ĪSUMĀ:
- Kaut arī Latvijā pašnāvību statistika, salīdzinot ar citām valstīm, ir augsta, sistemātiski pie mums neviens to aizvien nepēta.
- Ar pašnāvniecisku uzvedību pusaudži signalizē, ka kaut kas nav kārtībā, visbiežāk tā ir ģimenē vai skolā piedzīvota vardarbība.
- Pārāk kūtra psihiskās veselības jautājumu iekļaušana izglītības programmā - Latvijas izglītības sistēmas klupšanas akmens.
- Latvijā psihiskās veselības atbalsts ir pieejams, bet sabiedrībā aizvien šo jautājumu aizēno dažādi aizspriedumi.
LTV1 pirmizrādi piedzīvoja LTV Ziņu dienesta dokumentālā filma ‘’MOBINGS. Izdzīvošanas skola’’ un tai sekoja tāda paša nosaukuma īpaša sižetu sērija. Projektā savos skaudrajos stāstos par piedzīvoto vardarbību dalās gan jaunieši, kuri vēl mācās, gan tie, kuri skolu jau beiguši, bet pārdzīvojumus nespēj aizmirst. Tāpat projektā viedokļos dalās nozares eksperti. Rīgas Stradiņa universitātes prodekāns Toms Pulmanis norāda, ka vienaudžu ņirgāšanās skolā bērnu un jauniešu pašnāvību risku palielina trīs līdz četras reizes.
Neglaimojoša statistika
Pašnāvību statistika uz citu pasaules valstu fona Latvijai nav glaimojoša. Proti, pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem 2016. gadā starp visām pasaules valstīm ar pašnāvību skaitu uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, Latvija ierindojās devītajā vietā. Gadu pirms tam starp Eiropas Savienības valstīm ieņēmām trešo vietu. Tomēr pie mums pašnāvību cēloņi sistemātiski netiek pētīti.
Toms Pulmanis
- Pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes prodekāns.
- Ieguvis Sabiedrības veselības speciālista kvalifikāciju un Veselības zinātņu maģistra grādu veselības aprūpē Rīgas Stradiņa universitātē.
- Kā eksperts psihiskās veselības jautājumos pārstāv Latviju Eiropas Komisijas Garīgās veselības ekspertu grupā un ir Pasaules Veselības organizācijas sadarbības partneris.
‘’Ja mēs plānojam kaut ko darīt, ir jābalstās uz pierādījumiem,” problēmu iezīmē Pulmanis. Viņš piebilst: ‘’Aizvadītajā desmitgadē Latvijā pilngadību nesasniegušo bērnu vidū vidēji tās ir trīs pašnāvības gadā. Tas mūs ierindo apmēram septītajā, astotajā vietā starp citām valstīm.’’
Pašnāvību skaits, tostarp arī Latvijā, pieaug līdz ar vecumu. Piemēram, pērn pie mums labprātīgi no dzīves aizgājuši vismaz trīs jaunieši vecumā līdz 17 gadiem, 12 personas, kuras nesasniedza 24 gadu vecumu, 24 jaunieši vecuma grupā 24–29 gadi, teju divas reizes vairāk – 41 cilvēks 30–39 gadu vecumā, 48 cilvēki 40–49 gadu vecumā un visvairāk – 57 cilvēki 50-59 gadu vecuma grupā. Pārkāpjot 60 gadu slieksnim, pašnāvību skaits pakāpeniski samazinās.
Pašnāvnieciska uzvedība
Tomēr, runājot par suicidoloģiju, parasti vislielākā uzmanība tiek pievērsta tieši pusaudžiem, jo viņu vidū visizplatītākā ir pašnāvnieciskā uzvedība, tātad – domas, plāni un mēģinājumi sev atņemt dzīvību. ‘’Zinātniskās literatūras dati liecina, ka pusaudžu populācijā uz vienu pabeigtu pašnāvību ir 50–100 mēģinājumi sev atņemt dzīvību. Un, protams, ka tas sevī ietver arī risku pabeigtām pašnāvībām,’’ skaidro pētnieks. Salīdzinājumam, vidēji populācijā tie ir 20 mēģinājumi uz 1 reāli izdarītu pašnāvību.
Šādi pusaudži signalizē, ka kaut kas nav labi, un ka viņi ir pakļauti dažādiem riska faktoriem, kas provocē šādu viņu uzvedību. Toms Pulmanis kā būtiskāko faktoru min dažādās vardarbības formas: ‘’Te mēs runājam gan par dažāda veida vardarbību ģimenē (tai skaitā, atstāšanu novārtā, neuzklausīšanu, laika trūkumu) un arī vienaudžu vidū.
Neskaitāmi pētījumu dati liecina, ka ļoti būtisks riska faktors ir ņirgāšanās vienaudžu vidū, piemēram, skolā.
Un vēl ir jāņem arī vērā individuāli faktori – augsts depresijas simptomu līmenis, zems pašcieņas līmenis, arī dažādi citi negatīvi notikumi pusaudža dzīvē, iepriekšēja pašnāvnieciska pieredze ģimenē vai vienaudžu vidū."
