Līdz ar valsts himnas nodziedāšanu kopkorī, stāvot pie Brīvības pieminekļa, šoreiz startu pusnaktī izcēla pirmā atjaunotā skrējiensoļojuma uzvarētājs Valdis Ņilovs, kurš triumfēja 2014. gada 8. martā (9:54:24). Piecu gaidu laikā ultramaratonu kustība Latvijā ir tā progresējusi, ka ar šādu rezultātu varētu cerēt uz vietu labāko desmitniekā. Taču tas nav svarīgi, jo mūslaiku pirmā uzvarētāja gods ir īpašs un ogrēnietis arī šoreiz izbaudīja policijas eskortu deviņu kilometru garumā cauri visas Brīvības ielas garumā, skrienot ievērojamā atrāvienā no pārējiem sekotājiem. No malas skatoties, varēja padomāt, ka Valdis Ņilovs skrien stadionā 10 000 metru sacensībās, nevis atrodas ultramaratona pirmajā desmitdaļā.
Pēc vairākām minūtēm Juglu sasniedza Sergejs Maslobojevs, kurš tikai pirms piecām dienām bija ātrākais Latvijas pārstāvis Ventspils maratonā (2:42:49). Arī Alvis Danovskis pie Juglas ezera bija nepilnās 40 minūtēs kopš sacensību sākuma. Tālāk sekoja četrotne, kurai tempu diktēja cēsinieks Miķelis Vietnieks ar pagājušā gada trešās vietas ieguvēju Aināru Kumpiņu (8:45:17), Latvijas rekordists 24 stundās Jānis Actiņš un savulaik īsākas distances skrējušais Jānis Arseņikovs. Turpat aiz viņiem duetā traucās pagājušā gada uzvarētājs Konstantīns Biktimirovs (8:18:11), kuru pieskatīja pirms mēneša 19 gadus nosvinējušais jauneklis Edijs Dzalbs. Līderu grupā bija arī iepriekšējo gadu ātrākais valmierietis Ritvars Kalniņš, kurš pērn izcīnīja trešo vietu Latvijas čempionātā 100 kilometros, kā arī galvenais favorīts Kristaps Broks, kurš 2015. gadā bija otrais (9:30:34), taču piedzīvojis arī izstāšanās rūgtumu.
Pārsteigums izpalika, un pērnā gada uzvarētāja Vita Devjatņikova pirmā ieradās Juglā, kurai ar nelielu atstarpi sekoja pasaules čempionāta (PČ) taku skriešanas izlases pārstāves Diāna Džaviza un Jolanta Krastiņa, kura gan šogad uz Portugāli neaizbrauca un turpināja gatavoties asfalta 107 kilometriem. Ceturtajā un piektajā pozīcijā kopā uz priekšu traucās 100 kilometru PČ izlases dalībniece Ieva Zirne un divus gadus šo distanci neskrējusī Sigita Vāce.
Pie Rīgas apvedceļa Valdis Ņilovs pēc noskrietiem 13,5 kilometriem (0:51:38) vēl saglabāja līderpozīcijas, taču vidējais temps mazinājās un tuvojās četrām minūtēm uz kilometru. Kopumā 11 skrējēji starprezultātu fiksēšanas punktu sasniedza ātrāk nekā stundā, skrienot trīs stundu maratona tempā un saglabājot izredzes par trases rekorda (8:01:38) labošanu. Alvis Danovskis no otrās pozīcijas bija izstūmis Sergeju Maslobojevu, kurš pie Tallinas pagrieziena skrēja kopā ar Kristapu Broku. Piektajā vietā atradās valmierietis Ritvars Kalniņš, savukārt otrajā pieciniekā vienkopus turējās Jānis Actiņš, Ainārs Kumpiņš joprojām pārī ar Miķeli Vietnieku, Jānis Arseņikovs, un vēl viens duets Edijs Dzalbs ar Konstantīnu Biktimirovu. 12.-14.pozīcijā skrēja trijotne ar pērnā gada vicečempionu Dmitriju Ničiporu (8:43:21) no Kocēniem, Miku Pētersonu un Aivaru Bondaru.
