Izziņas impulss

Izziņas impulss 11. sērija

Izziņas impulss

«Izziņas impulss» 13. sērija

Izziņas impulss. 12. sērija

«Izziņas impulss»: Kad redzēsim Zemei tuvāko asteroīdu un kā var atpazīt meteorīta gabaliņus

Latvijai nav savu astronautu, kas ik pa laikam dotos strādāt uz Starptautisko kosmosa staciju. Tāpat mēs neesam izveidojuši kosmiskās zondes, kas dotos uz tālākajām saules sistēmas vietām un par kurām zinātu visa pasaule. Taču mums ir vārdi, kas ierakstīti kosmosa izpētes vēsturē. Vairāki no tiem saistīti tieši ar asteroīdu meklēšanu.

Vieta, kurā atklāti daudzi asteroīdi, meklējama Baldonē, Riekstukalna observatorijā. Tur iegūti dati, kas starptautiskā mērogā izrādījušies būtiski, lai saprastu, kas tad riņķo virs mūsu galvām un vai kādudien tas varētu nokrist uz Zemes.

Apofisu redzēsim 2029.gada 13.aprīlī

Jau vairāk nekā 40 gadus šajā observatorijā darbojas Ilgmārs Eglītis. Viņa darba dienas sākas vakaros, kad satumst un pret naksnīgajām debesīm tiek pavērsts teleskops.

Observatorija ir vieta, kur laiks tiek saskaņots ar zvaigznēm, jo svarīgi ir debesīs atrast precīzu atskaites punktu. Par tādu šajā gadījumā kļūst kāda salīdzinoši tuva zvaigzne – Denebs, tiesa gan, tā tik un tā no Zemes atrodas tik tālu, ka gaismai no tās līdz mums jāceļo vairāk nekā 3 000 gadu.  Kad zvaigzne, pēc kā orientēties, atrasta, jāsagatavo tehnika, un darbs var sākties.

Tālākās mums zināmās zvaigznes no Zemes atrodas 13 miljardu gaismas gadu attālumā un, lai tās ieraudzītu, vajag pavisam īpašus teleskopus. Tomēr Baldones Šmita teleskops ir lieliski piemērots asteroīdu un komētu meklēšanai.

Garantijas, ka katru reizi izdosies atklāt ko jaunu, nav, bet pa visu nakti kādu jaunu objektu parasti izdodas samedīt, stāsta Eglītis.

Lai ieraudzītu punktiņu jūrā ko jaunu, ir īpašs paņēmiens, kā atšķirt asteroīdus no zvaigznēm un citiem objektiem.  Tiek fiksēti trīs uzņēmumi ar laika starpību 20 – 30 minūtes, un tajos starp zvaigznēm var ieraudzīt kustīgu objektu, kas pārvietojas noteiktā virzienā.  

Šādi, dzenot pēdas punktiņiem, nu jau izdevies novērot vairākus desmitus objektu, kas kā vairākus desmitus metru lieli akmeņi riņķo simtiem miljonu kilometru attālumā no Zemes.

Mazo planētu Baldoni atklāja tikai 2008. gadā, un tas ir pirmais Latvijā atklātais asteroīds. Tam sekojuši nu jau arī daudzi citi. Visos gadījumos tiesības piešķirt nosaukumu ir tā atklājējam.

Eglītis stāsta, ka vārds ''Baldone'' dots aiz cieņas pret Baldones Šmita teleskopu un apdzīvoto vietu.

Vēl citu Baldonē atklāto asteroīdu nosaukumi ir saistīti ar izcilām personībām astronomijā. Tā kā asteroīdu meklēšanā pētnieki sadarbojas ar Lietuvas kolēģiem, daži nodēvēti abām tautām tuvos vārdos, piemēram, Saule.

Bet, ja asteroīds ir piederīgs retai grupai, tā nosaukums jārod antīkajā mitoloģijā.

