Labrīt

Reisu skaits no Itālijas šobrīd ir ierobežots. Situāciju raksturo Latvijas vēstniece

Labrīt

Alvis Hermanis iestudējis izrādi "Sievietes un vīrieši"

Cenzūra un pašcenzūra. Vērtē Anda Rožukalne

Pašcenzūra joprojām sastopama teju visos medijos; sabiedriskie mediji – visbrīvākie

Komercmediju darbiniekiem bieži vien nākas izdabāt īpašnieku un reklāmdevēju interesēm, bet reģionālajā presē žurnālists ir pārāk pietuvināts kopienai – tā uzskata Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne, asociētā profesore Anda Rožukalne, kura pētījusi pašcenzūru Latvijas medijos. Sabiedriskie mediji ir daudz brīvāki no pašcenzūras, tāpēc, lai mazinātu pašcenzūru, sabiedrībai jāsaprot, cik svarīgi ir neierobežot žurnālista darba brīvību. 

Jānis Ramāns: Pašcenzūra, sapratne par robežām, ko drīkst pārkāpt, skaidra apziņa, kādas būs sekas, bija tas, kas tolaik ļāva pa gabaliņam, pa pussolītim apiet cenzūru. Mūsdienās klasiskās cenzūras nav, nav mums jānes savi scenāriji saskaņot. Var teikt, ka arī pašcenzūras nav?

Anda Rožukalne: Nekādā ziņā to nevar teikt. Pašcenzūra vienmēr ir pastāvējusi un pastāv. Tas nozīmē, ka cilvēks, vismaz mediju vidē, kaut ko noklusē, neatklāj, nestāsta. Pat tad, ja viņam to neviens neaizliedz. Ka ir kaut kas, kas ir zaudējams, tāpēc attur no tuvošanās patiesībai.

Kāpēc tā ir – aizsardzība pret kaut ko?

Tās ir bailes zaudēt savu statusu. Kaut kādi zaudējumi, kas var būt apdraudoši. Un tāpēc cilvēks atturas. Mediju vidē par pašcenzūru runā kā par ļoti negatīvu, jo tas nozīmē, ka tu neesi izpildījis savu profesionālo uzdevumu, tu nedarbojies atbilstoši profesionālajiem principiem. Un ir kādi iemesli – ārējs spiediens un reizēm arī iekšējs spiediens, kas var atturēt mediju profesionāļus no vēstīšanas.

Tāda pašsaglabāšanās, jo par to kaut kas draud. Ne tāda izteikta cenzūra, bet..

Tieši tā. Kolēģi no "Labvakar" teica, ka nevienu neizmetīs no darba. Mūsdienās tas tā gluži nav. Cilvēki baidās, ka viņus atlaidīs no darba, viņus pārcels citās vietās, viņiem nebūs ienākumu, viņiem nebūs stabila darba, viņi nevarēs maksāt kredītus. Ja esi vientuļš vecāks, nevarēsi uzturēt savu ģimeni. Un tās ir cilvēciskas bailes, kuras rada pašcenzūru.

Jūs esat pētījusi pašcenzūru Latvijas medijos. Kādi ir secinājumi? Kāda ir tā praktiskā puse, kā tas izpaužas?

Praktiskā puse ir salīdzinoši slēpta. Pētījumā es skatījos septiņu gadu laikā gadījumus, kur bija skaidrs, ka ir pārkāpta redakcionālā neatkarība, ka ir ierobežots redaktoru vai žurnālistu darbs. Un tie gadījumi parādīja, ka žurnālistiem pastāvīgi ir ierobežojumi, kas saistīti ar viņu redakciju tālāko pastāvēšanu – ar materiālo ieinteresētību, ar komerciālām interesēm. Tas ir reklāmdevēju spiediens, kur tev neļauj stāstīt visu stāstu, jo tas var aizskart kāda reklāmdevēja intereses.

Viņš pie mums nereklamēsies, jo mēs par viņu nesmuki runājam.

Jā. Ir arī tēmas, kas var atturēt reklāmdevēju intereses par auditoriju. Tas nozīmē, ka žurnālists vairs nav lojāls savai auditorijai un sabiedrībai. Bet viņš ir lojāls saviem reklāmdevējiem, savam īpašniekam, un pirmā interese ir noturēt savu biznesu. Žurnālists kļūst atbildīgs par sava īpašnieka biznesa labklājību.

Bet kā tas ir ikdienā? Tas tiek skaidri definēts žurnālistam – par šo labāk neraksti?

Kā kurā vietā. Bieži vien netiek definēts. Bet mediju uzņēmumi, kuru īpašniekiem ir citi biznesi, žurnālisti pilnīgi skaidri pēc prakses redz, ka par sava īpašnieka biznesa partneriem vai citiem biznesiem rakstīt nevar. Vai ir kaut kādi konkrēti cilvēki, kuru uzdevums ir propagandiski rakstīt to, ko drīkst.

