Etnoloģija laikmetu griežos
Šī gada septembrī Prāgā, Čehijas Nacionālajā muzejā, atklāja izstādi, kas veltīta čehu dabaszinātnieka, kartogrāfa un etnologa Emila Holuba (1847–1902) mūža darbam. Holuba (Holub) vārds iegājis vēsturē, pateicoties viņa ekspedīcijām Centrālajā un Dienvidāfrikā un tur sarūpētajām dabaszinātņu un etnogrāfijas kolekcijām. Skatot slavenajam čeham veltīto izstādi, neviļus rodas salīdzinājums ar latviešu afrikānistu Ziedoni Ligeru (1917–2001), kurš ilgus gadus veicis pētījumus Rietumāfrikā.
Protams, minēto personību dzīves gājumi daudzējādā ziņā atšķiras. Holubs darbojās 19. gadsimta beigās, savukārt Ligera galvenie pētījumi tapa 20. gadsimta vidū. Holubs bija izglītojies dabaszinātnēs un ieguvis ārsta kvalifikāciju, tādēļ viņu aizrāva arī botānika, zooloģija, ģeogrāfija. Ligeru vairāk saistīja humanitārās zinātnes, un viņa publikācijās liela vieta ierādīta satikto tautu folklorai, rituāliem, arodiem un mākslām.
Redzamākā atšķirība tomēr ir tajā, cik plaši Čehijā un Latvijā pētīts un popularizēts katra etnologa devums. Holuba darbībai veltīts vismaz pusducis grāmatu čehu valodā, arī akadēmisku rakstu krājums Mančestras Universitātes apgādā, par viņu arī uzņemta mākslas filma. Viņa ekspedīciju vākums glabājas Čehijas muzejos, ir iekārtots viņa memoriālais muzejs, kur skatāmas arī Āfrikā iegūtās kolekcijas.
Par Ziedoņa Ligera darbību savukārt pagaidām neliecina ne grāmatas, ne muzeja stendi (tādi gan vietējās biedrības spēkiem pamazām top Kalnciema muzejā viņa dzimtajā pusē), par filmām nemaz nerunājot.
Un tomēr – lai cik atšķirīgs nebūtu Ligera un Holuba biogrāfiju dokumentējums, ir dažas būtiskas lietas, kas abiem kopīgas. Abi bija nodevušies Eiropā iepriekš nezināmu tautu kultūras un dzīvesveida izziņai, un katrs veltīja tai vismaz desmit savas dzīves gadus. Abi bija cēlušies no nācijām, kuras vēstures griežos pašas bijušas kolonizācijas objekti, nevis subjekti, tomēr savus pētījumus gan Holubs, gan Ligers savulaik veica tieši kolonijās. Holubs uz Dienvidāfriku bija devies kā Austroungārijas pavalstnieks, un viņa vākums nonāca šīs impērijas muzejos. Ligers paguva "ielēkt" pēdējā no vērienīgajiem etnogrāfiskas izpētes projektiem, kādus iespējamus bija darījusi Francijas kā koloniālas lielvaras pozīcija uz pasaules kartes. Etnogrāfiskas izpētes mērķis ir ievākt vispusīgas ziņas par kādas cilvēku grupas dzīvi.
Laikmets, kādā abi šie afrikānisti darbojās, neizbēgami iespaidoja to, kādām metodēm viņi strādāja, kā veidoja attiecības ar pētītajiem cilvēkiem, kam un kā tos atainoja. Un šajā ziņā, raugoties uz Holuba un Ligera mantojumu no postkoloniālā laikmeta skatpunkta, rodas virkne neatbildētu jautājumu. Piemēram, kāda ir viņu etnogrāfisko kolekciju vērtība mūsdienās? Vai tās pelna vērību kā liecības par dažu Āfrikas tautu vēsturi vai drīzāk tādēļ, ka raksturo aizgājušu laikmetu, vēstot par koloniālu attiecību ietekmi uz etnoloģijas praksēm? Kā Holuba vai Ligera veikumu atspoguļot tagad, piemēram, veidojot ekspozīcijas muzejos? Visbeidzot, kāda vieta ierādāma pētnieku dzīvesbiedrēm, kuras pašaizliedzīgi pavadīja vīrus tālos ceļos? Šie un vēl virkne jautājumu izskanēja oktobrī, kad čehu antropologu konferences dalībnieki apmeklēja Holubam veltīto izstādi. Jautājumus par Holuba devumu atstāsim čehu ziņā – pievērsīsimies Ligera pētnieciskajām gaitām.