Sev ierastajā tempā (4:43min/km) skrēja Vita Devjatņikova (1:03:46), palielinot atstarpi ar kopā skrienošajām taku skrējējām Diānu Džavizu (1:11:03) no Austrijas galvaspilsētas Vīnes un Jolantu Krastiņu (1:11:14) no Vecpiebalgas. Tikmēr savulaik Cēsīs Latvijas čempionātā (LČ) bronzas medaļu taku skrējienos izcīnījusī Ieva Zirne (1:15:03) atkāpās uz sesto pozīciju, sev priekšā palaižot Sigitu Vāci (1:13:03) un Lietuvas pārstāvi Ingu Ivanovaiti-Bruzikieni (1:13:36). Sākotnēji pirmais piecinieks skrēja virs trases rekordam nepieciešamā tempa (5:30 min/km), ko līdz galam spēs izturēt tikai viena skrējēja. Otrajā pieciniekā maratona četru stundu tempā bez Zirnes skrēja vēl Aija Rogāle, Linda Laurena, pieredzējusī Tatjana Sviridova no Pēterburgas un Sabīne Eglīte. Savukārt uzreiz aiz desmitnieka turējās Dzintra Skārda no Aizkraukles.
Cauri Garkalnei Valdis Ņilovs (1:34:13) skrēja aiz automašīnas ar rezultātu tablo uz jumta, taču uz papēžiem mina Alvis Danovskis (1:35:22), kurš piecu minūšu deficītu bija samazinājis līdz minūtei. Pie dzelzceļa sliedēm, kur atradās pirmais lielais kontrolpunkts (22,67 km) ar dzērieniem un uzkodām, līderu maiņa vēl nenotika, un pirms pieciem gadiem uzvarējušais Ņilovs aizsteidzās tālāk, kamēr viņa sekotājs ieturēja 17 sekunžu pauzi.
“Latvijas dzelceļš” uz pāris stundām bija speciāli slēdzis sliežu ceļus kravu vilcienu sastāvu kustībai un naktī bija nozīmējis sava pārstāvja klātbūtni. Neapstājoties kontrolpunktā pāri sliedēm traucās nākamie pieci skrējēji, kuru vidū bija Maslobojevs, Vietnieks, Biktimirovs, Dzalbs un Kumpiņš. 37 sekundes dzērienu punktā pavadīja Actiņš, zaudējot divas pozīcijas. Ar 43 sekunžu pauzi pietika Kristapam Brokam, lai no ceturtās pozīcijas noslīdētu uz devīto, kas nozīmē tikai to, ka skrējēji atradās viens pie otra un otrā līderu grupa nebija vēl izretojusies. 10. vietu tobrīd vēl dalīja Jānis Arseņikovs un Ritvars Kalniņš, pēc piektdaļas distances atrodoties vēl tempa zonā, ko noturot, finišā var labot 1992. gada absolūto trases rekordu. Tikmēr trijotnei Ničiporam, Bondaram un Pētersonam bija pietuvojušies Andis Geste un vairākkārtējs 246 kilometru Spartatlona pieveicējs Pēteris Cābulis.
Deviņu kilometru posmā trases rekordiste Vita Devjatņikova savu pārsvaru no astoņām minūtēm bija pieaudzējusi līdz 11 un vienīgā līdz Garkalnei aizskrēja ātrāk par divām stundām (1:51:04) saglabājot tempu zem piecām minūtēm kilometrā. No Salacgrīvas nākusī Diāna Džaviza (2:02:41) bija tikusi vaļā no savas sekotājas Jolantas Krastiņas (2:06:44), kas bija atkāpusies uz ceturto pozīciju, paliekot arī aiz Sigitas Vāces (2:05:23). Nu vairs tikai trijnieks spēja teorētiski cīnīties par jaunu trases rekordu sievietēm. Labāko sešinieku noslēdza lietuviete Inga Ivanovaite-Bruzikiene, Ieva Zirne un trešo gadu pēc kārtas Rīga-Valmiera skrienošā Tatjana Sviridova. No 11. vietas uz septīto pozīciju bija pakāpusies Dzintra Skārda, kura nupat bija apsteigusi Sabīni Eglīti, kas pirms pirmā atsvaidzināšanās punkta skrēja ātrāk par sešām minūtēm kilometru.
