Ārsti komisijā atzina, ka šāds skrīnings noteikti ir nepieciešams Latvijā, vienlaikus atzīst – lai programma būtu efektīva, nepieciešams atsevišķs finansējums un zaļā gaisma arī tālākām pārbaudēm.
Piemēram, Lietuvā prostatas vēža skrīnings ieviests jau pirms vairākiem gadiem, kas palīdzējis atklāt krietni lielāku skaitu saslimšanu, nekā tas šobrīd ir iespējams Latvijā.
Saeimas apakškomisijā diskutē par apmaksāta prostatas vēža skrīninga iespējām vīriešiem Latvijā. Patlaban šāda programma nedarbojas, bet skrīningu veic cita veida onkoloģiskajām saslimšanām. Taču nav noslēpums, ka atsaucība uz šīm valsts apmaksātām pārbaudēm ir ļoti zema.
„Pēdējo trīs gadu dati: ja zarnu vēža skrīningā 2012. gadā atsaucība bija 7,6%, tad 2014.gadā bija neliels pieaugums – līdz 10%. Krūts vēža skrīnings – 2012.gadā bija 32% atsaucība, savukārt 2014.gadā – 36%. Dzemdes kakla skrīningā atsaucība bija 26% 2012.gadā, savukārt divus gadus vēlāk – 27,8%. Šie rādītāji aug ļoti lēni,” atzīst Nacionālā veselības dienesta pārstāve Līga Gaigale.
Šis gads arī kopumā pasludināts par onkoloģiskās modrības gadu, atgādināja Rīgas Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs Jānis Eglītis. Patlaban vēža reģistra uzskaitē ir 80 000 onkoloģiskie pacienti un šogad ieviesta tā dēvētā „zaļā koridora” princips, kas nozīme ka pacientiem, kuriem valsts organizētā skrīninga pārbaudes rezultātā ir aizdomas par onkoloģisko saslimšanu, papildu izmeklējumi tiek nodrošināti ārpus noteiktajām kvotām, taču realitātē šī sistēma nedarbojas.
Eglītis papildināja, ka arī pie tik zemas atsaucības no pašreizējās programmas nav jēgas. „Lietuvā šo prostatas vēža skrīningu uzsākusi 2006. gadā, aicinot visus vīriešus pēc 50 gadiem reizi gadā nodot šo prostatas specifiskā antigēna analīzi līdz 75 gadu vecumam. Ja Latvijā gadā ar prostatas vēzi ir ap 1000 saslimšanas gadījumu, tad Lietuvā pēc skrīninga ieviešanas jau 2013. gada dati rāda, ka ir jau 2700 prostatas vēža saslimšanas gadījumu. Līdz ar to varam secināt, ka mums, visticamāk, ir ļoti daudz nediagnosticētu saslimšanu, kuras parādīsies vēlāk jau ar metastāzēm kaulos, jau ar daudz dārgāku ārstēšanu,” saka Eglītis. „Bet, ja runājam par šo skrīninga ieviešanu, tam ir nepieciešams atsevišķs finansējums un atbildīgā institūcijai, kas to veic, jo pašreiz no starptautiskā viedokļa it kā labi izskatāmies - mums ir trīs citi skrīningi, bet tie patiesībā nedarbojas un rezultāta nav,” norāda Eglītis.
Tāpat Saeimas apakškomisijā diskutēja par to, vai šādai skrīninga programmai būtu jābūt pēc brīvās izvēles principa vai jāievieš profilaktiskā līmenī jau ģimenes ārstu institūcijā. Patlaban starptautiskā pieredze rāda, ka valstis izvēlas pacientu brīvprātīgo pieeju, pastāstīja onkoloģe Dace Baltiņa.
Nacionālā veselības dienesta pārstāvis Andrejs Doveiks vēl papildināja, ka skrīninga programmai ir jēga tad, ja uzreiz pēc šīs pārbaudes norit arī tūlītējas pēcskrīninga darbības ar pacientu, ja ir aizdomas par vēzi, kas nozīmē, ka ir jāsakārto arī „zaļā koridora” programma tā, lai līdz gala diagnostikai būtu maksimāli saīsināts laiks.