Latvietis francūža Griola ekspedīcijā ar impērisku vērienu
Lai izprastu Ziedoņa Ligera gaitas Āfrikā, nedaudz jāieskicē tā cilvēka zinātniskā karjera, kurš 1950. gadu sākumā kļuva par viņa patronu Francijas akadēmiskajās aprindās. Tas bija franču etnologs Marsels Griols (Marcel Griaule) (1898–1956), kurš bija ieguvis starptautisku atpazīstamību jau 20. gadsimta 20. un 30. gados. Tieši viņš Francijā iedibināja etnogrāfiska lauka darba tradīciju. Piemēram, viņam izdevās pārliecināt Francijas parlamentu atbalstīt vērienīgu izpētes misiju maršrutā no Dakaras līdz Džibuti (1931–1933). Tajā tika iegūts liels datu apjoms, tostarp ap trīsarpus tūkstošu mākslas priekšmetu.
Griola pētniecisko pieeju bija ietekmējis viņa militārais dienests – abu Pasaules karu laikā viņš dienēja kā aviācijas pilots. 1946. gadā viņš tika iecelts par Francijas Aeronavigācijas zinātniskās pētniecības biroja prezidentu, un tas ļāva viņam lauka darbā ieviest aerofotografēšanu. Savu metodi Griols raksturoja šādi: tā kā sociālā realitāte ir pārāk sarežģīta, lai to pētītu viens, pētniekam "jāpaļaujas uz citiem speciālistiem un jācenšas kopā ar viņiem izveidot domājošu grupu, kaujas elementu, taktisku pētniecības vienību".
Tātad Griola darbībai bija raksturīga gan ietekme Francijas politiķu aprindās un neslēpti impērisks vēriens, gan tehnoloģisku sasniegumu izmantojums, gan teju militāra pētījumu organizēšana.
Lūk, pastāvot šādam etnogrāfiska darba stilam, Francijas vadošajiem etnologiem pievienojās Ziedonis Ligers. 1953. gadā viņš apmeklēja lekcijas pie Griola, kurš Sorbonnā vadīja Etnoloģijas katedru. Tolaik Ligers jau gatavojās tur iesniegt savu doktora disertāciju. Izmantodams vēl pirmskara gados Latvijā savāktos datus par vākšanu, medībām un zveju, Ligers bija sagatavojis disertāciju franču valodā un tajā pašā gadā to arī sekmīgi aizstāvēja. Ligera pētījumu Griols acīmredzot bija atzinis par gana nopietnu, lai tā autoru aicinātu pievienoties savai komandai Francijas Zinātnisko pētījumu centra (CNRS) Antropoloģijas, etnoloģijas un senvēstures nodaļā, kur Ligers kļuva par līdzstrādnieku 1954. gadā.
Pēc gada Ligeru uzaicināja doties vērienīgā CNRS rīkotā ekspedīcijā uz Francijas Sudānu. Griolam valdības līmenī bija uzticēta misijas vadība. Bija iecerēts pievērsties tautām Nigēras vidusteces krastos, tādām kā bambari, samogo, kouroumba, malinki, fulani, bozo un somono. Ekspedīcijas vajadzībām tika būvēts īpašs kuģis, aprīkots ar ierakstu studiju un fotolaboratoriju. Peldošajai laboratorijai bija jāsimbolizē franču etnoloģija kā moderna, racionāla un kolektīva zinātniska izziņa. 16,5 metru garo un 3 metru plato kuģi pabeidza būvēt 1955. gada vasarā. To nodēvēja par "Mannogo" – vārdā, kādā mandes valodu saimes runātāji apzīmē samu. Nigēras krastu iedzīvotājiem šī zivs saistās ar pasaules radītāja Faro tēlu.