Uz jautājumu, kas ir jauniešu pašnāvību centrālais riska faktors, prodekāns atbild: ‘’Visbiežāk tas ir dažādu faktoru kopums”.
Mobinga pieredze un sekas
Mobings. Izdzīvošanas skola
Dokumentālo filmu "Mobings. Izdzīvošanas skola" veidojusi LTV Ziņu dienesta komanda – scenārija autore Danuta Juste, režisors Uģis Kronbergs un operatori Lauris Dundurs, Uvis Burjāns un Normunds Pavlovskis.
Vienlaikus ar filmas pirmizrādi portālā LSM.lv tika publicēts tematisks garstāsts, bet no 26. aprīļa Ziņu dienesta veidotajos ziņu izlaidumos pieejama integrēta rubrika par dažādiem mobinga veidiem un praktisku informāciju vecākiem, skolotājiem un jauniešiem.
Toms Pulmanis kā vienu no visbūtiskākajiem jauniešu pašnāvību cēloņiem akcentē tieši mobingu: “Ņirgāšanās skolā pašnāvību risku palielina vismaz 3–4 reizes. Ja mēs skatāmies uz Latvijas datiem, tad situācija ir vērtējama, kā ļoti slikta.’’ Proti, 2015. gadā veiktais OECD pētījums liecina, ka Latvijā tolaik no mobinga cieta 30% skolēnu. Tas mūs ierindoja 2. vietā starp visām OECD valstīm. Savukārt 2018. gadā veiktais šāds pats pētījums rāda, ka situācija pie mums ir vēl vairāk pasliktinājusies – no mobinga nu jau cieš 35% skolēnu un tas Latviju ir padarījis par līderi vienaudžu savstarpējās apsmiešanas ziņā starp visām OECD valstīm.
Par īpaši efektīvu ieroci mobinga mazināšanai, kas secīgi mazina arī pusaudžu suicidoloģisko uzvedību, Pulmanis atzīst Skandināvu ņirgāšanās profilakses izglītības programmas.
Latvijas izglītības sistēmas klupšanas akmens esot pārāk kūtra veselības, īpaši psihiskās, jautājumu iekļaušana izglītības programmā: ‘'Mums nepietiek ar to, kā mācām bērniem ekonomiku!’' Vienlaikus viņš norāda, ka nav tā, ka Latvijā neviens par to nedomātu. Piemēram, līdzīgu pētījumu veicis un divas dokumentālas filmas izglītošanai ir radījis Slimību profilakses un kontroles centrs.
Ņirgāšanās radītās sekas var būt ļoti daudz un dažādas. ‘'Uzreiz [tūlītējās sekas] var būt depresija, nomāktība, iedragāta pašcieņa, trauksme, psihosomātiski simptomi, biežāk atkarību izraisošo vielu lietošana,’' skaidro Pulmanis, akcentējot, ka problēmas ir būtiski risināt jau pašā saknē. Pretējā gadījumā tiem, kuri skolas laikā bijuši ņirgāšanās upuri, sekas turpinās arī pieaugušā vecumā. Savukārt fiziski un psihiski vesels cilvēks ir daudz produktīvāks gan sev, gan apkārtējai sabiedrībai.
Atbalsts
Lai gan Pulmanis norāda, ka atbalsta sistēma vienmēr varētu būt stiprāka, situācija pie mums nemaz tik drūmās krāsās mālējama neesot. ‘’Mums ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālrunis, krīžu un konsultāciju centra ‘’Skalbes’’ tālrunis, kas nesen ir sācis strādāt 24/7 un es ļoti priecājos par šo risinājumu, jo cilvēks ar problēmām nesaskaras tikai darba laikā. Mani priecē arī Pusaudžu Resursu centra attīstība. Būtu arī ārkārtīgi nozīmīgi nākotnē stiprināt šo centru kapacitāti, nodrošināt šādus centrus katrā pašvaldībā. Jo vēl viena svarīga nianse ir, lai palīdzība būtu pēc iespējas destigmatizējoša [aizspriedumus mazinoša – red.]. Lai nav tāda sajūta, ka es eju tā kā uz citu pasauli. Tai ir jābūt sajūtai, ka es eju risināt savu veselības problēmu tieši tāpat kā es eju pie jebkura cita speciālista,’' skaidro Pulmanis.
Pārresoru koordinācijas centra pārraudzībā topošais ‘’Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienests’’ ar reģionālajiem centriem visā Latvijā būtu laba alternatīva. Tomēr projekts ir ieildzis, februāra sākumā tas valdībā izraisīja asas diskusijas un savstarpējus pārmetumus. Un šobrīd šī jautājuma izskatīšana ir atlikta.
Vienlaikus pētnieks akcentē, ka speciālisti nav pirmie, pie kuriem grūtībās nonācis cilvēks meklēs palīdzību. ‘’Pirmais cilvēks būs mamma, tēvs, draugs, draudzene, jebkurš tuvais cilvēks. Un viņiem ir jāsaprot, uzmanīgi jāklausās, jābūt informētiem, ko darīt šādās situācijās,’' uz būtisko līdzcilvēku lomu norāda RSU prodekāns Pulmanis.
Vairāk par mobingu lasiet LSM.lv garstāstā:
