Zīžot mammas pienu, mazulis ne tikai remdē izsalkumu, bet arī atgūst mieru. Visbiežāk zīdīšana tiek pārtraukta, bērnam sasniedzot pusgada vecumu, taču Pasaules Veselības organizācija iesaka turpināt zīdīšanu līdz diviem gadiem un pat ilgāk.
"Ir jāsaprot, ka ir dažādas valstis, dažādi ekonomiskie stāvokļi, un kaut kur bērnam tas tiešām ir izdzīvošanas jautājums – saglabāt zīdīšanu arī pēc gada vienkārši nepietiekama vai nekvalitatīva uztura dēļ. Attīstītās valstīs bērnam zīdīšanas saglabāšana līdz diviem gadiem nav tik kritiski nepieciešama, bet jebkurā gadījumā noteikti ir vērtīga, jo mātes piens nekādā veidā nezaudē savu vērtību arī pēc gada," skaidroja Lase.
Tas nenozīmē, ka bērnam līdz divu gadu vecumam uzturā jālieto tikai mātes piens, protams, to var kombinēt ar citiem ēdieniem.
"Bērns pēc gada ēd jau kotletes no mūsu galda, bet mātes piens ir imunitāte, fermenti, kas palīdz pārstrādāt tās pašas kotletes, tie ir augšanas faktori. Vienkārši mātes piens vairs nav pamata uzturs, tas ir papildinājums veselībai un attīstībai," norādīja Lase.
Pēc tam, kad mazulis sasniedz viena gada vecumu, mammas piens mainās. Tajā paliek arvien mazāk kaloriju, taču ne mazāk vērtīgo vielu. Vienlaikus arī bērns ir attīstījies, tāpēc zīdīšanā jānovelk zināmas robežas.
"Tas, ar ko es bieži saskaros un konsultēju jaunās mammas, ka viņas sūdzas par to, ka pēc gada zīdīšana turpina būt haotiska.
Stāsts ir par to, ka zīdīšanai jānotiek pēc pieprasījuma, un jaundzimušajiem tiešām tas tā ir, bet mammas uztver, ka arī turpmāk bērns var prasīt kurā katrā brīdī – vienkārši atpogāt mammai blūzīti un pieprasīt. Bet pēc gada ir ļoti svarīgs robežu jautājums, un tas attiecas ne tikai uz zīdīšanu; mēs taču daudz ko bērnam nevaram atļaut. Ir kaut kas, kas ir bīstams, ko nedrīkst, tas viss ir robežas, ko mēs bērnam audzinām un mācām. Ap zīdīšanu arī ir savas robežas," uzsvēra Lase.
Kauliņa piekrita, ka pēc viena gada vecuma emocionālās atdalīšanās process starp mazuli un mammu jau ir uzsācies un virsotni sasniedz apmēram pusotra gada vecumā.
"Laikā starp gadu un pusotru gadu mammas bieži sūdzas, nu kā – tagad viņš naktīs vēl biežāk kā jaundzimušais mēdz zīst. Tad mēs skatāmies katru situāciju atsevišķi, bet par robežām noteikti varam runāt, un tas ir jādara. Ir dažādi elementi, kurus var ikdienā lēnām ieviest, kas iet roku rokā ar robežu vilkšanu, lai mēs parādītu bērnam to, ka, ja ir situācija, kad viņš man rauj visu laiku to kreklu un grib [zīst], tiek pārkāptas robežas," norādīja Kauliņa.
Kad zīdīšanu ar pienu arvien biežāk sāk nomainīt cietās pārtikas ēdienreizes un bērns kļūst arvien patstāvīgāks, ir jāsāk pētīt, ko tajā brīdī, kad bērns pieprasa zīdīšanu, viņš patiesībā varētu vēlēties.
"Zīdīšana mēdz būt gan par ēdienu, dzērienu, gan par samīļošanos, par garlaicību, par visu kaut ko, par bēdām un priekiem. Tad mēs skatāmies, pētām bērniņu, pirms sākam kaut ko mainīt, izpētām, kurā reizē un kāpēc viņš sāk rāpties klēpītī un ko mēs tā vietā varam padarīt. Ja gribas samīļoties, tad tā arī mēs varam teikt – vispirms samīļosimies un pēc tam, ja tu vēl gribēsi, tad varēsi mazliet pazīst. Jāpaskatās, kā tā kopā būšana vēl var izskatīties. Tas ir tāds ceļš, mazi pakāpieni jau virzienā uz to, kā tās attiecības nomainās no ciešām uz arī pietiekami ciešām un drošām, bet kas izskatās pavisam citādāk," norādīja Kauliņa.