Peldošās laboratorijas un kuģa "Sams" saimnieki
Ligeram piedāvājums doties ekspedīcijā acīmredzot nāca negaidīti. Par to liecina viņa sarakste ar latviešu reliģijpētnieku Haraldu Biezo, kurš tolaik Upsalā gatavojās doktora disertācijas aizstāvēšanai. 1955. gada augustā Ligers atbild Biezajam, ka labprāt ieradīsies uz to kā oponents. Taču nākamajā vēstulē viņš jau vēsta, ka no 14. septembra devies ceļojumā pa "Āfrikas džungļiem". Tā kā atrodoties "krūmos", tad sarakstīties par viņa iespējamo ceļojumu uz Zviedriju būšot ļoti problemātiski. Ligera vēstule sniedz ļoti skopas ziņas par Āfrikā pieredzēto, tomēr vārdi "džungļi" un "krūmi" iezīmē skatījumu uz lauka darba vietām no metropoles pārstāvja priviliģētās pozīcijas. (Daudz vairāk iespaidu par "Mannogo" ekspedīciju uzzināt ļautu darbs ar Ligera arhīvu, kas nav Latvijā pieejams, jo atrodas privātpersonas valdījumā Francijā).
Ceļā "Mannogo" devās 1955. gada 8. oktobrī – ar kravas kuģi tas tika transportēts uz Dakaru, bet tālāk – pa dzelzceļu līdz Nigēras vidusteces rajonam. Turpmākā izpēte risinājās gan zvejnieku ciemos, gan pilsētās, kuras glabāja pēdas no Songhai, Bamanas un Masinas impēriju laikiem, kā Dženne, Masina, Dia, Mopti, Timbuktu. Vairums ziņu ir par "Mannogo" misijas pirmajiem trim gadiem, līdz 1956. gadā Griols bija devies mūžībā.
1955. gadā ekspedīcija ilga līdz decembrim. Bez Ziedoņa Ligera un viņa dzīvesbiedres Gaidas Ligeres (1919–1989) uz "Mannogo" klāja tad bija arī etnoloģe Žermēna Dīterlena (Dieterlen). 1956. gadā pievienojās Griola meita Ženevjēva Kalamē-Griola (Calame-Griaule) un viņas dzīvesbiedrs Blēzs Kalamē (Calame), kurš vēlāk uz ekspedīcijas materiālu pamata izveidoja dokumentālu filmu "Un bateau laboratoire. Le Mannogo". Misijas trešajā ekspedīcijā devās tikai Ziedonis un Gaida, bet ceturtajā – atkal pievienojās Dīterlena. Laiku pa laikam ceļi krustojās ar vēl citiem franču pētniekiem, piemēram, ar Žanu Rušu, kurš vēlāk kļuva par vadošo Francijas etnogrāfiskā kino pārstāvi, un ar Žaku Dagē (Daget), ihtiologu.
No pieejamajām publikācijām var secināt, ka tieši Ligeru pārziņā visu ekspedīcijas laiku bija peldošā laboratorija un visdrīzāk – arī liela daļa iegūto etnogrāfisko datu un priekšmetu. Tātad Ligeru var uzskatīt par reālo kuģa saimnieku, kam uzticēta būtiska atbildība, pildot Francijas valdības uzdoto misiju.
Kāds tad bija ekspedīcijas uzskatāmais guvums? 1957. gadā CNRS izdeva brošūru par "Mannogo", un tajā raksturotas pirmajos trīs gados izveidotās kolekcijas:
- 15 500 fotogrāfijas;
- 35 ruļļi skaņas ierakstu;
- priekšmeti: ieroči, darbarīki, apģērbs, audumi, rotaslietas, maskas, mūzikas instrumenti, rotaļlietas, rituāla priekšmeti u. c. Seko piebilde, ka "priekšmetu vākšanas laikā veikta sistemātiska izpēte par to, kā iedzīvotāji tos izmantojuši".
Priekšmeti tika nodoti metropoles muzejam – tolaik "Musée de l’Homme". Vēlāk liecības, kas attiecas uz Āfrikas, Āzijas, Okeānijas un Amerikas zemju etnoloģiju, tika pārvietotas uz Brenlī krastmalas Žaka Širaka vārdā nosaukto muzeju ("Musée du Quai Branly – Jacques Chirac"), kur glabājās arī tagad. Spriežot pēc šī muzeja kataloga, "Mannogo" ekspedīcijas 581 priekšmeta nodošana notikusi 1961. gadā. Tas arī ir likumsakarīgi, ka vēlāk tādi krātuvēs nenonāca – 1960. gadā Mali ieguva neatkarību no Francijas, un politisko apstākļu dēļ pētījumus tur vairs nebija iespējams veikt. Ligers ar "Mannogo" pārbrauca uz Mali kaimiņvalsti Nigēru, kur ekspedīcija varēja turpināties. Dažus pēdējos gadus Ligers bija pēdējais pētnieks uz klāja, kuģim esot pietauvotam ostas pilsētā Eiurū (Ayorou). Kad tieši viņš māja ardievas Āfrikai, precīzi nezinām, taču dažos avotos, piemēram, 1979. gada vēstulē Žanam Rušam, minēti desmit ekspedīcijas gadi.