Tūlīt aiz Garkalnes, sākot trešo kilometru desmitu, pirmo reizi mainījās līderi un Valdis Ņilovs beidza savu misiju un, pārejot soļos, strauji atkrita aiz trīsdesmitnieka.
Ceļu remontu pārņemtajā Sēnītē (36,0 km) pirmais ieradās Alvis Danovskis (2:34:28), kur piestāja uz 50 sekundēm un devās tālāk Raganas virzienā. No devītās uz otro vietu pakāpās Kristaps Broks (3:36:50), divas reizes samazinot četru minūšu deficītu. Uzreiz aiz viņa Sēnītes kontrolpunktā ieradās Sergejs Maslobojevs (2:37:00) un pēc īsākas pauzes atguva vicelīdera pozīciju.
Sēnītē skrējēji ieradās viens pēc otra, un iepriekš izveidojušās līderu grupiņas bija pajukušas. Ceturtajā pozīcijā skrējušais Miķelis Vietnieks vēl pirms nosacītās maratona atzīmes bija atkritis uz desmito ailīti starpfiniša protokolā (2:52:18), tempam nokrītoties aiz piecām minūtēm uz kilometru. Tumsas aizsegā līderu desmitniekā bija notikušas vēl vairākas rokādes. Tā piemēram, no septītās vietas uz ceturto pakāpās pērnā gada čempions Konstantīns Biktimirovs (2:37:19). Nemainīgā ātrumā uz priekšu traucās Ainārs Kumpiņš (2:37:35), kuram šī bija trešā ultragarā distance mēneša laikā, kas varēja ietekmēt sniegumu un atstāt ārpus pjedestāla, taču pērnās trešās vietas ieguvējs Sēnītē ieradās piektais, pakāpjoties par vairākām pozīcijām. Ja Biktimirovam Sēnītē bija pirmā, pauze, tad Kumpiņš turpināja neapstājoties un sacensību pirmo trešdaļu noslēdza jau uzreiz aiz vadošā trijnieka, pie Rāmkalniem no trases malā stāvošā Andra Ronimoisa uzzinot, ka ir jau ceturtajā pozīcijā.
Nākamais uzvarētājs pēcāk finišā stāstīs reportieriem, ka sākums bijis smags un ap Garkalni, palaidis garām virkni pļāpājošus konkurentus, sākot prātot, vai spēs noturēties desmitniekā.
Pirms tam Sēnītē un vēlāk Raganā neapstājoties, Kumpiņš nebija pamanījis, ka apdzen vairākus skrējējus. Tikmēr Edijs Dzalbs (2:37:57) bija sācis atpalikt no sava tempa turētāja Biktimirova, taču turējās otrā piecinieka vadībā. Sešus kilometrus pirms maratona vēl tikai abi Jāņi – Actiņš (2:40:26) un Arseņikovs (2:41:18) saglabāja iespēju izskriet kāroto trases rekordu.
Sieviešu konkurencē nekas nemainījās arī pēc pirmās trešdaļas – ar 107. numuru skrienošā Vita Devjatņikova (3:00:01) turpināja audzēt savu pārsvaru, kamēr Diāna Džaviza (3:14:13) un Sigita Vāce (3:19:37) arī spēja noturēt savus sākotnējos vienmērīgos tempus (5:20min/km un 5:30min/km). Krievijas pārstāve Tatjana Sviridova šajā posmā pamanījās apsteigt lietuvieti Ingu Ivanovaiti-Bruzikieni un pakāpties jau uz piekto pozīciju aiz Jolantas Krastiņas. Nākamās skrējējas Sēnītes virzienā pārvietojās ar aptuveni 6:30 min/km tempu.
Ja pirmo reizi līderi mainījās trešajā kilometru desmitā, tad otrā maiņa risinājās pēc divreiz īsākā laika sprīža, kad pie Krimuldas novada robežām sacensību galvenais favorīts Kristaps Broks pārliecinoši apsteidza Alvi Danovski, kurš augsto tempu izturēja maratona garumā.
Taču strauji tuvojās līderiem bīstamā Ragana, kur iepriekšējos gados no cīņas par trases rekordu izstājušies vadībā esošie Andris Ronimoiss (2018), Kristaps Broks (2017) un Mārtiņš Puriņš (2015). Raganā (45,6 km) teju vienlaikus 10 sekunžu laikā ieradās galvenie favorīti Kristaps Broks (3:20:03), Sergejs Maslobojevs (3:20:13) un Ainārs Kumpiņš (3:20:13), tomēr, ja Broks piestāja kontrolpunktā, tad abi sekotāji nu jau kļuva par līderiem.
