Lauris Zvejnieks: Reģionālie laikraksti šodien un toreiz [Atmodas laikā]. Tos vispār ir iespējams salīdzināt?
Sigita Roķe: Es domāju, ka salīdzināt nav iespējams, jo reģionālie laikraksti ir diezgan lielā mērā attīstījušies. Protams, ka nozīme paliek joprojām, jo reģionālie laikraksti ir iedzīvotājiem vistuvāk. Un tie var runāt par tādām lietām, kas notiek tieši tur, katrā konkrētajā vietā, skaidrot, kā vietējie lēmumi ietekmē dzīvi, stāstīt, kas notiek pilsētā, kādas tam varētu būt sekas un iemesli, ko dara pašvaldība, kas pilsētā attīstīties un ļoti aktīvi iesaistīties ar saviem viedokļiem un jautājumiem.
Uzzini vairāk par reģionālajiem laikrakstiem Atmodas laikā
Ceļā uz Latvijas brīvību ļoti nozīmīga loma Atmodas procesu veicināšanā bija reģionālajai presei, un viens no aktīvākajiem un drosmīgākajiem šajā ziņā bija Cēsu rajona laikraksts ''Padomju Druva''.
Es domāju, ka savā ziņā noteikti. Arī šie izstrādājumi, protams, atšķiras. Bet lielākajā daļā tie ir valdošās partijas un to pilsētas veču popularizēšanas instruments. Tā kā zināmu propagandas kampaņu daudzi no viņiem veic.
Un tajos mēs diezin vai sagaidīsim kaut ko tādu, ko sagaidījām no „Padomju Druvas”.
Pilnīgi noteikti nē. Ir pat veikti vairāki satura pētījumi un analīze. Un tur kritisku viedokļu par pašvaldības darbu principā nav. Es domāju, ka to mēs arī nesagaidīsim. Un tas arī nav mērķis, jo tos neizdod, lai kritizētu pašvaldību, bet lai paliktu pie varas, lai runātu par labajiem darbiem. Un to viņi paši neslēpj. Katru reizi, kad tiek vaicāts – kāpēc jūs šādus materiālus izdodat? - viņi atbild – tāpēc, ka reģionālie mediji pārāk maz stāsta par mūsu labajiem darbiem.
Laikraksti jau ilgstoši piedzīvo grūtus laikus, nav vairs to metienu. Tas ir gan nacionālajiem, gan reģionālajiem laikrakstiem. Vai šobrīd ir iespējams, ka būtu kāda pretēja tendence, ka reģionālajiem laikrakstiem palielinātos lasītāju skaits?
Reģionālajiem medijiem lasītāju skaits palielinās digitālajā vidē. „Alūksnes un Malienas ziņās” mēs redzam, ka mums ik pa trīs mēnešiem pieaug lasītāju skaits par 20% pēdējā gada laikā. Arī “Facebook”, kur mēs izvietojam informāciju, gada laikā auditorija ir pieaugusi par 50%. Auditorija ir. Vienkārši ļoti liela daļa no tās uzturas digitālajā vidē. Un tas šobrīd reģionālajiem medijiem ir liels izaicinājums. Ir vai nu jāmācās vai jāpastiprina spēja darboties digitālajā vidē. Un tas atkal ir viens ļoti liels izaicinājums – kā šajā vidē nopelnīt, lai varētu apmaksāt žurnālistu darbu.
Cik lielā mērā reģionālie mediji spēj uzrunāt, arī izmantojot digitālās platformas?
Tas ir atkarīgs no medija. Ir gan ļoti labi piemēri, kur ir ļoti labas mājaslapas un tiek rūpīgi domāts par saturu, un tas tiek arī pasniegts atbilstošā formā digitālajai videi. Bet, protams, ir tādi mediji, kas vēl ļoti lēni attīstās šajā virzienā, kur ļoti bieži pietrūkst zināšanu un arī finansējuma. Jebkura darbība prasa papildu naudu. Un, ja mums ir reģionālie mediji, kuriem nav pat normālu datoru, uz kuriem strādāt, tad ir ļoti grūti digitālajā vidē darboties.
Atgriežoties pie pašvaldību ''laikrakstu izstrādājumiem''. Cik lielā mērā tie bremzē reģionālo laikrakstu izaugsmi un attīstību?
Ļoti lielā mērā. Elementāra matemātika. Cilvēkam reģionos, kas ļoti rūpīgi apsver savus izdevumus visam, regulāri pastkastītē iekrīt avīzes izstrādājums, kurš atgādina avīzi un ir bez maksas. Turklāt ļoti bieži daudz kvalitatīvākā tipogrāfiskā kvalitātē, nekā to var atļauties neatkarīgs laikraksts. Tad skaidrs, ka cilvēks ļoti rūpīgi pārdomās, vai viņam abonēt to avīzi, kas ir par maksu. Otrs aspekts – ir pašvaldības, kas neatkarīgos žurnālistus nelaiž pie informācijas, nedod informāciju, slēpj informāciju, izraida no kaut kādiem pasākumiem. Un tas, protams, apgrūtina žurnālistu darbu un spēju normāli strādāt. Es domāju, ka tā ir ļoti liela problēma reģionālajiem medijiem. Arī pēc datiem un rādītājiem mēs labi redzam, ka tajās pilsētās, kā, piemēram, Jelgavā, kur pašvaldība iegulda ļoti lielu naudu avīzes izstrādājumā. Un tiešām nesalīdzināmu ar to, ko var atļauties neatkarīgā avīze. Tāpēc tai avīzei klājas ļoti grūti.
