Sadaļas Sadaļas

Pedagogs nevar nepamanīt mobingu. Saruna ar skolotāju Kārli Cauni

Runājot par bērnu un jauniešu vardarbību vienaudžu vidū, bieži rodas jautājumi par pedagogu atbildību. Kārlis Caune, kurš savu pedagoga karjeru veidojis gan Latvijā, gan Polijā, norāda, ka mobings ir pilnīgi visur, atšķiras tikai forma un izpausme, un pedagogam ir neiespējami to nepamanīt. Galvenais jautājums, viņaprāt, ir – kas notiek tālāk?

ĪSUMĀ:

  • Skolotāja darba skaudrā puse – mobings ir visur.
  • Skolēnu savstarpējo ņirgāšanos pedagogiem nepamanīt ir neiespējami. Palikt vienaldzīgiem gan.
  • Bērnu savstarpējās attiecības ir mājās redzētā atspoguļojums. Kāda ir vecāku loma mobinga novēršanā?
  • Pedagogu iesaisti mobinga apkarošanā lielākoties apgrūtina tehnoloģiju straujā attīstība.
  • Cita aktuāla problēma pedagogu vidū ir bosings jeb psiholoģiskais terors darbā.

LTV1 pirmizrādi piedzīvoja LTV Ziņu dienesta dokumentālā filma ‘’Mobings. Izdzīvošanas skola’’, un tai sekoja tāda paša nosaukuma īpaša sižetu sērija. Projektā savos skaudrajos stāstos par piedzīvoto vardarbību dalās gan jaunieši, kuri vēl mācās, gan tie, kuri skolu jau beiguši, bet pārdzīvojumus nespēj aizmirst. Tāpat projektā piedalījās gan nozares eksperti, gan citas iesaistītās puses, tostarp pedagogi.

Bijušais Cēsu 2. pamatskolas angļu valodas skolotājs Kārlis Caune, kurš šobrīd dzīvo Polijā un tur privātā pamatskolā ‘'Morska Kraina’' pasniedz gan angļu valodu, gan informātiku, atzīst, ka pedagogi nevar nepamanīt  vienaudžu savstarpējo ņirgāšanos un vēl svarīgāk – to nedrīkst ignorēt.

Mobings ir visur

Mobings. Izdzīvošanas skola

Dokumentālo filmu "Mobings. Izdzīvošanas skola" veidojusi LTV Ziņu dienesta komanda – scenārija autore Danuta Juste, režisors Uģis Kronbergs un operatori Lauris Dundurs, Uvis Burjāns un Normunds Pavlovskis.

Vienlaikus ar filmas pirmizrādi portālā LSM.lv tika publicēts tematisks garstāsts, bet no 26. aprīļa Ziņu dienesta veidotajos ziņu izlaidumos pieejama integrēta rubrika par dažādiem mobinga veidiem un praktisku informāciju vecākiem, skolotājiem un jauniešiem.

Kārlis Caune savas pedagoga gaitas uzsāka Cēsu 2. pamatskolā. Vēlāk ģimenes dēļ pārcēlās uz Poliju, sākotnēji tur strādāja pašvaldības izglītības iestādē, bet nu jau apritējuši teju divi gadi, kopš pasniedz angļu valodu un informātiku privātajā pamatskolā ‘'Morska Kraina’’.

Mobings jeb vienaudžu savstarpējā ņirgāšanās ir visur, atšķiras tikai forma un tas, kā skolas vadība un arī pedagogi izvēlas reaģēt, viņš secina: “Tā ir tā skaudrā puse skolotāja darbā. Vienalga, kā mēs to definēsim, bet šāda skolēnu uzvedība vienmēr būs klātesoša.’'

Piemēram, Caunes pašreizējā darba vieta atrodas kūrortpilsētā, kurā daļai skolēnu vecāki ir turīgi viesnīcu īpašnieki.

