkstēja parādīties ne glāze, ne pudele. Un man vajadzēja aizlīmēt visas glāzes tajā videoklipā. No vienas puses, tā ir drausmīga iejaukšanās cita mākslinieka darbā, ka tev tas ir jāčakarē muļķīga lieguma dēļ, bet, no otras puses, bija skaidrs, ka citādāk to klipu vienkārši izmetīs ārā kā tādu pupu mizu,” stāsta Šipkēvics.

Tāpat ikreiz nācies izgudrot paskaidrojumu vai pat leģendas, kāpēc tieši angļu valodā dziedošais mākslinieks vispār ir jārāda televīzijā un ko tas var dot sociālisma cēlājiem. Videoklipus pirms ētera pārskatījusi īpaša komisija.

“Visi raidījumi pirms ētera tika noskatīti, to darīja trīs vai četri cilvēki. Un tur bija viens televizors, un es zināju, kura ir tā šaubīgā vieta, kuras dēļ klipu neļaus rādīt, un tajā brīdī es sūtīju režisora asistenti ar cepumu un kafijas paplāti. Viņa ieiet, pagriežas pret televizoru ar muguru un ar seju pret komisiju un tieši tajā minūtē pasniedza kafiju, un viņi palaida garām tās ellīgās 20 sekundes. Šitādiem pekstiņiem vajadzēja tērēt laiku,” atceras Šipkēvics.

Kadrs no LTV raidījuma "Labvakar". 1992. gada 1. februāra raidījums.

Cenzūra un tās apiešana

Sākumā raidījuma “Labvakar” veidotāju dzīve bijusi mierīga, jo pirmos trīs mēnešus iztirzātas tikai sadzīviskas problēmas. Taču, augot sabiedrības interesei, cilvēki sāk uzticēties raidījuma vadītājiem un sūtīt vēstules ar savām pārdomām par piedzīvotām sistēmas radītām likstām, ko žurnālisti iekļāva raidījumos ar viltu.

Cenzūra un pašcenzūra

Komercmediju darbiniekiem bieži vien nākas izdabāt īpašnieku un reklāmdevēju interesēm, bet reģionālajā presē žurnālists ir pārāk pietuvināts kopienai – tā uzskata Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne, asociētā profesore Anda Rožukalne, kura pētījusi pašcenzūru Latvijas medijos. Klausies Latvijas Radio interviju.

“Tu pastāsti par to, kā cilvēks tornī uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu un par to saņēmis sodu. Un mēs jau tajā sižetā nerunājam par to, cik tas ir bijis slikti, bet stāstām, ka kaut kas tāds vispār ir noticis un tādu izvēli konkrētais cilvēks ir izdarījis. Un tas, ko no tā saprot skatītāji, ir tas, ka par to vispār drīkst runāt. Un to arī nevar cilvēkiem pārmest, jo mēs dzīvojām tādā sistēmā. Bet tā iekšējā sajūta daudziem bija, ka kaut kas nav kārtībā. Es arī biju dzimis pēc kara un ilgi nesapratu, ka kaut kas nav kārtībā,” saka Rubenis.

1988. gada 25. martā Latvijas padomju varas iestādes pirmo reizi deva atļauju piemiņas pasākuma rīkošanai, atceroties 1949. gada deportāciju upurus. Pieminekļa laukumā notika mītiņš, kuru filmēja arī “Labvakar” komanda. Žurnālistus apcietināja, taču sižets rezultātā tik un tā nonāca televīzijas ekrānos.

Kā tas varēja notikt? Rubenis skaidro, ka

liela daļa neatļauto sižetu nonāca ēterā, pateicoties tam, ka arī padomju struktūrās netrūka atbalsta “Labvakar” autoriem, tiesa, nereti “pa kluso”.

“Mēs filmējam, mūs paņem ciet milicija, uzved augšā tur, kur tagad ir banka pie Brīvības pieminekļa. Režisoru, operatoru, mani un Edvīnu uzveda otrajā stāvā, kur izrādās bija čekas ierakstu studija, kas filmēja visu, kas notiek pie pieminekļa. Tad viens augstu stāvošs milicijas priekšnieks tieši nāk ārā un nokliedzas uz miličiem, ka tie ir “labvakarieši”, mūs ātri savāca un noveda lejā, un palaida. Mēs aizbraucām uz studiju, samontējām materiālu. Ja nemaldos, tad toreiz arī no Centrālkomitejas atbrauca pārstāvis (Daudišs) pārbaudīt materiālu, un to nevar rādīt. (..) Un mēs, protams, to arī parādījām, kam sekoja rājiens mums,” stāsta Rubenis.