Nevajadzīgs mantojums?
Kāds tad īsti bija "Mannogo" komandas pētnieciskais fokuss? Minētajā 1957. gada brošūrā lasāms, ka pētīja, pirmkārt, Nigēras un Bani upju krastos dzīvojošo iedzīvotāju saimniekošanu – lauksaimniecību, mājokļus, zveju, medības, tirgošanos un upju transportu. Otrkārt, etnogrāfiski un arheoloģiski pētīja Nigēras vidusteces senvēsturi. Brošūrā atzīmēts, ka "šos divus pētījumus Ligers ir veicis konsekventi kopš laboratorijas atklāšanas". To apliecina arī zinātnisku žurnālu raksti, ko viņš paguva publicēt vēl "Mannogo" kuģojumu gados. Spriežot pēc to tematikas, Ligera uzmanības lokā bijuši mūzikas instrumenti, sakrāli priekšmeti, mītiski nostāsti, kā arī lopkopības, medību un zvejas paņēmieni. Daži no rakstiem publicēti līdzautorībā ar citiem misijas līdzstrādniekiem, un no publikāciju zemsvītras piezīmēm var noprast, ka tieši Ligers ieguvis datus, viņa kolēģiem tos izmantojot plašākai analīzei vai teorētiskai diskusijai.
Ligera lauka piezīmes, ja vien tās viņa arhīvā vēl saglabājušās, varētu sniegt nozīmīgus ieskatus par ikdienas etnogrāfisko darbu, gan par viņa kolēģiem etnologiem, reizē liecinot arī par laikmetu, kurā šis darbs veikts. Būtiski atzīmēt, ka Ligers ātri apguva Nigēras piekrastes tautu valodas un pierakstos varēja izmantot vietējos apzīmējumus.
Visilgāk Ligers pavadīja laiku starp piekrastes zvejniekiem no bozo tautas. Šīs tautas dzīvesveidam, materiālajai kultūrai, mitoloģijai viņš veltījis septiņus akadēmiskus sējumus, kas nāca klajā laikā no 1964. līdz 1977. gadam un kuru izdošanu atbalstīja CNRS. Viņa spalvai pieder vēl vairākas grāmatas – vispārējs pārskats par ekspedīciju, Nigēras etnogrāfiskais atlants, kā arī pētījumi par nigēriešu skulptūrām un seno keramiku.
Francijā Ligera bagātīgais etnogrāfiskais devums tomēr izpelnījās mazu ievērību.
Jāņem vērā, ka 1960. gados Francijas etnoloģijā notika paradigmas maiņa – postkoloniālā perioda nestās pārmaiņas. Nācās domāt par to, kā nodarboties ar etnogrāfiju jaunajā situācijā, kādus jaunus uzdevumus izvirzīt. Par koloniālisma norieta periodā tapušiem pētījumiem interese zuda, un starp tiem bija arī Ligera publicētie, tādēļ viņam nepavērās iespēja turpināt akadēmisko karjeru CNRS ietvaros. Gatavot jaunas publikācijas par Āfrikā izzināto viņš tomēr turpināja vēl līdz 90. gadiem. Diemžēl Latvijā nav pieejamas ne Ligera lauka dienasgrāmata, ne viņa nepublicētie rokraksti, ne viņa uzņemto fotogrāfiju tūkstoši.
Tagad, pusgadsimtu vēlāk, liecības par konkrēto Eiropas etnoloģijas periodu pavērtu iespējas ar šodienas mērauklu izvērtēt disciplīnas veikumu, tās pagrieziena punktus, strupceļus un avēnijas, kā arī pārskatīt etnogrāfiskās kolekcijas, lai saprastu, ko pirms gadu desmitiem iegūti priekšmeti un fotouzņēmumi, dziesmu un nostāstu ieraksti var vēstīt tagad. Kā tie no šodienas pozīcijām vedina mūs paraudzīties uz vēsturē aizgājušām vērtībām un dzīvesveidiem, un uz personībām, kas veltījušas savus mūžus to izpratnei.
Citi RSU pētnieku raksti
