Dziļākajos stagnācijas gados laikraksts ''Padomju Druva'' atļāvās ''caur puķēm'' kritizēt sistēmu vien savos feļetonos. Bet, pirmās Atmodas vēsmas sajūtot, tas pirmais uzdrošinājās atgādināt par 50 gadus aizliegtiem jēdzieniem un notikumiem. Piemēram, padomju laikā nopostītajiem Brīvības cīnītāju pieminekļiem. ''Padomju Druva'' bija arī viena no pirmajām, kas publicēja aicinājumu cilvēkiem pulcēties Baltijas ceļam.
Drosmīgi izteicieni
Laikraksts “Padomju Druva” 1988. gada 9. jūnijā.
''Es apbrīnoju to vareno antihumāno un antikulturālo spēku, kas, veldamies pāri mūsu zemei, atstājis baismas pēdas pilsētās, laukos, kapos un cilvēku dvēselēs.”
Citāta autors ir Daumants Kalniņš. Rakstu viņš veltīja padomju laikā nopostītajiem pieminekļiem un izcēla kādu īpašu sugu, kas vairākus gadu desmitus grāvusi un postījusi ne tikai tai netīkamus pieminekļus, bet Latviju kopumā. Lai arī burtiski netika pateikts, ir vairāk nekā skaidrs – runa ir par padomju varu.
''Šī postītāju suga bija sastopama ne tikai četrdesmitajos un piecdesmitajos gados. 1984. gadā kāds, iespējams, vēl no Staļina laikiem saglabājies vandālis atļāvās izpostīt Nezināmā kareivja kapu pie Ieriķiem. Iemesls tam, ka kapu varēja nesodīti izpostīt, pieminekli nolaupīt un atstāt ceļmalas dubļos grimstošu kopiņu, ir mūsu politiskais analfabētisms.”
Kādi izaicinājumi reģionālajiem medijiem ir 2020.gadā? Intervija ar ASV mediju atbalsta organizācijas “Internews” konsultējošā un galvenā redaktore ''Alūksnes un Malienas Ziņās'' Sigitu Roķi.
Tagad, to lasot, viņam esot pat drusku jāsatrūkstas par savu vieglprātību.
Tiesa gan, toreiz jau brīvāk elpot varējis, jo Gorbačovs bija uzsācis savu atklātības politiku un strauji tuvojās padomju sistēmas sabrukums.
Raksts tapa pēc tam, kad Daumants Kalniņš bija iesaistījies Kultūras fonda rīkotajā Latvijas Brīvības cīnītāju atdusas vietu sakopšanas talkā. Viņš pats sakopa vietu lielceļa malā pie Ieriķiem, kur savulaik bija atradies Nezināmajam kareivim veltīts piemineklis, ko rotāja akmenī iekalts zobens un uguns liesmas un kas 80. gadu sākumā bija pēkšņi pazudis.
Pirms to darīt, viņam ieteica parunāt ar laikraksta “Padomju Druva” galveno redaktoru Verneru Rudzīti, kam bija sakari partijas komitejā. Sarunu atminas Daumants Kalniņš: ''Es aizgāju pie Rudzīša. Es saku tāda lieta... Viņš saka – jā, sarežģīta lieta, biedri Kalniņ! Noskaidrošu partijas komitejā. Lai es viņam piezvanu pēc dažām dienām. Es viņam zvanu pēc dažām dienām. Viņš atkal – sarežģīta lieta, biedri Kalniņ! Bet neviens neko nedrīkst aizliegt apkopt. Tātad atļauja tika dota.”
Brīvdomātājs un aplinkus ceļi
Verners Rudzītis, kurš pirms trīs gadiem devās mūžībā, bija viena no atslēgas personībām, kādēļ ''Padomju Druva'' bija viena no pirmajām un aktīvākajām reģionālajām avīzēm, kas iesaistījās Atmodas procesos. Avīzi vadīt viņš sāka 1983. gadā.