Falšie scenāriji

“Kad “Labvakar” jau bija pietiekami atpazīstams, mēs viesojāmies Liepājas zvejnieku kolhozā “Boļševiks” un tikāmies ar iedzīvotājiem, kas stāvgrūdām nāca. Un cilvēki mums ziņo par nebūšanām, lai mēs tās rādām televīzijā. Un es tur tā naivi pēc tam pateicu: varbūt, ja viss ir tik slikti un mēs no tas Maskavas esam tā sisti, tad varbūt stājamies ārā no tās Padomju Savienības. Muzikanta jociņš – tas tomēr izsprāga kā tāds elektriskais lādiņš, kuru visi bija atnesuši līdzi, bet nevar pateikt. Un šodien pateikt bravūrīgi kaut ko nenozīmē, ka tevi kāds novāks no skatuves, izmetīs no darba, sačakarēs dzīvi un tavu ģimeni represēs,” stāsta Šipkēvics.

Viņš atzīst, ka viņa pieredze atšķiras no Rubeņa un Inkēna darba ikdienas, jo viņš nesaskārās ar padomju struktūru darbinieku jautājumiem par “Labvakar” materiāliem. Tā dēvētos “falšos scenārijus” galu galā vienmēr nodeva tieši Rubenis, kam arī prasīja atbildību.

Kadrs no LTV raidījuma "Labvakar". 1992. gada 1. februāra raidījums.

“Jāņa pienesums patiesībā bija ļoti liels raidījumā. Tas ir nepareizs priekšstats, ka viņš ir tāds smukulītis un sabiedrības mīlulītis, un viņš jau neko nesaprot. Bet patiesībā mēs ļoti rūpīgi katram raidījumam gatavojāmies,” saka Rubenis.

Kadrs no LTV raidījuma "Labvakar". 1992. gada 1. februāra raidījums.

Rubenis atminas, ka katrs raidījums bija jāsaskaņo ar PSRS Galvenās literatūras pārvaldi jeb “glavļitu”.

Īpaši atmiņā palikusi zemtekstiem pilna saruna ar kādu cenzori 80. gados par scenārija “atbilstību prasībām”.

“Tur bija daudzi ierobežojumi: nevar filmēt konkrētas vietas, no konkrēta augstuma, no mājas jumta, no tilta utt. Mēs sēdējām pie galda, un viņa man teica: “Biedr Rubeni, ja jūs man šādi rakstāt scenārijus, es to nevaru parakstīt, jo jūs to visu nevarat darīt. Ja jūs gribat šo raidījumu svētdien, tad es jums iesaku darīt tā.” Viņa pamāja ar roku virs kādas rindkopas, norādot, ka šī tēma jāizņem ārā. Viņa turpināja: “Jūs sapratāt! Pulkstenis ir 12 piektdienā, un es būšu līdz četriem.” Es visu sapratu, nenormālā tempā aizdragāju uz televīziju, pārdrukāju scenāriju no 20 lapām uz astoņām. Es aizvedu viņai to atpakaļ. Viņa to paņēma un ātri parakstīja. Bet ēterā aiziet pilnīgi kaut kas cits. Tēmu jau es uzrakstīju. Piemēram, Edvīns runās par to, kā Padomju armija realizēja jautājumus Otrā pasaules kara laikā ar Somiju. Bet mēs jau nerakstījām, ka tas būs kritizējošs materiāls. Apmēram militārās vēstures rubrikas stilā. Un tā aiziet raidījums,” atceras Rubenis.

Trenēta pašcenzūra

Protams, nākamajā rītā ir zvans no Centrālkomitejas televīzijas galvenajam redaktoram Jānim Lejam. Viņš izsauca žurnālistus, lai sūtītu uz Centrālkomiteju atskaitīties, bet piekodināja, lai neko nerunā pretī un visam piekrīt, jo jau bijis skaidrs, ka raidījumu ar tik lielu sabiedrības atbalstu tā vienkārši neapturēs.

Tagad raidījuma autori secina, ka tā bijusi trenēta pašcenzūra, kas ļāvusi stāstīt par liegtām tēmām, kā arī motivējušas bailes.

“Komunismam bija liela pieredze, kā izrēķināties ar citādi domājošajiem. Un tā Latvijas vēsture bija tik nomācoši baisa ar piemēru teju katrā dzimtā, ka cilvēki baidījās. Un tu zini, ka tu ej par viņiem, ka arī viņi tā domā,” saka Šipkēvics.

Tikmēr Rubenis secina, ka bailes bieži motivēja doties pareizā virzienā: “Ja tu saproti, cik tālu drīksti iet, lai tu varētu pakāpties vēl tālāk, lai izietu sveikā no situācijas, - tāpēc ka mums bija pietiekami augsta pašcenzūra, lai saprastu, kādā veidā stāstīt par lietām un kurā brīdī to darīt.”

*Latvijas Radio ieraksts tapis sadarbībā ar Baltijas Mediju izcilības centru. Paldies par atsaucību Latvijas Nacionālajai Bibliotēkai.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti