Pēteris Kūlis alpīnismam pievērsās četrus gadus pēc šī notikuma un kopš tā laika ir pabijis aptuveni 500 dažādās virsotnēs
"Lielākoties mēs ejam aiz riska robežas, un tās ir visas smagās virsotnes," stāsta Kūlis.
"Augstkalnos tu ej un skaiti katru soli. Tu savās smadzenēs ieliec, ka jānoiet 20 soļi. Pie 18. tu jau sāc domāt, ka tev jānoiet 19. un 20., un tu sabrūc," par izjūtām kalnos stāsta Kūlis.
Lai profesionāli nodarbotos ar alpīnismu, ir jābūt fanātam un šai nodarbei ir jāpakārto visa dzīve.
Jāmaina gan domāšana, gan dzīves uztvere, gan fiziski jābūt ļoti spēcīgam. "Tā nav izklaide. Tas tomēr ir sporta veids - skarbs un sūrs sporta veids," piezīmē alpīnists Mihails Pietkevičs.
Kopš 1960. gadiem alpīnisms ir krietni mainījies – palicis drošāks, gan tikai pie nosacījuma, ka cilvēks domā, ko dara, un ir gatavs visnegaidītākajiem laika apstākļiem. "Mēs agrāk gājām jūrnieku kreklos un vaļinkos, pufaikās. Tagad apģērbi ir vienkārši fantastiski. Bet tas viss maksā naudu," norāda Kūlis.
Alpīnisma veidi ir ļoti dažādi – ir klinšu kāpšana, trekings jeb pastaigas kalnos, ledus kāpšana.
Vēl ir arī industriālais alpīnisms, ko nesen varējām novērot uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas un citi.
Katrs kalns ir īpašs un citādāks.
"Skaistākās atmiņas, kad es tiešām biju ļoti lielā sajūsmā, ir no Materhorna - skaistākās Alpu virsotnes," norādīja Kūlis. "Kad es uzgāju uz Materhorna, man jūra bija līdz ceļiem, mani neinteresēja tas, ka es kavēju autobusu. Grupa sēž autobusā un gaida Kūli, kad viņš varēs braukt tālāk. Es teicu, ka iešu kājām uz mājām, brauciet vien paši prom! Katrā krogā iegāju, izdzēru alu. Aptuveni trīs dienas piespiedu viņus atrasties tur," atminas Kūlis.
60 gadu garumā mūsu alpīnisti sasnieguši ļoti daudz, bijušas arī smagas traģēdijas. Pie ievērojamākajiem sasniegumiem var minēt 1995. gadu, kad Teodors Ķirsis un Imants Zauls uzkāpa Everestā. To pašu nesen izdarīja arī Olga Kotova, kura kļuva par pirmo sievieti Baltijā, kas iekarojusi Everestu. 2013. gadā Latvijas alpīnisti uzkāpa virsotnē Pamirā, kurā vēl neviens nebija bijis - un to virsotni tagad sauc Rīga.
"Es gribētu sagaidīt to brīdi, kad latvieši būs bijuši visās 8000 metru augstajās virsotnēs. Šobrīd ir apmēram piecas vai sešas virsotnes, kurās latvieši nav bijuši," norāda Pietkevičs.
Tas nozīmē, ka vēl ir, kur tiekties, un līdzīgi kā Rīga nekad nebūs gatava, arī aplīnismā nav iespējams pateikt – viss, esam sasnieguši visus mērķus.
