Situācija neuzlabojas
12 soļi, kas jānoiet, lai tiktu galā ar savu alkohola atkarību, – programma, ko piedāvā Latvijas anonīmo alkoholiķu sadraudzība, šogad atzīmē savu jau 35. pastāvēšanas gadu.
"Pēc būtības cilvēka daba nemainās – gan pirms 35 gadiem, gan pirms 150 gadiem, gan pirms 500 gadiem cilvēki allaž ir meklējuši veidus, kā apreibināt sevi, kā savu apziņu padarīt miglaināku cerībā, ka tas uz brīdi palīdzēs izbēgt no dzīves stresa. Tādā ziņā jau nekas nav mainījies. Katrai paaudzei aizvien no jauna jārisina vieni un tie paši atkarību jautājumi. Cik tas ir tīri statistiski, grūti spriest, bet man liekas, ka labāk jau īpaši nepaliek," vērtēja Simanovičs.
Cilvēku informētība un zināšanas par to, ka palīdzība problēmas risināšanā anonīmo alkoholiķu sadraudzībā ir pieejama, ir nepietiekamas, norādīja Maksima. Bieži vien cilvēki izdara aplamus secinājumus, balstoties uz to, ko ir redzējuši filmās, taču patiesībā atbalsta saņemšana no cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi ir viena no pieejām, kas padara ārstēšanos no atkarības daudzpusīgāku un pieejamāku.
Pirmais solis gan pirms jebkāda veida palīdzības saņemšanas ir apzināties, ka problēma pastāv.
"Es ļoti bieži runāju par šo tēmu, lai cilvēki uzdotu jautājumus paši sev, uztaisot nelielu iekšējo inventarizāciju, kā tad ir man? Vai man ir riski? Vai man ir grūtības? Vai ir kaut kas, ko es risinu ātrā, vieglā veidā – tūlīt aizmigt, tūlīt nomierināties, tūlīt priecāties? Vai tā izvēle nav nepalīdzoša, lietojot alkoholu vai citas vielas? Cilvēkam, vēršot skatu uz sevi spogulī, rodas vairāk vai mazāk skaidrība par to," skaidroja Maksima.
Ģimene nevar izvilkt cilvēku
Nākamais solis pēc iekšējās inventarizācijas ir speciālista viedoklis – objektīvs skats no malas. Ārsts ir tas, kurš palīdz sakārtot vai salikt pa plauktiņiem simptomus un nianses.
"Noteikti arī apkārtējie cilvēki – ģimene, piederīgie, kolēģi – varētu nenovērtēt sevi par zemu un runāt par to varbūt ne tik daudz tādās emocionālās izpausmēs un dusmās, bet varbūt tiešām atspoguļojot situāciju un novelkot robežas par to, par ko cilvēks ir atbildīgs, – par savu veselību un dzīves kvalitāti," norādīja Maksima.
Simanovičs piekrita, ka alkoholiķa tuviniekiem ir jānovelk robežas, nevis jāmēģina cilvēkam palīdzēt, rūpējoties par viņa ikdienu un dzīves kvalitāti.
"Ģimene nevar izvilkt cilvēku, neviens nevar izvilkt cilvēku. Es parasti saku, ka labākā palīdzība alkoholiķim vai atkarīgajam ir viņam nepalīdzēt. Kamēr visi danco riņķī apkārt tam atkarīgajam un mēģina ar viņu kaut ko darīt, tur nekas nelīdz. Viņš ir jāliek mierā.
Cilvēkam ir jāļauj pēc iespējās ātrāk pašam piedzīvot savas rīcības sekas. Ir jānovelk robežas. Sliktākais, ko izdara tuvinieki, ir, kad viņi uzņemas sekas viņa vietā, un viņš nejūt šīs sekas, turpina dzīvot bezatbildīgi, jo sekas uzņemas cits. Kāpēc man mainīt kaut ko savā darbībā, ja es varu dzīvot tā, kā dzīvoju, bet sekas neizjūtu?" skaidroja Simanovičs.
Viņam piekrita Maksima, norādot, ka tuviniekiem ir svarīgi apzināties un pieņemt arī to, ka alkoholisms ir nāvējoša slimība, un ar piederīgo, kurš nepieņem lēmumu atveseļoties, visticamāk, notiks sliktas lietas, bet tā ir viņa izvēle.