Pēc nepilnām divām minūtēm Raganā ieradās Konstantīns Biktimirovs (3:22:01) un Jānis Actiņš (3:26:14). Šis piecinieks vienīgais saglabāja teorētisku varbūtību finišu sasniegt astoņās stundās, labojot trases rekordu. Iepriekšējais līderis Alvis Danovskis (3:29:55) bija atkritis uz septīto pozīciju aiz Jāņa Arseņikova (3:28:56), nu jau pārvietojoties lēnāk par četru stundu maratona tempu.
Tuvojoties Raganai, jāpieveic asfalta kāpums pie Murjāņiem. Līderei Vitai Devjatņikovai (3:52:16) temps nokritās līdz tuvākai sekotājai, tādējādi nemainījās 14 minūšu pārsvars ar Diānu Džavizu (4:06:17). Nemainīgā tempā turpināja skriet arī Sigita Vāce (4:13:03). Labāko sešinieku noslēdza Tatjana Sviridova, Jolanta Krastiņa un Inga Ivanovaite-Bruzikiene.
Kristaps Broks šo distanci mēroja ceturto reizi un tikai vienreiz bija sasniedzis finišu. Tāpat kā iepriekšējās divās neveiksmēs, arī šoreiz sacīkste beidzās pēc 50 kilometriem, kas tika veikti 2 stundās un 40 minūtēs ar vidējo tempu 4:24min/km.
Olimpiete Agnese Pastare bija apņēmusies pusdistanci veikt soļojot, kas var noderēt arī viņas profesionālajā sportistes darbībā, kur samērā nesen tika ieviesta 50 kilometru soļošanas disciplīna arī sievietēm. Temps joprojām saglabājās zem 7 min/km un ogrēniete neskrienot pusceļā bija pakāpusies līdz 10. pozīcijai sieviešu konkurencē.
Garajā 18 kilometru pārskrējienā no Raganas līdz Braslas upes tiltam (63,9 km) Ainārs Kumpiņš (4:44:57) pameta Sergeju Maslobojevu (04:50:09) un rītausmā ieradās ceturtajā kontrolpunktā, vienīgais saglabādams vidējo tempu (4:26min/km), kas nodrošina ceļu uz trases rekordu. Lai to realizētu, bija jāpaveic gandrīz brīnums – trīs stundās un ceturksnī jāpieveic maratons, ko ārpus Latvijas dzīvojošais skrējējs pirms mēneša spēja kā tempa turētājs Rīgas maratonā.
Lielisku sniegumu demonstrēja rekordists Jānis Actiņš (4:59:32), piecu stundu laikā tiekot līdz trešajai pozīcijai, atstājot aiz sevis Konstantīnu Biktimirovu (05:01:21), kurš kontrolpunktā pavadīja piecas minūtes, pilnībā pārģērbjoties. Drēbju maiņa palīdzēja un līdz Stalbei (77,0 km) pērnais čempions atguva trešo pozīciju (6:12:33), atstājot Jānis Actiņu (6:14:27) divas minūtes aiz sevis.
“Smagajā sacensību režīmā labāk patīk skriet vienam, jo tad nav temps ne ar vienu jāsaskaņo. Vieglākā režīmā kompānija gan man ļoti patīk. Šis bija vēl smagāk nekā 12 stundu skriešana. Tā bija laba pieredze, jo pēc 12 stundām zināju, ko mans organisms ir spējīgs izturēt. Līdz ar to biju ļoti motivēts un izspiedu visu.
Ļoti arī palīdzēja Zane kontrolpunktos, kas sagatavoja un optimāli padeva dzērienus un želejas. Nebija tur lieki jāzaudē laiks. Pēdējos kontrolpunktus gan izmantoju kā oficiālu iespēju kaut uz mirkli apstāties un ievilkt elpu. Zināju, ja apstāšos skriešanas laikā, tad pats sevi pēc tam lamāšu, ka esmu padevies.