Rudzīti atminas ilggadējs avīzes žurnālists Gunārs Vīķelis: ''Aizgāja cienījamā Zeltīte Jansone pensijā. Un no partijas komitejas atnāca Verners Rudzītis. Tas bija ļoti interesanti, jo
viņš partijas komitejā bija saistīts tieši ar ideoloģijas jautājumiem. Bet varēja just, ka brīvdomātājs.”
Pats Gunārs Vīķelis ''Padomju Druvā'' darbu uzsāka 70. gadu vidū. Viņš kļuva par kolēģi savam tēvam, arī ilggadējam laikraksta žurnālistam Uldim Vīķelim, kurš nu jau ir mūžībā.
Neoficiālā gaisotnē kolektīvs arī dziļākajos padomju laikos esot bija gana brīvdomīgs, taču saturā tas neatspoguļojās, jo to ļoti rūpīgi pieskatīja partijas komiteja. Daži aplinkus ceļi tomēr arī toreiz atradās.
''Piemēram”, bija aizliegts kritizēt augsta ranga personas, it īpaši tās, kas bija saistītas ar partiju.
Bet to visu varēja darīt caur humoreskām, feļetoniem, nepieminot ne vārdus, ne uzvārdus, ne īstos amatus. Bet varēja jau saprast, par ko ir runa.
Šajā ziņā īpaši mans tēvs izcēlās. Viņa pseidonīms bija Skarabejs – īstenībā mēslu vabole Ēģiptē. Es arī mācījos no sava tēva. Piemēram, bija runa par Cēsu kara komisāru, kas drusku ar malu zvejniecību nodarbojās, tas tika paķerts ''uz zoba''. Protams, ka visi apkārtējie zināja, ko viņš dara, bet tiešā tekstā to nedrīkstēja izteikt. Apsmaidījām arī šādus tādus partijas darboņus, kuri, teiksim, mazliet iereibuši sēdās pie stūres un ietriecās kokā,” atceras Vīķelis.
Aicināja pulcēties Baltijas ceļam
Daumants Kalniņš no Rīgas uz Cēsīm pārcēlās 1979. gadā, un jau tolaik viņu ļoti pārsteidza pilsētas latviskums. Liels nopelns tajā bija kultūras personībām, neatkarīgi domājošiem cilvēkiem, kādi bija arī ''Padomju Druvas'' kolektīvā. Un šis slēptais disidentisms vēlāk arī sagatavoja augsni Atmodas procesiem – pārliecināts Kalniņš.
''Bija tas apslēptais tautas disidentisms, kas gan anekdotēs, gan nostāstos, gan izdarībās līda ārā kā īlens no maisa,” saka Kalniņš.
Tādējādi nav nejauši, ka 80. gadu nogalē tieši ''Padomju Druva'' nebaidījās pirmā runāt par daudzus gadus aizliegtiem jēdzieniem un notikumiem. Laikraksts bija arī viens no pirmajiem, kas dažas dienas pirms Baltijas ceļa publicēja gan Tautas frontes Cēsu nodaļas uzsaukumu piedalīties akcijā, gan arī organizatoriska rakstura informāciju, kas cilvēkiem tobrīd bija ļoti būtiska.
''Uz to aicinājumu atsaucās, zvanīja uz redakciju, interesējās, jo Tautas frontes tālruņus ne visi zināja. Un tad viņiem drošāk bija informāciju dabūt redakcijā. Zvanīja, lai noskaidrotu, kur un kā. Un mēs devām viņiem tās koordinātes, kur bija tie, kas veidoja šo ķēdi, lai zinātu, kur viņiem doties,” stāsta Gunārs Vīķelis.
Gunārs Vīķelis un Daumants Kalniņš paši arī bija Baltijas ceļa dalībnieki. Un gluži simboliski - Daumants Kalniņš stāvēja pie Nezināmā kareivja kapa Ieriķos, par kuru savulaik tik dedzīgi bija iestājies un rakstījis ''Padomju Druvā''. Tas uz Baltijas ceļa laiku jau bija atjaunots, pateicoties viņa iniciatīvai un cilvēku ziedojumiem.
Latvijas Radio ieraksts tapis sadarbībā ar Baltijas Mediju izcilības centru.