“Šeit runa ir par statusu – cik naudas ir tavai ģimenei? Ko jūs varat? Un kur jūs bijāt brīvdienās?” Bet tieši tāpat mobingu viņš novēroja Latvijā, Cēsu 2. pamatskolā, kuru kopumā piemin ar siltām atmiņām: ‘'Cēsu 2. pamatskola ir ļoti atvērta skola, tajā mācās arī bērni ar īpašām vajadzībām. Vispār šī skola pēc būtības ir tāda, ka “mēs katrs esam citādāks, bet mēs visi esam šeit kopā šajā vidē”. Vajadzētu vairāk šādu skolu, lai neveidotu “mēs un tie tur”! Jā, mobings šajā skolā bija. Vai dominējošs? Noteikti nē!’’

Nevar paslīdēt garām

Pedagogam nevar paslīdēt garām mobings skolēnu vidū, uzsver Caune: “Protams, tas ir atkarīgs no tā, kas notiek un kā tas izpaužas. Bet kopumā nav iespējams novadīt savas 40 minūtes un neko ārpus tām nepamanīt”.

Strādājot Cēsīs, viņš ievēroja, ka pamatskolas puišu vidū aktuāli kļuva, vienam otru apsaukājot, izmantot sinonīmus vārdam homoseksuāls.

Varēja jau arī nelikties ne zinis. Tomēr viņam šķita būtiski to izrunāt. ''Filma „Mēnessgaisma" bija ieguvusi Oskaru kā labākā filma, un tad mēs vienkārši ar 9. klasi skatījāmies šo filmu, kur tiek celts šis temats. Es to ietērpu nedaudz citādāk, viņiem bija jāraksta eseja, kādēļ šādus vārdus ir “okei” vai nav “okei” lietot. Mums ir jāpieņem tas, ka ja es viņiem vienkārši teikšu: ‘’Nē, tu nevari izmantot šo vārdu, tad jautājums ir par to, vai tiešām ir tas rezultāts. Es mēģināju viņiem likt domāt, nevis kaut ko aizliegt.''

Caune ir viens no tiem pedagogiem, kurš nespēj palikt vienaldzīgs, jo apzinās, ka palīdzēt preventīvi ir vieglāk nekā cīnīties ar sekām: “Ja bērns nesaņem atbalstu, viņš notic situācijai un pieņem, ka ir, piemēram, tas stulbais, neforšais, asociālais klasē. Un tad ir drausmīgi grūti to bērnu dabūt ārā no turienes.” Kārlis arī norāda uz tūlītējām sekām – pazūd interese par mācībām, hobijiem, jebko, kas parasti bērnus interesē.

Vecāku loma

Lai gan Caune neizprot tos kolēģus, kuri tiešām mobingu nepamana vai arī tā tikai izliekas, viņš uzsver, ka visu vainu pedagogiem tomēr arī nevar uzvelt, jo lielākoties bērni savstarpējās attiecībās spoguļo mājās redzēto.

“Ja bērns aiziet mājās un nedalās ar vecākiem pārdzīvojumos, man šķiet, tur kaut kā trūkst. Bet vecāku iesaiste ir ārkārtīgi svarīga,” uzsver Caune.

Viņš skaidro, ka bērnu emocionālā labklājība ir prioritāte un šajā jautājumā visām iesaistītajām pusēm būtu jāsadarbojas, un tas nemaz neesot tik grūti: “Man, piemēram, ir bijis, ka mamma zvana un saka, ka ''īsti nezina, kas notiek, bet ir aizdomas, ka starp meitu un citu klases meiteni kaut kas nav lāgā, ir aizdomas, ka viņas strīdas un apsaukājas “WhatsApp””. Ja ir šāds signāls no ģimenes, es tajā brīdī varu pavērot, kas notiek klasē. Un man šķiet, ka tam vajadzētu strādāt abos virzienos.’’

Problēmas     

Aizvien grūtāk skolēnu neiecietību vienam pret otru ir pamanīt tehnoloģiju straujās attīstības dēļ. Proti, liela daļa agresijas notiek virtuālajā pasaulē, kurā pedagogi netiek ielaisti: “Man kā pedagogam nav rīku, lai es šo varētu apturēt! Es nevaru visiem klases 20 bērniem kontrolēt telefonus un viņu sociālo tīklu kontus”.

