Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir traucējumi, kas pieder pie nervu sistēmas attīstības traucējumiem. Tas ir viens no individuāliem veidiem, kā nobriest mūsu nervu sistēma, ne slimība. Bērna attīstība ir individuāla, vienai grupai pieres daivas attīstība notiek lēnāk. Ir dažādi simptomi, kas rada adaptācijas grūtības dažādās vidēs.
Pēc pasaules datiem šie ir izplatīti traucējumi, apmēram viens no 20 bērniem no tā cieš.
UDHS ir individuālas attīstības problēma, ne slimība, problēmas risināšana ir kompleksa. Jāpalīdz bērnam attīstīt dažādas spējas, to dara trenējot. Problēmas rodas bērnam konkrētā vidē, kas neatbilst bērna spējām un vajadzībām. Lai to risinātu, var pielāgot vidi bērna vajadzībām.
Ja to nevar, tad ir medikamentoza terapija. Medikamenti stimulē pieres daivu, uzlabo šīs smadzeņu daļas darbību. Latvijā biežāk izmanto metilfenidātu un antidepresantu grupas medikamentu atomoksetīnu.
Metilfenidātu nevar iegādāties, jo viens piegādātājs ir pametis Latvijas tirgu. Citi ražotāji nevar nosegt pilnā apjomā nepieciešamo pieprasījumu.
Situācija saasinājās aprīļa pirmajā pusē. Arī Lietuvā novēroti šo zāļu pieejamības pārtraukumi. Šobrīd ir notikusi saruna ar ražotāju un ir solījums nodrošināt Latvijas tirgu ar Polijas tirgum domātajiem medikamentiem, skaidro zāļu valsts aģentūras pārstāvis Sergejs Akuličs.
Aprīļa beigās Zāļu valsts aģentūras pārstāve Dita Okmane situācijas atrisinājumu solīja nedēļas laikā, vēl tas nav noticis.
Ražotājs minējis, ka iemesls tirgus pamešanai ir komerciāli apsvērumi, jo Latvijā un Lietuvā maz izmanto šo medikamentu. Igaunijā ārsti šīs zāles izraksta vairāk.
Ārsts Ņikita Bezborodovs situāciju komentē, atzīstot igauņu ārstu profesionalitāti: “Ārsti atpazīst diagnozi un adekvātāk ārstē Igaunijā, nekā to dara Latvijā un Lietuvā.”
Mamma Jūlija, kuras bērnam diagnosticēts UDHS, vērsusies pie Polijas mediķiem un zāles ieved no Polijas: “Bez šiem medikamentiem bērns nevar iekļauties skolā. Ja nav zāļu, tad stunda nenotiek, jo bērns nespēj nosēdēt un koncentrēties mācībām. Kad zāles ir lietotas, tad gan skolotājai, gan citiem bērniem ir viegls mācību process, jo uzvedība ir tāda pati kā citiem bērniem.”
Sabiedrībā ir dažādi viedokļi par bērnu ar UDHS iekļaušanu vispārējā izglītības sistēmā. Bezborodovs uzskata, ka labākais veids ir iekļaujoša, ne segregēta izglītība - mums arī nav programmu bērniem ar hiperaktivitāti.
Vai bērnam ar UDHS noteikti nepieciešamas zāles, tas ir atkarīgs no katra individuāla gadījuma, bet noteikti ir nepieciešams šādu bērnu uzraudzīt un jāsniedz palīdzība – vai tā ir vides pielāgošana vai medikamentoza terapija. Tā nepieciešama tik ilgi, līdz bērns pieaug un pieres daiva nobriest, vai bērns pielāgojas videi, citādi bērns nevar normāli pabeigt mācību gadu un izkrīt no izglītības sistēmas.
Sabiedrības izpratne par hiperaktivitātes sindromu bērniem ir ļoti zemā līmenī. Bieži tiek uzskatīts, ka hiperaktivitāte ir neaudzināta bērna uzvedība, ka tā izpaužas vecāku neprasme audzināt bērnu.