Pašcenzūra Atmodas laikā

Viens no Latvijas neatkarības atgūšanas procesa virzītājiem televīzijā bija raidījums “Labvakar”. Raidījuma autori  - Jānis Šipkēvics un Ojārs Rubenis - ar šodienas redzējumu secina, ka tā bijusi trenēta pašcenzūra, kas ļāvusi tolaik stāstīt par liegtām tēmām, kā arī motivējušas bailes.

 

 

Un, pat ja skaidri nav definēts, tad žurnālists pats izsecina, ka par šiem labāk nerakstīt, jo šie raksti redaktoram nepatīk.

Jā, redaktors ir tas, kurš vai nu aizsargā no pašcenzūras un uz sevi uzņemas neitralizēt spiedienu, vai nu redaktors ir tas, kurš izdara spiedienu uz žurnālistiem.

Šie piemēri pārsvarā attiecas uz komercmedijiem. Sabiedriskajos medijos gluži reklāmdevējs - vismaz man ikdienā, varu droši teikt - nevar diktēt, par ko stāstīt vai ne. Vai var teikt, ka sabiedriskie mediji ir brīvāki no pašcenzūras vai tomēr ne?

Pilnīgi noteikti. Sabiedriskie mediji ir daudz brīvāki. Un tas arī ir iemesls, kāpēc daudzi cilvēki šeit strādā. Viņi var daudz aizraujošāk, interesantāk un patiesāk stāstīt. Bet sabiedriskā medijā vadība ir tā, kas uz sevi uzņemas tos dažādos spiedienus, kas ir no ārpuses, kas ir no lēmumu pieņēmējiem. Tiem cilvēkiem, kas pieņem lēmumus par sabiedriskā medija nākotni – politiķi, amatpersonas, Nacionālā elektronisko plašsaziņās līdzekļu padome (NEPLP). Bet vistrakākā situācija ir ar pašreizējo NEPLP bijusi, kas ir publiski ļoti kritizējusi sabiedriskos medijus. Un tad, jā, ir pašcenzūras gadījumi, kad redaktori, producenti vai paši žurnālisti saprot, ka - nē, labāk mēs nestāstīsim par to, ko dara Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, jo būs uzbrukumi, jo būs pārmetumi, ko neredz publiski. Labāk paklusēt. Bet tas noved pie tā, ka par vienu institūciju nav pietiekoši daudz informācijas.

Mums iekšēji arī ir bijusi diskusija, īpaši par jautājumiem, kas attiecas uz sabiedriskajiem medijiem. Vai mēs esam tiesīgi par tiem stāstīt un runāt, ņemot vērā, ka mēs esam sabiedrisks medijs un ieinteresēti arī pašsaglabāties. Bet saprotam, ka komercmediji arī par to nerunās.

Pilnīgi noteikti gan sabiedriskajam, gan komercmedijiem ir pienākums stāstīt par tik svarīgu institūciju daudzveidīgi un bez bailēm. Līdzīgi arī komercmedijos ir ļoti spēcīgi lobiji, kas sūdz tiesā un draud žurnālistiem. Un, ja labvakarieši lepojas par savu izlaušanos nezināmā tēmā, es uzskatu, ka līdzīga izlaušanās, kur arī bija liela pretestība un draudi – tas, ko žurnāls "Ir" izdarīja par maksātnespējas administratoriem, kas pilnībā izmainīja šīs jomas darbības principus. Bet tas bija ļoti grūti. Tur vajadzēja drosmi.

Vai reģionālā prese ir atsevišķs stāsts?

Reģionālajā presē ir ļoti grūti žurnālistiem stāstīt par sarežģītiem jautājumiem, jo viņi ir kopienas daļa. Ja viņi kritizē institūcijas, tās var slēgt kādas skolas. Ja cilvēks ir izdarījis pārkāpumu, bet viņš ir labi pazīstams un cienīts kopienā, tad ir ļoti grūti kritizēt. Un tur pašcenzūra pastāv.

Pilnīgi objektīva, ideāla pasaule ir iespējama? Kas ir atslēgas lietas, kas būtu jādara Latvijas mediju vidē, lai mazinātu pašcenzūru?

Pirmkārt, sabiedrībai būtu jāsaprot, cik svarīgi ir neierobežot žurnālistu darba brīvību. Tas ir sabiedrības interesēs iegūt šo informāciju. Tā ir pirmā lieta, nevis visiem jāziņo tā, kā es gribu. Es domāju, ka sabiedriskie mediji ir ļoti tuvu ideālai pasaulei.

*Publikācija tapusi sadarbībā ar Baltijas Mediju izcilības centru.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Medijpratība
Ziņas
Jaunākie
Interesanti