Latvija pašnāvību skaita ziņā ieņem gana augstas pozīcijas sliktā nozīmē Eiropas Savienībā. Ik gadu Latvijā tiek veiktas aptuveni 300 pašnāvības. Iespējams, reālā mirstība no pašnāvībām ir vēl augstāka, jo ir gadījumi, kad pašnāvība slēpjas zem citiem nāves cēloņiem, piemēram, autoavārijām.
“Mēs kā krīžu tālrunis saņemam zvanus, un vidēji ir 10–15%, kuros pastāv pašnāvības domas. Pēdējā laikā šo zvanu skaits ir pieaudzis,” atzina biedrības “Skalbes” direktors Raivo Vilcāns.
Bet kā tad tuviniekiem pamanīt, ka kādam ir pašnāvības domas, un kā šādā situācijā pareizāk rīkoties? Pirmkārt, jāsaprot, ka nelaimē nonākušais ļoti mainīs savu ierasto uzvedību.
“Ja tuvinieki pamana, ka kaut kas īsti nav lāgā. Tas nekad nebūs viens noteikts simptoms. Varētu būt divas galējības un pa vidu dažādi stāvokļi. Viena galējība, ka tuvinieki pamana to, ka viņu rads, draugs ir kļuvis mazāk aktīvs, ir pasīvs, nerunīgs. Varbūt tieši otrādi, runīgs, bet tādā bažīgi trauksmainā veidā, ar aizkaitinājumu, īgnumu, ar vainošanu pret visu pasauli,” skaidroja profesore Ancāne.
Otra situācija ir tieši pretēja. Cilvēks pēkšņi kļūst pārāk līksms un priecīgs, staigā piecus centimetrus virs zemes. Ar šādu eiforiju tiek mēģināts noslēpt no pārējiem, cik patiesībā slikti jūtas. Protams, ne vienmēr tas var novest līdz pašnāvībai, bet prātīgāk būtu mēģināt ar cilvēku aprunāties.
“Ir nepieciešama sadzirdēšana. Ja mēs atstājam pašnāvību nepamanītu, tad cilvēks ar tām domām paliek viens pats. Pašnāvību domu gadījumā ir raksturīgs tas, ka cilvēks neredz citu izeju. Ir jāsaprot, kas ir pašnāvības pamatā,” uzsvēra Vilcāns.
Pašnāvības domas pašas no sevis nepāries. Nepalīdzēs arī veselīgs uzturs vai sportošana. Visgudrāk būtu meklēt speciālista palīdzību, pirms tam iedrošinot nelaimē nokļuvušo. Pat tad, ja cilvēks negrib runāt un nevēlas meklēt speciālista palīdzību, ir iespējams viņu pierunāt.
“Tas ir jautājums par mīlestību.
Ir izšķiroši svarīgi, vai blakus esošais cilvēks patiesi mīl un izjūt tuvību un mīlestību pret saslimušo cilvēku.
Ja mēs mīlam, mēs sevī varam atrast ļoti daudz pacietības, ļoti daudz īstos vārdus sameklēt. Runāt par to, cik tu man esi mīļš, svarīgs un nepieciešams. Un varbūt pirmā vizīte varētu būt tev pēc mana lūguma, nevis pavēles. Es redzētu to kā vērtību tev, un vai tu varētu uzticēties tam, ko es tev redzu kā vērtību,” idejās, kā uzrunāt tuvinieku, dalījās ārste psihoterapeite Ancāne.
Ja nav neviena, ar ko aprunāties, tad krīzes saasinājuma brīdi ikvienam ir iespēja zvanīt uz krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” diennakts atbalsta tālruni 116123.