Baldonē šobrīd “gaidīšanas sarakstā” ir vēl 78 objekti, kuriem jāprecizē orbītas un jāpārliecinās, vai tie patiešām ir asteroīdi.

Visvairāk, protams, cilvēci interesē tie objekti, kas var pietuvoties Zemei. Ja asteroīdu no Zemes šķir miljons kilometru, to jau uzskata par Zemei tuvu.

Viens no tiem – saukts par Apofisu - 2029.gadā palidos mums garām tikai 30 000 km attālumā. Tas būs novērojams kā spoža zvaigzne, bet, par laimi, Zemi neskars.

“Tas ir droši, ka paies garām, jo ir mērījumi, un plus/mīnus ar 100 kilometru precizitāti ir zināma trajektorija,” atklāj Eglītis.

Apofisu varēs redzēt 2029.gadā 13.aprīlī, piektdienā.            

Saprast debesu objektu kustību ir kā paredzēt satiksmes plūsmu pilsētā, kur ātrums liels, attālumi milzīgi un iesaistīto satiksmes dalībnieku – neskaitāmi daudz.

Neparasti magnētisks akmens var izrādīties meteorīts

Asteroīdus ļaudis ir redzējuši visos laikos – ikreiz, kad mēs pie debesīm redzam krītošās zvaigznes, arī mēs lūkojamies uz mazām daļiņām, kas sadeg Zemes atmosfērā.

Tās savā sākotnējā veidolā ir bijuši asteroīdi, kas, krītot uz Zemi, cilvēcei vairāk zināmi kā meteorīti.

 

Šķietami vienkāršie akmeņi – ja vien ir pietiekoši magnētiski, proti, to sastāvā ir dzelzs, var būt unikāli kosmosa vēstneši, kas Saules sistēmā riņķojuši kopš tās dzimšanas laikiem. Zinātnieki var rekonstruēt laiku, kas valdīja mūsu sistēmā, kad planētas vēl tikai sāka veidoties.

Šādi vēstneši no kosmosa krīt ik pa laikam. Daļu no tiem neizdodas atrast, jo tie nokrīt grūti sasniedzamās vietās. Taču netrūkst arī gadījumu, kad meteorīti gluži kā zibens spēriens no skaidrām debesīm pārsteiguši cilvēkus nesagatavotus. Tā noticis arī Latvijā.

Pavisam tālā senatnē – pirms aptuveni 300 miljoniem gadu - vietā, kur tagad atrodas Dobele, nokrita pamatīgs meteorīts, un tā izveidotais 4,5 km lielais krāteris joprojām ir dziļi zem zemes, ko redzēt diemžēl nevaram.

Taču mazākus meteorītus, kas nokrituši Latvijā, gan ir iespējams apskatīt.

Līksnas meteorīts, Biržu, Neretas un Baldones  - vieni no tipiskākajiem, kas krīt uz Zemi, visiem tiem bija aculiecinieki, un tie visi bija nelieli, apmēram 5 kilogramu svarā, stāsta  astrofiziķis, Mazā meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš.  

Pasaulē arvien vairāk cilvēku iesaistās meteorītu meklēšanā, un to aicināti darīt esam arī Latvijā, tiesa gan, katru akmeni nevajadzētu nest uz muzeju pārbaudīt. 

Taču, ja tas pārsteidz ar savu magnētismu, ir vērts akmeni nest speciālistiem, kuri tālāk jau tiks skaidrībā ar to, kas ir un kas nav meteorīts. 

Bez meteorīta ķīmiskā sastāva vēl daudz ko pētniekiem priekšā pasaka tā forma. Pēc tās iespējams pat noteikt meteorīta novietojumu, triecoties cauri Zemes atmosfērai.

Meteorīti mēdz bombardēt arī citu debess ķermeņu virsmas. Nereti no tām atšķeļas gabaliņš, kas tālāk turpina savu ceļu kosmosā kā jauns asteroīds. Uz Zemes šādā veidā nonākusi ne tikai daļiņa no Mēness, bet pat no Marsa.

Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti