Bērnistabas “Facebook” kontā mēs uzrunājām vecākus dalīties ar savām bērnībā piedzīvotajām nepatīkamām atmiņām par ēdienu, un atsaucība bija liela, tika nosaukta vesela rinda ēdienu, kuri ļoti negaršoja bērnībā. Piena plēve ir klasika (piena plēve tiek minēta saistībā ar piena zupu un kakao vai šokolādes dzērieniem), tiek minēti sīpoli, maizes zupa, speķis, griķi un citi ēdieni.
Visbiežāk minētie ēdieni, kuri negaršoja bērnībā:
Arī šie ēdieni bērnībā tika uzskatīti par "neēdamiem":
Ēd, kamēr šķīvis tukšs!
Šiem ēdieniem ir kāds kopsaucējs – visbiežāk atmiņas par bērnībā nemīlētiem ēdieniem saistītas ar bērnudārzu vai skolu un pieaugušo uzstāšanu, ka šķīvis jāizēd, kaut arī ēdiens negaršo.
Ilze raksta par maizes zupu: “Skolotāja vienreiz bija īpaši neatlaidīga un lika man apēst visu (citas reizes izšmaucu tikai ar putukrējuma apēšanu).”
Kristīne: “…griķi – tas bija kaut kas šausmīgs, un teiciens:
“kamēr nebūs tukšs šķīvis, no galda nost nevar iet”...”
Jara raksta par putru: “Un droši vien labs un veselīgs, bet tā glumā masa, ko lika iedabūt iekšā cilvēkam, kurš vienkārši nespēj ieēst neko, ja nav pagājušas dažas stundas, kopš tu esi pamodies, atstāja sekas. Ieraugot kādu mannas putriņu, jau rauj uz augšu. Nedrīkst ar varu likt ēst! Nekad! “
Valentīna par dzeltenām biezputrām: “..paņēmu mutē un turēju, gaidot brīdi, kad neviens neredz, iebāzt kabatā... Negaršo.”
Sigita: “Bērnudārzā piespieda ēst šķelto zirņu putru, pēc pirmās karotes skrēju vemt.”
Bērna garšas izjūta, ēdiena izskats un emocijas
Pieaugušie domā, ka ēdiens ir veselīgs, bērnam nepieciešams, pieaugušo vērtējumā – garšīgs.
Psiholoģe Inese Putniece skaidro, ka mazākiem bērniem ir nabadzīgāka garšas izjūta, garša nav tik ļoti attīstījusies, tāpēc mazi bērni citādi izbauda ēdienu.
Maziem bērniem ir citādas garšas izjūtas un vēlme eksperimentēt ar ēdienu.
Negaršīgs bērnam ir ne tikai tas, kas tiešām negaršo, bet arī tas, kas bērnam nepatīk pēc izskata, konsistences un nepatīk konkrētajā situācijā (piemēram, baidoties, ka viņam liks ēdienu izēst, uzstās, neskatoties uz viņa pretenzijām).
“Ja bērnam negaršo saldāks, skābāks vai sāļāks ēdiens, tas trāpa negaršīgajā gammā. Ja šīs nepatīkamās garšas izjūtas sakrīt ar veidu, kā ēdiens tiek pasniegts, un vēl, pieliekot klāt bērna iztēli, tad bērns domā, ka sliktais šai situācijā ir biezpiens ar siļķi, ne viņa garšas izjūta, netīkams pasniegšanas veids vai paša iztēlē uzburtais,” bērna garšas sajūtas un dažādu situāciju emocionālo un vizuālo fonu skaidro Inese Putniece.
Bērns saka, ka ēdiens negaršo, bet ne vienmēr tam ir saistība tikai ar ēdiena garšu.
Psiholoģe arī uzsver, ka ēšana ir primāra vajadzība, tā ir dziļi instinktīva, ar to saistītajām emocijām ir paliekošs nospiedums tālākā dzīvē.
Primārais apmierinājums ir orāls (mātes krūts), no tā arī vēlāk izriet bulīmijas, anoreksijas, emocionālā ēšana sasprindzinājuma un krīzes momentos.