Un brīvprātīgie palīgi ir tik forši,” pēc skrējiena teiks Ainārs Kumpiņš: “It sevišķi Ina un Divplākšņi. Pārējos diemžēl nepiefiksēju, jo bija baigais autopilots. Taču tāpat jutos aprūpēts.”
Sākoties skrējiena otrajai pusei, arī sieviešu skriešanas tempi mazinājās, taču trīs vadošās skrējējas Braslā ieradās līdz sešiem no rīta un Diāna Džaviza (5:46:05 ) saglabāja 13 minūšu atstarpi ar priekšā skrienošo Vitu Devjatņikovu 5:33:48) un aizmugurē esošo Sigitu Vāci (5:59:47). Pirms tam piektajā vietā esošā Jolanta Krastiņa, kas sacensības sāka trijniekā, bija pārtraukusi sacensības. Izstājās arī Ieva Zirne, tādējādi piecinieku noslēdza ārvalstu dalībnieces Tatjana Sviridova un Inga Ivanovaite-Bruzikiene.
Tikmēr 30 kilometrus līdz finišam līderis Ainārs Kumpiņš (5:47:12) vienīgais turpināja skriet ātrāk par piecām minūtēm katru kilometru, taču, tuvojoties Rubenei (93,5 km), sapnis par rekordu sāka attālināties uz nākamo gadu. 13 kilometrus līdz finišam (7:05:27) vidējais temps bija nokrities virs 4:30 min/km un sasniedzis 4:33 min/km.
“Skrēju pēc plāna un nevienam pakaļ nedzinos. Zināju, ka sākšu ap 4:20-25 un mēģināšu izturēt maksimāli ilgi. Un zināju arī, ka lūzīšu nost. Rezultāta plāns bija 8 stundas un 15-25 minūtes ar nelielu cerību uz pjedestālu, jo šogad tomēr bija ļoti spēcīgs starta sastāvs.”
Ja pērn Vitai Devjatņikovai skriešanas temps mazinājās astotajā kilometru desmitā, tad šoreiz tas notika ātrāk (līdz 6 min/km), kamēr sīvākā konkurente Diāna Džaviza spēja savu tempu kāpināt līdz 5:10 min/km un no Braslas, kur līdz finišam bija atlikuši simboliskie maratona 42 kilometri, līdz Stalbes kontrolpunktam 13 minūšu deficīts tika likvidēts un 30 kilometrus pirms finiša dažas minūtes pirms septiņiem varēja vērot vienīgo sieviešu līderu maiņu sacensību gaitā. Devjatņikova kontrolpunktā bija 43 sekundes ātrāk (6:55:02), taču tur pavadīja trīs minūtes, kamēr nākamā uzvarētāja (6:55:45) tur pabija divreiz īsāku laika sprīdi. Tiesa, abas skrējējas vienīgās saglabāja intrigu par trases rekordu.
Pēc Ievas Zirnes izstāšanās vienīgā profesionālā sportiste šajās sacensībās Agnese Pastare pakāpās uz sesto pozīciju, ko veicināja ne tikai sāktā skriešana pamīšus soļošanai, bet arī vairāku citu dalībnieču sacensību pārtraukšana.
Otrajā garajā starposmā no Stalbes līdz Rubenei jaunā līdere Diāna Džaviza (8:21:44) saprata, ka ir spēka rezerves un finišs tuvojas, tāpēc skriešanas ātrums tika kāpināts vēl vairāk un tuvojās piecām minūtēm kilometrā, kamēr Vita Devjatņikova (8:47:45) skrēja par pusotru minūti lēnāk, Rubenē pie mazā Anša zaudējot jau 26 minūtes un krietni atpaliekot no sava pērnā trases rekorda.
Pusstundu vēlāk Rubenē ieradās Sigita Vāce (9:19:59), brīvprātīgo aprūpē pavadot piecas minūtes, atklājot, ka temps mazinājies, jo pēc līdzdarbošanās sacensību rīkošanā piemeklējis miega bads. Vēlāk dienas gaitā, pēdējā kontrolpunktā ierodoties nākamajiem dalībniekiem, dīkstāves laiki reizēm sasniedza pat 25 minūtes, kurās varēja paspēt pat veikt ierakstus īpašā sūdzību un ierosinājumu grāmatā.