Arī pedagoga vecumam ir liela nozīme, secina Caune. Runājot par kibermobingu, aizvien vecāka gada gājuma cilvēku vidū valdot priekšstats, ka pārtraukt apcelšanu virtuālajā pasaulē var, vienkārši atinstalējot aplikāciju.

“Viņiem šķiet, ja tas notiek telefonā, tas nav tik nopietni kā dzīvē. Bet tas ir tikpat nopietni,’' saka pedagogos, uzsverot, ka nekrītot galējībās, – bērniem jābūt brīvai iespējai lietot tās aplikācijas, kuras viņš vēlas.

Tāpat Caune, salīdzinot pedagogu vidējo vecumu Latvijā un Polijā, min piemērus, ka Cēsīs pedagogi nezināja, kā risināt elektronisko cigarešu jautājumu, jo gluži vienkārši nezināja, kā tās izskatās. ‘'Kā skolotājam zināt, kā viņam reaģēt šādās situācijās,’' jautā Caune. 2018. gadā OECD veiktais pētījums liecina, ka Latvijā skolotāju vidējais vecums ir 48 gadi. Šis rādītājs ir augstāks nekā vidējais skolotāju vecums OECD valstīs un TALIS dalībvalstīs (proti, 44 gadi).

Tomēr sarunas laikā Caune nonāk arī pie secinājuma, ka svarīgs ir apstākļu kopums, – cik liela ir skola, cik bieži tiek satikti bērni: ‘'Es nespēju iedomāties, ka man būtu jāstrādā kādā no Rīgas lielajām skolām, kur ir daudz kontaktstundu, daudz paralēlklašu… man būtu ļoti grūti.’’

Bosings

Tomēr stundu vadīšana un skolēnu savstarpējo attiecību monitorēšana nebūt nav viss, ar ko pedagogi skolā nodarbojas. Ļoti būtiska ir skolā valdošā atmosfēra un tas, kā skolotāji savā starpā komunicē, jo, protams, pieaugušie, šajā gadījumā skolotāji, savas emocijas tiešā vai netiešā veidā pārnes uz audzēkņiem.

Caune ir priecīgs par savām līdzšinējo darba vietu izvēlēm. Tomēr, ja šobrīd būtu iespēja, darbu privātajā pamatskolā ‘'Morska Kraina’’ mainītu pret citu salīdzinoši nelielu skolu, jo pirms gada pirmo reizi piedzīvoja tā saukto bosingu, proti, vadības izdarīto psiholoģisko teroru.

Direktora ieskatā atsevišķiem pamatskolas absolventiem Caune bija ielicis pārāk zemu vērtējumu.

Šo skolēnu vecāki bijuši dāsni ziedotāji. Caune skaidro, ka saprotot sistēmu, – no valsts skolai nāk tikai mazākā daļa līdzfinansējuma, pārējā – no šiem vecākiem, tomēr situācija viņam likusi justies briesmīgi: “Man ir ļoti žēl, ka tas atbilst stereotipiem par privātskolām, bet es ticu, ka tā nenotiek visur.”

Video. Pedagogs Caune par bosingu skolās:

Skolotājam atkārtoti rekomendēja izvērtēt, vai konkrētie skolēni nav pelnījuši augstākas atzīmes. Argumenti bija vairāki, tostarp, ka bērnu izredzes iekļūt labā vidusskolā apdraudēšot skolēni no laukiem, kur noteikti “liek tādas atzīmes, kādas tiem bērniem vajag”. Kā arī tika izspēlēta Caunes kā iebraucēja kārts: ‘'Šeit tika izmantots fakts, ka es neesmu vietējais.

Viņa teica: “Klau, varbūt Latvijā vērtē kaut kā citādāk?” Un man bija jāsēž un vienīgajam jāskaidrojas par izliktajām atzīmēm. Tas šķita drausmīgi negodīgi un nepareizi.”

Pedagogs spiedienam nepakļāvās, tomēr radusies situācija viņā raisījusi pārdomas par to, vai tiešām bez visiem pienākumiem pedagogam vēl būtu jālauza galva, vai skolēniem izliktās sekmes priecēs arī skolas administrāciju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt