Sabiedriskais medijs lsm.lv jau ziņoja, ka jūlijā nav bijusi diena, kad kādā Latvijas vietā nelītu lietus. Augusts turpina sava priekšgājēja iesākto, un sekas izjūt ne tikai lauksaimnieki un vasaras prieku cienītāji. Airētāji uz šo faktu skatās visai cerīgi, jo ierasts, ka 21.augusta nakts paiet laivā, airējot pa teju 100 kilometru garo Salacas upi no tās iztekas Vecatē pie Burtnieku ezera līdz Salacgrīvai pie Rīgas jūras līča. Tradicionāli starts tiks dots plkst.21 ,un sacensību dalībniekiem tiks dota izdevība gan airēties tumsā, gan laivot tiešā Igaunijas pierobežā, gan šķērsot slavenos nēģu tačus, gan izbaudīt rītausmas burvīgos mirkļus.
Ūdensrozes, Skaņaiskalns, Pietraga Sarkanās klintis, kā arī Neļķu klintis priecēs airētājus Salacas ielejas dabas parkā, kas atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā uz izsaucis diskusijas saistībā ar diženo "Rail Baltic" projektu. Ne mazākas diskusijas skārušas bebru apgrauztus airus un spilgtu parādību rēgošanos upes krastā zīmīgajā naktī, kā rezultātā teiksmām apvīti nostāsti un tīmekļa blogi klausāmi un lasāmi jau otro desmitgadi.
Nevienu neizbrīna pat tradicionālās ķilavmaizītes pie Staiceles papīrfabrikas aizsprosta.
Tikai četras reizes 21.augusts „Salacas mauciena” 14 gadu laikā bijis nedēļas nogalē, taču tas nenozīmē, ka 10 reizes tam trūcis dalībnieku. Tieši otrādi, laikā, kad tautas sporta pasākumu netrūkst un nedēļas nogales ir piesātinātas ar notikumiem, dalībniekus reizēm vieglāk pievilināt ar sacensībām darba dienā.
Šogad zīmīgais datums kalendārā rāda, ka airēšana risināsies naktī no svētdienas uz pirmdienu – laikā, kad vairums strādājošo izguļas pirms jaunas darba nedēļas uzsākšanas. Protams, būs tādi, kas šo nakti veltīs Rio olimpisko spēļu noslēguma ceremonijas krāšņā šova vērošanai un pārskaitīs valstu sapelnītās medaļas.
Tikmēr cita veida statistika rāda, ka lietavu dēļ Salacas upe piedzīvos lielāko ūdens līmeni „Salacas mauciena” vēsturē, kura stiepjas līdz 2003.gadam. Tas licis sarosīties airētājiem, lai pārspētu līdzšinējos sacensību rekordus. 2011.gadā Mārcis Laidiņš un Ervīns Vēveris visu Salacu vienā naktī noairēja 8 stundās un 37 minūtēs ar 11,14 km/h lielu vidējo ātrumu. Ļoti ticams, ka šis rekords netiks pārspēts pat rekordaugstā Salacas līmenī, taču labākie rezultāti šogad varētu pietuvoties 9 stundu atzīmei un uzvarētāji varētu finišēt ap plkst.6 pirmdienas rītā, tādējādi radot iespēju paspēt nokļūt savās darba vietās bez kavēšanas.
Tiesa, vidējais dalībnieks upē pavada 13 stundas un 24 minūtes, finišējot priekšpusdienā pēc negulētas nakts uz upes.
Ikdienas ūdenstūrists trešdaļu upes veic nedēļas nogalē vai ilgāk, bet 378 airētāji to spējuši vienā naktī.
110 dalībnieki to darījuši vairākkārt, divi – Māris Tocups un Andris Stīpnieks – 12 reizes. No 91 daiļā dzimuma pārstāvēm Anete Pošiva un Rūta Miglava finišējušas piecas reizes. Katru gadu kāda no debitantēm izcīna titulu „Sieviete Lauva”.
Atkarībā no Salacas ūdens līmeņa var salīdzināt iepriekšējo gadu vidējos rezultātus. Organizatoru sniegtā informācija liecina, ka ātrākais bijis 2010.gads. Taču šī gada lietainā vasara ir pirmais priekšnoteikums, lai vēsture tiktu pārrakstīta.
„Salacas mauciens” iekļauts arī Latvijas airēšanas maratonu kausa sešu sacensību kopvērtējumā un ir ceturtās sacensības šajā sezonā. Pēc pirmajiem trim posmiem līderpozīcijās atrodas Ilze Balode un Ilmārs Ostrovskis, kuri, protams, atrodas dalībnieku sarakstā un gaida nakti, kurā Salaca būs izgaismota laivu lukturīšu gaismās.
Sacensību mājaslapas domēns liecina par tās francisku izcelsmi. Tas esot pilsētas nosaukums Francijas dienvidos.
Ja kādam vai kādai radusies vēlme startēt šajā psihodēliskajā pasākumā, tad vajadzēs ne tikai aizrunāt brīvdienu darbavietā, bet arī sameklēt laivu - smailīti, kanoe vai gumijas pūsli. Drošības apsvērumu dēļ nolikums paredz startēt komandā, tāpēc nepieciešams atrast pārinieku un laivas biedru. Tikpat noderīgi ir Burtnieku ezera krastā ierasties ar savu atbalsta komandu, kas visu lieko nogādās Salacgrīvā, kamēr ūdenstūristi baudīs 100 kilometru garu piedzīvojumu laivās.