Valmieras pievārtē, tuvojoties Limbažu pagriezienam Kocēnu novadā, Ainārs Kumpiņš saprata, ka sasniedzami ir divi tituli – gan Latvijas čempions 100 kilometros, gan uzvara Rīga-Valmiera un neizpalika emocijas:
“Kaklā baigais kamols sakāpa un sāka uz bimbu vilkt. 12 stundās ar 150 kilometru robežu bija līdzīgi. Plus, es pat neatminos, kā kļuvu par līderi un kurš pateica, ka tāds esmu.”
Latvijas dāmu personīgie rekordi 100 kilometru skrējienos
1. Svetlana Ivanova – 8:01:20 (2005. gadā Vinshotena)
2. Tamāra Merzļikina – 8:24:48* (1989. gadā Kališa)
3. Anita Liepiņa – 8:50:58 (2002.gadā Torhauta)
4. Diāna Džaviza – 8:53:52 (2019. gadā Rīga-Valmiera)
5. Irina Štūla-Pankoka – 8:55:36 (2010. gadā Gibraltārs)
6. Laila Ceika – 9:01:13 (1992. gadā Kališa)
7. Vita Devjatņikova- 9:01:29 (2017. gadā Daugavpils)
* Stadionā ir uzrādīts 8:22:24 (1986. gadā Valmiera) un pludmales skrējienā sasniegts 8:16:24 (1988. gadā Jūrmala).
LVS sporta klase “Meistars” šoreiz Kumpiņam netika, taču “Meistarkandidāts” nopelnīts reizē ar valsts čempiona titulu un zelta medaļu (7:37:46). Pie pirmās sporta klases tikai sudraba un bronzas medaļnieki Sergejs Maslobojevs (8:04:47) un Konstantīns Biktimirovs (8:22:34), kura krājumos jau bija divas sudraba medaļas.
Kas nebija pa spēkam vīriem, to paveica sievietes – kopā ar LČ zelta medaļu, LVS sporta klasi “Meistars” izcīnīja Diāna Džaviza (8:53:52), sasniedzot desmitgades labāko rezultātu. Savukārt sudraba un bronzas medaļas kopā ar sporta klasi “Meistarkandidāts” nopelnīja Vita Devjatņikova (9:29:53) un Sigita Vāce (9:56:51).
Pēdējais septiņu kilometru nogrieznis tika izvēlēts par sacensību sprinta etapu, kura uzvarētājs tiek pie atsevišķas balvas. Šoreiz veiksmīgākais bija pērnais vicečempions Dmitrijs Ničipors, kurš šogad bija atkritis līdz 19.pozīcijai un daudzviet pastaigājoties atpūtās, tādējādi atguva spēkus finiša ātrumposmam. 28 minūtēs un 28 sekundēs ar vidējo tempu 4:04min/km tik noskrieti pēdējie 7 kilometri, pārspējot Balatonu apskrējušo Didzi Braunu (0:32:07), abiem pakāpjoties attiecīgi par trim un vienu pozīciju.
Pagājušā gada sprinta uzvarētājs Ainārs Kumpiņš šoreiz jau bija kļuvis par čempionu un viņa galvenais uzdevums bija noturēt pašreizējo tempu, nevis censties to vēl kāpināt, tāpēc šoreiz ceturtais ātrākais laiks (0:32:43) uzreiz aiz Diānas Džavizas (0:32:22), kura turpināja kāpināt savu tempu un ar čempiones lentu rokās pirmo reizi sacensību laikā skrēja ātrāk par piecām minūtēm (4:37 min/km) vidēji katru noslēdzošo kilometru. Arī Sigitai Vācei (0:36:57) ātrākie kilometri bija sacensību noslēgumā (temps 5:17 min/km), kamēr trešā ātrākā bija Dzintra Skārda (0:38:10), apsteidzot pagājušā gada sprinteri Vitu Devjatņikovu (0:44:21).