"Tuvinieks, savu iekšējo konfliktu vadīts, ļoti bieži tādēļ domā – kā es varu to pieļaut, ka otrs aiziet bojā? Bet šī tomēr ir ļoti apzināta šī cilvēka izvēle. Ir tāds termins līdzatkarība, kas skaidro, ka tuvinieks pārdzīvo ļoti līdzīgas emocijas un iekšējos konfliktus [kā atkarīgais] – par robežām, par kaunu, par vainas sajūtu, un tik neloģiski turpina palīdzēt, kaut īstenībā būtu jāliek mierā," skaidroja Maksima.
Jāsasniedz bedres dibens
Pieredzes ir daudz un dažādas, atzina anonīmo alkoholiķu (AA) biedrs Orests. Viņš vērtēja, ka cilvēkam, lai nonāktu līdz palīdzības meklēšanai, ir jāsasniedz bedres dibens, bet katram tas nozīmē ko citu. Vienam nonākšana zemākajā dzīves punktā ir darba vai ģimenes zaudēšana, cits arī bez pajumtes vai iztikas vēl neuzskata, ka to būtu sasniedzis.
"Mēs sakām, ka jāsasniedz savas bedres dibens – vienam tas ir pie tirgus, kur lielie konteineri, citam tas ir, kad viņam Jūrmalas mājā ir palikuši tikai porši un lambordžīni. Tas var būt dažādi," atzina Orests.
Maksima skaidroja, ka apstākļi, kas nosaka, cik ātri atkarība progresē, ir dažādi, taču tā vienmēr progresē, nekad nenāk atpakaļ.
"Tā ir tā nianse, par kuru cilvēki bieži maldās – nu, es tagad kādu laiku atturos, tad jau viss būs kārtībā, es atkal varēšu sākt lietot. Tie ir lieli maldi un informācijas trūkums. Slimība tikai un vienīgi progresē, tā nav izārstējama, bet tā ir ļoti labi ārstējama," skaidroja Maksima.
Vienīgais noteikums, lai kļūtu par anonīmo alkoholiķu sadraudzības biedru, ir vēlēšanās atmest dzeršanu.
"Ja es vēlos atmest, es drīkstu nākt. Nav nekādu citu noteikumu. Tikai tas. Tikko es pasaku, ka esmu AA biedrs, tā es esmu AA biedrs. Vienlaikus tas pasaka to, ka mēs īsti uz slēgtajām sapulcēm negaidām cilvēkus, kurus tas neinteresē," norādīja Orests.
Šobrīd Latvijā ir ap 50 vietām, kur notiek anonīmo alkoholiķu tikšanās. Aptvere ir laba, bet vienmēr varētu būt labāk – ir gana daudz pilsētu, kur šādu grupu vēl nav.
"Latvijas nelaime ir tā, ka to lielo pilsētu mūsu skatījumā patiesībā ir maz. Cilvēki praktiski viens otru pazīst un sākumā stipri kautrējas, izjūt kaunu, – kā es tagad iešu uz anonīmo alkoholiķu sapulci, ja mani taču visi kaimiņi tur pazīst. Tā varbūt ir viena no lielākajām problēmām, bet tad, kad tas dibens, kā es minēju, riktīgi ir sasniegts, tad cilvēks ir gatavs darīt jebko. Tas ir īstais brīdis, kad sākas atveseļošanās," norādīja Orests.
Maksima atzina, ka šāda palīdzības forma ir daudz pieejamāka nekā narkologa konsultācija, jo ir reģioni, kur narkologa nav, vai arī rindā uz konsultāciju jāgaida mēnesi vai pat vairāk.
"Šī sadraudzība ir iespēja, uz kurieni cilvēks jau var doties no rītdienas vai pat šodienas, ja viņš to ir nolēmis, un kaut kādā ziņā sākt šo izziņas procesu.
Bet es tiešām akcentēju, ka ir svarīgi doties ne tikai pa šo atbalsta ceļu, bet arī pa šo terapeitisko ceļu. Izrakstīties no narkologa vai terapeita rindas nevajadzētu. Tas ļoti labi darbojas kopā," uzsvēra Maksima.
Simanovičs vērtēja, ka lielākais šķērslis atkarības ārstēšanā ir nevis palīdzības pieejamība vai rindas pie narkologa, bet gan cilvēks pats sev, cilvēka priekšstats par sevi un nevēlēšanās šo problēmu atzīt.
"Kamēr cilvēkam ir tādas pārdomas – "bet ja nu mani pazīs un ko par mani padomās" – tas nozīmē, ka tas atsitiena punkts vēl vienkārši nav sasniegts," Simanovičs secināja.
