Decembrī Kapseļu ielas bērnunams (tā oficiālais nosaukums ir Valsts sociālā aprūpes centra "Rīga" filiāle "Rīga") nosvinēja savu 100. gadadienu. Kad cilvēkam aprit 100 gadi vai atzīmējam valsts simtgadi, tas ir priecīgs notikums. Par vajadzību pēc bērnunama tik daudz gadu garumā to nevarētu teikt.
Šobrīd Kapseļu ielā dzīvo 27 bērni un viens jaunietis. Liela daļa no viņiem ir ievietoti uz vecāku iesniegumu pamata.
"Aptuveni 40% bērnu valsts aprūpes centros atrodas uz vecāku iesniegumu pamata.
Tas nozīmē to, ka vecāki šos bērnus lūdz ievietot sociālajam dienestam sadarbībā ar Valsts sociālās integrācijas aģentūru, kura nozīmē šim bērnam ilgstošu valsts aprūpes pakalpojumu šādā institūcijā," atklāja Dzene.
"Pēc būtības bērnam tas nozīmē bērnunamu, lai gan viņam ir dzīvi vecāki. Mūsu pieredze Kapseļu ielas bērnunamā rāda, ka, ievietojot šo bērnu institūcijā, es teiktu gandrīz 100 % gadījumos bērns ir pazaudējis vecākus, un par bērna vecāku kļūst valsts," viņa piebilda.
Lielākoties šie bērni ir ar smagām funkcionālo un attīstības traucējumu diagnozēm, un vecākiem trūkst atbalsta, lai bērnu spētu aprūpēt, tāpēc tiek pieņemts lēmums par ilgstošu valsts aprūpi.
"Protams, tajā brīdī vecāks ir psiholoģiski smagā situācijā un, iespējams, arī šoka stāvoklī, bet, ievietojot viņu šajā institūcijā, kaut kādā veidā vecāks pats no šī bērna atsakās. Protams, šo vecāku tiesības nekur nepazūd, viņam ir visi tie paši pienākumi kā vecākiem ģimenē, viņiem šie pienākumi būtu jāpilda arī institūcijā," Dzene skaidroja.
"Mēs neredzam šo kā ilgstošu pakalpojumu, tas varētu būt īslaicīgs, atbalsta pakalpojums vecākiem līdz situācija ģimenē tiek stabilizēta.
Bet tas, kas šajā brīdī notiek valsts aprūpes centros ar šo bērnu ievietošanu uz iesnieguma pamata ilgstošā aprūpē, tie ir vistiešākie bērnu tiesību pārkāpumi," viņa uzsvēra.
Tas nozīmē, ka valstij nav izdevies apturēt bērnu ievietošanu bērnunamos un tas turpinās.
"Šajos gados ir bijušas daudzas tādas situācijas, kad mums zvana ar lūgumu uzņemt bērnu pie mums Kapseļos, jo ģimene netiek galā vai negrib tikt galā, vai ir par maz atbalsta. Par to arī ir jārunā, jo pakalpojumu sistēma valstī ir absolūti nesakārtota. Mums, iespējams, vairāki bērni būtu nonākuši ģimenēs, ja reģionos būtu pieejami tādi pakalpojumi kā rehabilitācija, veselības aprūpe, izglītība. Šādu iespēju nav, tāpēc šie bērni ir bērnunamā," turpināja stāstīt Dzene.
Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors piekrita, ka problēmas cēlonis ir nepietiekams atbalsts ģimenēm, kurās piedzimst bērns ar veselības problēmām.
"Ir jāprecizē, ka šobrīd [centrs] Kapseļu ielā ir valsts sociālās aprūpes centra struktūrvienība. Likumā pastāv šis kompetenču un atbildības sadalījums, ka par bērniem ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem, par viņu institūcijas risinājumu atbild valsts, Labklājības ministrija. Pašvaldības atbild par visiem pārējiem bērniem, teiksim tā," precizēja Moors.
"Pašvaldības pienākums rast risinājumu bērniem, kas ir izņemti no savas bioloģiskās ģimenes, tieši šajā brīdī arī sākas. Vienmēr esmu teicis, ka tas ir brīdis, kad ir jau par vēlu, jo tad, kad bērns jau tiek izņemts no ģimenes, vai vecāki pieņem lēmumu nodot bērnu institūcijā, ir jau noticis kaut kāds lūzums, kas diezgan bieži ir neatgriezenisks," viņš vērtēja.
Moors uzsvēra, ka, lai šāds lūzums nenotiktu, ģimenēm nepieciešams ne tikai materiāls, bet arī psiholoģisks un dažāda cita veida atbalsts, kurš ar pašreizējo sociālo atbalstu acīmredzami netiek nodrošināts.
"Ir jāsaprot, ka lielākā kļūda, kā runāt par šo problemātiku, ir sākt runāt par to no tā brīža, kad bērns vairs nedzīvo ģimenē.
Faktiski tā ir vislielākā kļūda. Būtu jārunā par to, kas notiek, kad bērns ar smagiem funkcionāliem traucējumiem ienāk šajā pasaulē. Es pilnīgi piekrītu, ka, lai bērns paliktu ģimenē, ir jāsniedz atbalsts ģimenei," uzsvēra Moors.
Trīs no Kapseļu ielas bērnunama bērniem dzīvo projekta dzīvoklī Bolderājā, kur ar viņiem kopā dzīvo šī dzīvokļa vadītāja, bērnu piesaistes persona Adelīna Bonifācija Jasmane.
"Ir tā, ka es divus gadus nodzīvoju ar viņiem uz vietas Kapseļu ielā, tā ka divus gadus Kapseļu ielas bērnunams bija arī manas mājas. Tieši tāpēc tagad jau trīsarpus gadus viņi mani sauc par savu mammu, un es viņus par saviem bērniem, un tā es arī viņus uztveru," atklāja Jasmane.
"Viņi ir brīnišķīgi. Ar viņiem iepazīstoties, atnākot pirmo reizi uz Kapseļu ielu, viņi bija atstumti, tukšām acīm, neredzami, nemīlēti. Un to varēja ļoti redzēt. Tad jau pirmajās nedēļās viņi atvērās un varēja saredzēt to, kā viņiem trūkst. Viņiem tika uzliktas ļoti daudzas diagnozes bērnībā, bet principā viņi nemaz no pirmajām dienām netika turēti rokās. Tajā brīdī, kad viņiem pieskaras, velta uzmanību, viņi atveras. Tu redzi, kas viņiem ir nepieciešams, un tā ir vienkārši mīlestība un ģimene," viņa uzsvēra.