Tikmēr finišā uz sarkanā paklāja jau bija sagaidīti Rīga-Valmiera laureāti Ainārs Kumpiņš (8:10:50), Sergejs Maslobojevs (8:43:55) un Konstantīns Biktimirovs (8:56:56). Jaunajam uzvarētājam izdevās savu iepriekšējā gada sniegumu uzlabot par 35 minūtēm, kamēr līdzšinējais uzvarētājs piedzīvoja 38 minūšu kritumu. Abi skrējēji ne tikai apmainījās vietām ar 1. un 3. pozīciju, bet vienlaikus Kumpiņam izdevās labot šī gadsimta rekordu par 8 minūtēm un vēl vairāk pietuvoties 1992. gada trases absolūtajam rekordam:
“Milzīgs prieks par sasniegto, taču jūtu, ka man tas izdevās tikai tāpēc, ka vairumam konkurentu bija dažādas likstas. Jācer, ka šis ir tikai pirmais gads un sākums šādai konkurencei un ka nākamgad viss trijnieks būs zem astoņām stundām. Domāju, ka tas ir reāli.”
Atjaunotā skrējiensoļojuma Rīga-Valmiera sešu gadu vēsturē vairākkārt laboti sieviešu trases rekordi – vēsturē iegājusi Marta Zumberga (10:49:53, 2015. gadā), Viktorija Tomaševičiene (10:31:07, 2017. gadā) un Vita Devjatņikova (9:53:06, 2018. gadā). Šoreiz par jaunu trases rekordu parūpējās Diāna Džaviza (9:26:49), palaižot priekšā tikai piecus vīrus un visu distanci veicot ar vidējo tempu 5:18 min/km, kas neatšķīrās sacensības uzsākot. Finišā uzvarētāja atzina, ka būtu gatava startēt PČ diennakts skrējienā Latvijas komandas sastāvā un ne tikai to:
''Vairākas dienas pirms sacensībām sāku justies satraukusies un nevarēju sagaidīt startu. Tik spēcīga sajūta, ka esmu gatava šādām sacensībam, vēl nekad nebija bijusi. Šogad trenēties pēc plāna nesanāca, jo gada sākumā daudz slimoju un pēc tam ceļos sākas iekaisums, un plānotie kalna treniņi bija jāatliek. Ārsts atļāva skriet tikai līdzenus gabalus un daudz braukt ar riteni. Bija skaidrs, ka lielajam sezonas mērķim pasaules čempionātam taku skriešanā optimāli sagatavoties nebūs iespājams. Aprīlī bija skaidrs: līdzena gabala ultra pašlaik būtu pats piemērotākais. Radās jauns mērķis. Ļoti priecājos, ka tieši Latvijā jūnijā būs Rīga-Valmiera skrējiens. Viss notika likumsakarīgi.
Pirms starta, kad sākām dziedāt Latvijas himnu, acīs parādījās asaras. Neaprakstāmas emocijas: stāvēt pie Brīvības pieminekļa ar savas zemes tautiešiem, dziedāt “Dievs, svētī Latviju!” un doties vēsturiskajā skrējienā ar 138 citiem tikpat trakiem skrējējiem kā es.
Izskrienot ārā no Juglas, apkārt viss palika klusāk, nomierinājās. Sāku sajust sāpes vēderā un nelabuma dūšu. Centos koncentrēties un sajūtas novelt uz uztraukumu. Bet nepārgāja. Želejas bija jāpiespiež norīt, jo zinu, ka nepietiekama barības uzņemšana beigsies bēdīgi. Ar vēdera un sliktas dūšas problēmām cīnījos apmēram līdz 64. kilometram, kaut gan jāpiebilst, ka kontrolpunktos vienmēr izdevās uzsūkt spēku, dzirdot latviešu valodu un varot pateikt “Labrīt!”. Tas deva man tādu kā laimes sajūtu, ko es nevaru pat īsti izskaidrot: es jutu, ka esmu mājās.
Visgrūtāk gāja no 50 līdz 66 km, kur es vairs nebiju pārliecināta, ka man izdosies tikt līdz Valmierai. Papildus sliktuma sajūtai ļoti pastiprinājās sāpes kreisajā kājā, kuras man jau bija no pirmajiem kilometriem, bet ciešamas. Paldies par atbalstu kontrolpunktā, sapūšot aukstumu, bez tā es nebūtu tālāk tikusi. Paldies meitenei, kas man pajautāja, vai ir bijušas domas izstāties, jo tajā brīdī es sapratu, ka es sev to nepiedošu, ja izstāšos - šis skrējiens man ļoti daudz nozīmēja un DNF nebija variants, vienalga kādā laikā es ieskrietu - man bija svarīgi finišēt. Man ultraskrējieni nozīmē cīņu pašai ar sevi un nevis vietām.
