"Sonderaktion Krakau" – "Palīgakcija Krakova" – tā nacistu okupantu varasiestādes nodēvēja akciju, kurā tika arestēti un vēlāk koncentrācijas nometnēs nogādāti 184 poļu augstskolu mācībspēki. Vienīgā šo cilvēku vaina bija tā, ka viņi piederēja pie savas valsts intelektuālās elites. "Tas, kas šobrīd Polijā tiek uzskatīts par eliti, ir jālikvidē. Poļiem jākļūst par zemnieku un strādnieku nāciju bez jebkāda kulturālā slāņa," deklarēja 1939. gadā par nacistu okupētās Polijas ģenerālgubernatoru ieceltais Hanss Franks. Notikumi Krakovas Jagaiļa universitātē 1939. gada 6. novembrī kļuva par šīs politikas spilgtāko izpausmi.
1939. gada septembrī, kad Vācu Reihs un Padomju Savienība kopīgiem spēkiem iznīcināja Polijas neatkarību, Krakovai palaimējās izvairīties no nopietniem postījumiem. Vairākas pilsētas augstskolas, tai skaitā prestižā Jagaiļa universitāte, turpināja darboties, un sākotnēji tas netika liegts. Tāpēc tad, kad Jagaiļa universitātes rektors, filoloģijas profesors Tadeušs Lērs-Splavinskis saņēma Krakovas gestapo šefa Bruno Millera rīkojumu 6. novembrī sapulcināt mācībspēkus uz priekšlasījumu par okupācijas varas izglītības politikas nostādnēm, viņš, neko ļaunu nenojauzdams, izsūtīja uzaicinājumus. Ieradās 138 pasniedzēji no Jagaiļa universitātes, 34 no Krakovas Kalnrūpniecības un metalurģijas augstskolas, četri no Krakovas Ekonomikas universitātes un vēl dažu citu augstskolu un ģimnāziju mācībspēki. Oberšturmbanfīrera Millera uzstāšanās izrādījās visai īsa: "Šī universitāte ir uzsākusi mācību gadu bez iepriekšējas saskaņošanas ar vācu varasiestādēm. Tā ir ļaunprātība. Bez tam ir labi zināms, ka pasniedzēji allaž ir naidīgi izturējušies pret vācu zinātni. Šo iemeslu dēļ visi klātesošie, izņemot trīs klātesošās sieviešu kārtas personas, tiks nosūtīti uz koncentrācijas nometni. Jebkāda diskusija vai pat tikai izteikšanās par šo tēmu ir izslēgta. Ikviens, kas uzdrīkstēsies pretoties manai pavēlei, tiks uz vietas nošauts."
Tas nebija ļauns joks – visi sapulcējušies tika uz vietas apcietināti un pēc vairākām nedēļām cietumā nonāca Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē.
Vēršanās pret pakļauto nāciju elitēm bija raksturīga Otrā pasaules kara laika totalitārajiem režīmiem. Arī padomju deportācijas un represijas kara sākumā anektētajās zemēs pastiprināti retināja augstskolu mācībspēku, literātu un citu inteliģentu rindas. Tomēr tik klaji ciniska izrīkošanās, kādu atļāvās nacisti "Palīgakcijā Krakova", bija šokējoša pat tālaika kontekstā. Reiha varasvīri sāka saņemt daudzus protestus no deportēto kolēģiem citās valstīs; ar lūgumu viņus atbrīvot pie Hitlera vērsās arī Itālijas vadonis Benito Musolīni un Romas pāvests. 1940. gada februārī no Zaksenhauzenes tika atbrīvots 101 profesors, kas bija vecāks par 40 gadiem; pārējie izkļuva brīvībā līdz 1941. gada janvārim. Tomēr ne visiem ieslodzītajiem mācībspēkiem bija lemts pārdzīvot skarbo laiku nacistu nometnē – nepietiekamo pārtiku, aukstumu, infekcijas. No Zaksenhauzenes neatgriezās filologi Ignācijs Hšanovskis un Leons Sternbahs, zoologs Mihails Sedleckis, tiesību zinātnieki Staņislavs Eistreihers un Antonijs Maijers, anatoms Kazimirs Kostaņeckis un vairāki citi. Protams, nebija ne runas par to, ka nometnē izdzīvojušajiem būtu ļauts atgriezties akadēmiskajā darbā. Tomēr nacistiem nebija izdevies iznīdēt šo vīru patriotismu un misijas apziņu – jau drīz pēc atbrīvošanas daudzi no viņiem apvienojās pagrīdes universitātē. Starp tās 800 nelegālajiem studentiem bija arī Karols Vojtila, vēlākais pāvests Jānis Pāvils II.
