Tomēr procesa virzību Latvijā nozīmīgi kavēja Kurzemes un Zemgales atrašanās vācu okupācijā, kā arī arvien lielāka radikāli kreiso spēku ietekme latviešu sabiedrībā.
1917. gada augustā latviešu sociāldemokrāti uzvarēja Vidzemes pašpārvaldes institūcijas – zemes padomes – vēlēšanās, un viņu pārstāvis Oto Kārkliņš izteicās: „Nedomājiet, ka mēs aizstāvēsim latviešus. Mēs aizstāvēsim tikai savas šķiras intereses, lai te dzīvotu latvieši, krievi, ebreji vai samojedi.”
Tomēr rudenī latviešu nācijas pašnoteikšanās institūcijas izveides darbs tuvojās organizatoriskajam noslēgumam. Latviešu Nacionālās padomes dibināšanas konferenci bija paredzēts sasaukt novembra beigās Petrogradā, bet bruņotais apvērsums, kurā pie varas Krievijas galvaspilsētā nāca radikāli kreisie spēki Ļeņina vadībā, lika mainīt plānus. Padomes dibinātāji sapulcējās 29. novembrī (pēc jaunā stila) Valkā.
Dažu laikabiedru atmiņās minētais, ka Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sesija Valkas pilsētas domes namā noritējusi teju slepeni, ir pārspīlējums, jo visi debašu atreferējumi un pieņemtie dokumenti tika operatīvi publicēti presē.
Tobrīd, boļševiku valdīšanas pirmajā mēnesī, viņu politika vēl ne tuvu nebija tik represīva kā vēlāk, lai gan jau pieminētā negatīvā attieksme bija nepārprotama.
Lielinieku partija kā tāda notikumu ignorēja, taču novērotāju statusā bija klāt lielinieciskie pārstāvji no Vidzemes zemes padomes, un pirmās divas sesijas dienas pamatā pagāja neauglīgos mēģinājumos vienoties ar viņiem par kopdarbību. Kreiso pārstāvji gan atzina, ka latviešu tautas situācija ir kritiska un prasa rīcību, taču palika pie sava: Latvijai nepieciešama tikai teritoriāla, nevis nacionāla autonomija, vienas tautas – latviešu – interešu prioritāte nav pieņemama, un Latvijas nākotne ir tikai kopā ar revolucionāro Krieviju.
Kreiso pārstāvji norādīja, ka jaundibināmajai padomei nav tiesību saukties par nacionālo, ja tā pārstāv nācijas mazāko daļu. Attiecībā uz Vidzemi tobrīd tas tiešām bija fakts, tomēr pārsvaru delegātu vidū guva viedoklis, ka noteicošais ir mērķis – latviešu nācijas pašnoteikšanās.
Tā nu 30. novembra vakarā sanāksme sevi pasludināja par Latviešu pagaidu nacionālo padomi, uzsverot, ka tajā pārstāvētās organizācijas „stāv uz nacionāla viedokļa”.
Kā savās atmiņās atceras politiķis un jurists Kristaps Bahmanis, pēc pozitīvā balsojuma šajā jautājumā Kārlis Skalbe esot apstaigājis delegātus un sniedzis katram roku ar vārdiem: „Nu visai nezināšanai mēs esam pāri, nu mums ir pašiem sava valsts, sava Latvija. Lai nu notiek, kas notikdams.”
Skalbe, Jānis Akuraters, filozofs Pauls Zālīte un vēl daži aizstāvēja viedokli, ka tūdaļ jādeklarē Latvijas pilnīga neatkarība, tomēr tam nepiekrita reālpolitiskāk domājošie delegāti, tai skaitā Zemnieku savienības pārstāvji ar Zigfrīdu Meierovicu priekšgalā. Viņi saprata, ka tobrīd, 1917. gada novembrī, šāds lēmums nevarēja gūt starptautisku atbalstu.
Atcerēsimies: vairāk nekā mēnesi pēc Valkas sesijas Savienoto Valstu prezidents Vilsons publiskoja savus „14 punktus”, kuros Austrumeiropas nāciju sakarā runāja gandrīz tikai par autonomiju, un Krieviju joprojām uzlūkoja kā vienotu veselumu. Tātad bija tikai pareizi, ka deklarācijā, kuru Latviešu pagaidu nacionālā padome publiskoja 1917. gada 2. decembrī, bija teikts:
„Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valsts vienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.”
Tomēr nevar nenovērtēt to, ka šī deklarācija jau satur vairumu no topošā Latvijas valstiskuma pamatprincipiem: Latvijas tautas pašnoteikšanos, valsts vienotību latviešu etniskās teritorijas robežās un demokrātiju kā politisko sistēmu. Līdz pilnīgai valstiskās suverenitātes deklarācijai 1918. gada 18. novembrī bija jāpaiet vēl vienam notikumiem bagātam gadam.