Ieraugot atlikušo 42 km atzīmi, manī kaut kas 'atvērās' - līdz tam brīdim nebiju īsti skrējienu izbaudījusi, nolēmu noskriet vismaz vienu maratonu patīkamu, tāpēc atmetu ar roku skatīšanai pulkstenī, vai temps pareizs utt., un vienkārši skrēju - skrēju ar sirdi. Jo to, ka sāp un sāpēs, zināju tāpat.
Kad izrāvos vadībā, vairāk un vairāk sāku sajust adrenalīnu, kas palīdzēja kājām pašām darboties. Kad mani sāka pavadīt mašīna, viss likās vēl nereālāk. Tas viss šķita neaptverami. Ļoti motivēja.
100 km atzīme - Latvijas čempione 100 km šosejas skrējienā - sapnis, kuru nezināju, ka eksistē! Vēl šodien prātam neaptverami! Uzvarētāja 30 gadu jubilejas skrējienā, uzstādot trases rekordu - es ceru, ka man būs daudz mazbērnu, kuriem varēšu ar šito stāstu krist uz nerviem!
Bez labās sacensību organizācijas un ļoti, ļoti labajiem un izpalīdzīgajiem brīvprātīgajiem, šāds rezultāts nebūtu bijis iespējams. Tāpēc liels paldies! Un paldies manai pirmajai fizkultūras skolotājai Salacgrīvas vidusskolā Rasmai Turkai, no kuras es iemācījos nekad nepadoties!”
Šoreiz otro vietu izcīnīja pagājušā gada uzvarētāja Vita Devjatņikova (10:15:13), savukārt savu iepriekšējo personīgo rekordu par nepilnu pusstundu laboja Sigita Vāce (10:34:25).
Tādējādi tiek saglabāta tradīcija katrā skrējiensoļojumā kronēt jaunus uzvarētājus, un sestajā gadā to skaits pieaudzis līdz 12. Interesanti, ka abi šī gada uzvarētāji ir ārpus Latvijas dzīvojoši tautieši, kas strādā informācijas tehnoloģiju nozarē. Abi otro vietu ieguvēji skriešanas treniņus sāk vienā Rīgas mikrorajonā netālu viens no otra, savukārt trešo vietu ieguvēji iepriekšējā reizē izbaudīja uzvaras garšu pie Sīmaņa baznīcas.
No 138 startējušajiem dalībniekiem finišu 24 stundu laikā sasniedza 101 sacensības uzsākušie. No 42 sievietēm līdz baznīcas kliņķim tika 28 jeb divas trešdaļas, savukārt no 96 vīriešiem galā tika 73 jeb trīs ceturtdaļas. Astoto reizi finišu 68 gadu vecumā sasniedza Viktors Subrins (17:45:41), kurš vēsturiskajā skrējienā triumfēja 1991. gadā (8:03:45) un 1993. gadā (8:44:03), bet 1992. gadā palika otrais (8:06:20) aiz trases absolūtā rekordista Georga Jermolajeva (8:01:38). Sesto reizi pēc kārtas šo distanci pieveica Dmitrijs Ničipors un Mārtiņš Sirmais.
Jaunākā dalībniece bija 18-gadīgā orientieriste Elīna Krēmere (19:46:31). Kā noslēdzošās pie Sīmaņa baznīcas 39 minūtes pirms pusnakts vienlaikus ieradās Anete Skrastiņa un Linda Strikere.
Labdarības skrējiensoļojums Rīga-Valmiera šogad turpina tradīciju, palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem. Šogad sadarbībā ar fondu “Ziedot.lv” tiek vākti līdzekļi cēsinieces Undīnes Ozoliņas ārstēšanai no kaķa brēciena sindroma. Otrdien, 2. jūlijā, plkst.18.00 bērnu rehabiltācijas centrā “POGA” plānots labdarības skrējiena noslēguma pasākums, kurā tiks paziņota saziedotā summa un būs iespējams sastapt pašu Undīni Ozoliņu ar viņas ģimeni, kā arī sacensību laureātus, dalībniekus un brīvprātīgos palīgus.
