Vai tas ir normāli?

Jaunā gada apņemšanās: kā iecerēto pārvērst par derīgu ieradumu vai pat dzīves veidu

Vai tas ir normāli?

Naida runa: kā tā izpaužas un ietekmē līdzcilvēkus

Rūpes par veselību: Vai joprojām pastāv stigma attiecībā uz psihiatriju

Ārsts: Stigma ap psihiatriju joprojām pastāv arī medicīnas speciālistu vidū

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Stigma ap psihiatriju pastāv joprojām, tostarp medicīnas speciālistu vidū, un bieži vien aizspriedumi pacientam traucē meklēt palīdzību un saslimšanu ārstēt, Latvijas Radio raidījumā "Vai tas ir normāli" vērtēja medicīnas doktore, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatre Liene Sīle un bērnu kardiologs, Jauno Ārstu asociācijas valdes loceklis Pauls Sīlis.

Pēc Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem, katrs četrpadsmitais Latvijas iedzīvotājs 15–64 gadu vecumā cieš no depresijas, un 60–80% no pašnāvību upuriem bijuši depresijā. Vienlaikus lielākā daļa cilvēku Latvijā, kuri cieš no depresijas, slimības stigmas dēļ pēc palīdzības nevēršas. 

"Psihiatrijai vienmēr nāk apkārt aura kaut kāda par piesardzību, varbūt mītiska, varbūt ar aizspriedumiem.

Lai arī esam 21. gadsimtā, 2023. gadā, joprojām dzīvas ir tādas vizualizācijas par to, kas bija 50., 60. gados, par kaut kādām izziņām un reģistriem, un tas cilvēkiem ir jau kulturālais mantojums," vērtēja Sīle. 

Viņa uzsvēra, ka psihiatrija ir normāla klīniskās medicīnas sastāvdaļa. Lai gan pēdējo 10–15 gadu laikā situācija ir uzlabojusies, ap psihiatriju joprojām pastāv stigma. Pacientiem vērsties pēc palīdzības un to saņemt traucē gan ārējā stigma jeb sabiedrības attieksme, gan iekšējā – tas, ko cilvēks domā pats par sevi. 

"To ārējo stigmu nu jau ar lieliem centieniem, mediju palīdzību, intervijām un pētniecisko darbību, mēs jau patiesībā [samazinām], sabiedrības izglītotība pieaug. Bet, ja runājam par pašu cilvēku, kā viņš jūtas brīdī, kad saprot, ka viņam ir psihoemocionāli traucējumi, tas būtu tas, uz ko jākoncentrējas, jācenšas mazināt tā iekšējā stigma," vērtēja Sīle. 

"Katru reizi stāstu savam pacientam, ka ne jau tas, ka jūs esat bijis pie psihiatra, padara jūs atšķirīgu. Jūs atšķirīgu padara jūsu slimības izpausmes.

Ja šīs slimības izpausmes mēs ārstējam, koriģējam, kompensējam, dažos gadījumos vispār noņemam nost – jūs dzīvojat tāpat kā cilvēks, kuram ir cukura diabēts, un viņš saņem savu insulīna terapiju," viņa skaidroja. 

Arī Sīlis piekrita, ka stigma ar psihiatriju joprojām ir, turklāt ne tikai sabiedrībā vai pacientu iekšējās pārdomās, bet arī medicīnas speciālistu vidū. 

"Es uzskatu, ka stigma pastāv joprojām. Vai pret psihiatriju kopumā arī pašā medicīnā pastāv stigma? Es teiktu arī, ka jā. Arī pašu speciālistu vidū," Sīlis atzina. 

"Tas noteikti ir arī paaudžu jautājums. Jaunie kolēģi noteikti ir daudz atvērtāki, ar mūsdienīgu domāšanu attiecībā pret psihiatriju, pret psihoterapiju, ka tā ir neatņemama medicīnas sastāvdaļa, ka tā ir nepieciešama. Ne visi, protams, bet ir vecāka gada gājuma kolēģi, kas ir aizspriedumaināki pret šo profesiju un mazāk sūta savus pacientus pie speciālistiem, mazāk uzticas šai medicīnas nozarei," viņš vērtēja. 

Tāpat ārsts sprieda, ka stigma pastāv arī tādēļ, ka liela sabiedrības daļa visus psihiatriskos traucējumus paliek zem dažiem spilgtiem piemēriem. "Bet nu nav visi ar tik ekspresīvām psihiatriskajām saslimšanām kā mānijas, kā psihozes. Ja runājam par depresīvajiem traucējumiem, tie tik tiešām ir ikdienas cilvēki. Daļai sabiedrības ir tendence salikt visu vienā maisā," viņš secināja. Vienlaikus ārsts vērtēja, ka mūsdienās plašsaziņas mediji un sociālie tīkli, arī kino industrija, arvien vairāk attēlo īsto psihiatrijas nozares ainu, laužot stereotipus, tāpēc nākamajās paaudzēs, viņaprāt, stigma mazināsies.

Sīle secināja, ka galu galā tas ir katra cilvēka informētības un izglītības jautājums. 

"Tas mūsu klupšanas akmens psihiatrijā ir, ka mēs nevaram tā smuki priekšā nolikt rentgenu vai datortomogrāfiju, ka mums ir grūti ar pacientu runāt skaitļos, bioķīmiskos parametros.

Patiesībā ir saslimšanas, kuru kritēriji ietver, ka arī tu pats nemaz nevari uz sevi [objektīvi] paskatīties. Tas orgāns, ko mēs ārstējam, ir smadzenes. Tajā brīdī, kad pieslēdzas psihiatrs cilvēka dzīvei, acīmredzot tas līdzsvars ir izsvārstījies, un ir šī saslimšana, bet pierādīt un nolikt priekšā bildīti, redziet, jums te ir lūzums, tāpēc jums ir jānāk pie psihiatra, ir sarežģītāk," atzina Sīle. "Nu nedalām nost tās smadzenes no pārējiem orgāniem un negaidām, ka pacientam, kurš iet pie psihiatra, tagad pēkšņi parādīsies zaļas ausis vai izaugs aste. Mēs esam daļa no medicīnas," viņa aicināja. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti